Ukrainis vērtē, ka bērniem integrācija šeit bijusi vienkāršāka, tikmēr vecāki vēl līdz šim cerējuši atgriezties dzimtenē.
Genādijs ar ģimeni Luhansku atstājuši Eiromaidana dēļ
Ukrainis Genādijs pirms Eiromaidana notikumiem ar sievu, divgadīgu dēlu un četrus gadus vecu meitu dzīvoja Luhanskā. Viņš pastāstīja, ka līdz 2014. gadam sabiedrībā agresiju etnisko grupu starpā nebija novērojis un tā tolaik attīstījusies ļoti strauji.
“Tas ir reģions austrumu Ukrainā, tāpēc, protams, tur dzīvo daudz etnisko krievu, tāpat padomju laikā Luhanskā bija daudz iebraukušo, kas tur palika uz dzīvi, bet vienlaikus tur dzīvo arī daudz cilvēku, kas nāk no Ukrainas rietumiem, tostarp mans tēvs, proti, tur bija ļoti dažādi cilvēki, un
es nekad neesmu redzējis, ka kāds tur apspiestu krievus, turklāt Luhanskā krievu valoda ir absolūti dominējošā,”
stāstīja Genādijs.
Genādijs atcerējās, ka pēc Maidana protestiem pilsētā norisinājās prokrieviskas akcijas un jau 2014. gada maijā pilsētā daudzviet parādījušies Krievijas karogi, bet protestus, kuros iedzīvotāji parādījās ar Ukrainas karogiem un bija par reģiona saglabāšanu Ukrainas teritorijā, apspieda. Tad arī Genādijs ar ģimeni pieņēma lēmumu pamest mājas, jo vairs nejutās droši.
“Man bija vienkārši dīvaini novērot, ka tāda cilvēku masa pēkšņi ir tik agresīvi noskaņota. Cilvēkus lielākoties ietekmēja politiskās manipulācijas, nevis kādi nacionālās piederības konflikti starp iedzīvotājiem, jo mēs visi bijām vienkārši luhanskieši, Ukrainas pilsoņi.
Mani pie gala lēmuma par aizbraukšanu noveda tieši tas, ka es aizgāju paskatīties to protestu organizēšanos un sapratu, ka tas nebeigsies tuvākajos gados un tas jau pārauga konfliktos.
Piemēram, ja mēs mēdzām iziet ielās ar Ukrainas karogiem, lai parādītu, ka esam par reģiona piederības saglabāšanu Ukrainai, tad tas pārvērtās tajā, ka no pretī esošiem prokrieviskiem protestiem pie mums jau nāca ar nūjām, lai arī šie mītiņi bija miermīlīgi. Savukārt 2014. gada jūnijā jau sākās arī bruņotas sadursmes Luhanskas apkārtnē,” situāciju raksturoja Genādijs.
Uz Latviju Genādija ģimene nolēma braukt, atsaucoties latviešu ģimenes aicinājumam
Tieši Latvijā Genādijs ar ģimeni iepriekš nebija bijuši, bet, saasinoties situācijai Luhanskā, viņi atsaukušies kādas latviešu ģimenes aicinājumam braukt uz Latviju. Un pēc brīvprātīgo uzaicinājuma ģimene varēja nokārtot vīzu, lai patvertos Latvijā. Viņš joprojām labi atminas arī ceļu uz Latviju 2014. gadā.
“Mēs salikām visu mašīnā un aizbraucām, jo tad jau reģionā bija vairāk militāras aktivitātes un, kad jau braucām prom, visur bija separātistu posteņi un haoss, vietām bija arī uzspridzināti tilti, bet es labi zināju ceļus šajā apgabalā un atradām izeju. Tā kā man tolaik bija divi mazi bērni, tad mašīnu pirmkārt piepildījām ar bērnu drēbēm un mantām, bet pats paņēmu datora cieto disku, kreklu un bikses. Tā mēs pametām savu dzīvokli Luhanskā ar visu iedzīvi, un
sajūta bija tāda, ka, iespējams, vairs nekad mājas neredzēsim.
Tajā brīdī jau regulāri arī skanēja sirēnas, jo Luhanskas apkārtnē bija sprādzieni. Šķiet, ka tie apstākļi tika arī radīti tādi, lai cilvēki visu laiku būtu stresā un tad ar viņiem arī vieglāk ir manipulēt,” stāstīja Genādijs.
Uz patvēruma meklētāju statusu tolaik ģimene Latvijā nevarēja pretendēt, bet sievas vectēvs ir latvietis, tāpēc viņa varēja pieteikties repatriācijas procesam un aizvadītos astoņus gadus ģimene uzturas Latvijā.
Bērniem ar integrēšanos veicies labāk, bet Genādijs vēl ilgstoši cerējis atgriezties Ukrainā
Genādijs ar sievu apzināti bērnus iekārtoja latviešu skolā, kur viņi apguvuši valsts valodu kā savu dzimto, bet pats Genādijs atzīst, ka viņš latviešu valodu nav labi apguvis, jo ilgstoši vēl cerējis atgriezties Ukrainā.
“Es principā līdz šodienai – līdz pilna mēroga kara sākumam Ukrainā – vēl domāju, ka atgriezīšos mājās, jo es ļoti stipri esmu pieķēries dzimtenei un tieši pie zemes un pie savas tautas. Bērniem, protams, bija ļoti vienkārši integrēties, jo viņi šeit sāka savu dzīvi agrā vecumā, bet man visi tuvinieki un draugi ir Ukrainā. Man tolaik, kad izbraucām no Luhanskas, bija 34 gadi, un es nekad dzīvē nebiju plānojis kaut kur pārcelties prom no Ukrainas. Jā, es vienmēr biju sapņojis par ceļojumu uz Latviju, bet ne pārcelties uz dzīvi,” skaidroja Genādijs.
Līdz ar kara sākumu Ukrainā Genādijs arī darbojas kā brīvprātīgais – dodas uz Poliju, lai uz Latviju nogādātu patvēruma meklētājus, un palīdz koordinēt transportēšanas iespējas.
“Kad sākas kara darbība, tad tu nespēj pieņemt to realitāti, jo liekas, ka tas nevar būt iespējams tieši vietā, kur tu atrodies, jo, kamēr lādiņš tev līdzās nenokrīt, to nav iespējams aptvert. Bet es vienkārši gribu vismaz kaut kā palīdzēt.
Karot es neprotu un neesmu dienējis, tāpēc nolēmu braukt un palīdzēt tiem, kas bēg, jo esmu bijis tādā situācijā.
Cilvēce it kā ir tik ļoti attīstījusies, bet pēkšņi cilvēkus sāk nogalināt, bet, aizbraucot uz Poliju, es arī ieraudzīju cilvēcību un to, kā cilvēki spēj palīdzēt,” atzina Genādijs.
