Tā, piemēram, vēl joprojām klajā nāk grāmatas, kurās apkopti Feldmaņa sprediķi un lekcijas, kas cilvēkus savulaik uzrunāja tik ļoti, ka viņi tās saglabāja pierakstos un audio ierakstos.
Šodien atvēršanas svētkus piedzīvos jaunākais izdevums „Jaunās Derības personas”, kurā apkopoti vairāki Feldmaņa sprediķu cikli.
„Grūti iedomāties, ka varētu būt Baznīca bez Feldmaņa, jo pie viņa varēja just Gara dominanti. Viņa dzīvoklī laiks piepeši bija kā apstājies, visa tā padomiskā idiotija bija palikusi kaut kur tālu prom, un tas īstums, tas patiesums bija šeit,” saka mācītājs Guntis Kalme, kurš ir viens no Roberta Feldmaņa garīgajiem dēliem. Būtībā tieši Feldmanis viņu iedvesmojis kļūt par mācītāju:
„Viņš vienmēr bija paraugs tam, ka cilvēks var būt iekšēji brīvs un neatkarīgs no ārējiem apstākļiem. Tie, protams, bieži vien bija nospiedoši, bet viņš tomēr prata tiem stāvēt pāri”.
Roberts Feldmanis kā luterāņu mācītājs nokalpoja 67 gadus. Sāka vēl brīvvalsts laikā un nelokāms savā misijā palika arī visus padomju gadus, par ko tika izsūtīts uz Sibīriju. Pārkāpumu sarakstā bija arī viņa atteikšanās baznīcas sakristejā pie sienas karināt vadoņu portretus.
„Viņš sacīja, ka šiem bandītiem nav vietas viņa sakristejā. Un, skaidrs, ka par viņu jau krājās ziņojumi un šis bija tikai viens no. Bija ziņojumi, ka viņš ir aizlūdzis tūdaļ pēc deportācijām par tiem cilvēkiem, kas tikuši izsūtīti, tāpat arī ziņojumi par to, ka viņš aicina nestāties pionieros un komjauniešos un skaidro, ka kristīgā draudze piedzīvo grūtus laikus, kuros vajag prast pastāvēt, izturēt un tamlīdzīgi.
Tā kā ar to jau pietika, lai mestu nopietnu aizdomu ēnu, gribētu viņu savervēt, kas neizdevās, un līdz ar to nākamais ceļš bija pilnīgi skaidrs, uz kurieni,” notikumus atceras Guntis Kalme.
Pēc atgriešanās Latvijā Feldmanis turpināja kalpot vispirms Katlakalna, pēc tam Rīgas Mežaparka draudzē, un 70. un 80. gados viņa vadītā draudze bija kā magnēts, kas piesaistīja daudzus garīgā ceļa meklētājus. Viņš izaudzināja arī jaunu mācītāju maiņu. Latvijas luteriskajā baznīcā viņu mēdz dēvēt arī par atslēgas personu, atzīst viens no viņa mācekļiem, mācītājs Ilmārs Rubenis:
„Kas viņu padara par mūsu Baznīcas īpašo cilvēku jeb varētu teikt – Baznīcas tēvu, kā mēs varam droši teikt un no mūsu latviskā kautrīguma paiet malā, - tas, ka citu mācītāju starpā viņam bija šie mācekļi jeb garīgie dēli. Un tas ir tas, kas mūsu Baznīcu izmainīja līdz pat pamatiem, jo tie garīgie dēli, kas bija ap Feldmani, vēlāk aizgāja kalpot mūsu Baznīcā, un ne tikai mūsu Baznīca varētu būt savādāka bijusi bez Feldmaņa, bet mēs droši varam teikt, ka arī mūsu sabiedrība būtu bijusi savādāka, Un ir ko ņemt no viņa joprojām gan Baznīcai, gan tautai”.
Mēdz jokot, ka arī pēc aiziešanas mūžībā Roberts Feldmanis turpina rakstīt, jo ik pa laikam klajā nāk viņa grāmatas. Patiesība ir tāda, ka
Feldmaņa dzīves laikā ļoti daudzus uzrunāja viņa sprediķi, lekcijas un citi stāstījumi un cilvēki tās mēdza pierakstīt ar roku vai audio formātā, un ik pa laikam šis mantojums tiek apkopots grāmatā.
Arī tagad nāk klajā jauns izdevums „Jaunās Derības personas”, kurā apkopoti vairāki Feldmaņa sprediķu cikli. Tos lasot, rodas sajūta, ka autors stāstīto ar vārdiem vizualizē, un ļoti līdzīgi bijis arī klausoties Roberta Feldmaņa sprediķus, atminas Guntis Kalme:
„Sprediķi bieži vien bija gari, taču draudze klausījās tā, ka tur varēja dzirdēt adatiņu nokrītam, tāpēc ka tas, ko viņš sacīja, bija tiešām būtiski. Pie tam viņš skatījās pāri draudzei un bija tāda sajūta, ka viņš redz to, par ko viņš runā, ka viņš vienkārši stāsta šobrīd par to, ko viņš ar gara acīm redz. Un tas bija fantastiski vienkārši uz viņu skatīties un klausīties, ko tad viņš redz. Tas bija vienreizēji”.
Par to var pārliecināties, dirdot paša Roberta Feldmaņa balsi audioierakstā, kas veikts 1995. gadā, iesvētot Rīgas Kristus baznīcu.
Viņa sprediķu apkopojums „Jaunās Derības personas”, ko papildina Kaspara Bankovska komentāri, atvēršanas svētkus piedzīvos šodien Lutera akadēmijā, Reformācijas svinību ietvaros.
Sprediķos ļoti interesants ir Roberta Feldmaņa skatījums uz visiem 12 Jēzus Kristus apustuļiem, tāpat tādiem vēsturiskiem personāžiem kā, piemēram, Hērods un Poncijs Pilāts.
