Savulaik robežas dalījumu visvairāk izjuta tieši Valka un Valga, kas vēsturiski bija veidojušās kā viena pilsēta.
Padomju gados robežas nebija, bet, atjaunojoties Igaunijas un Latvijas valstīm, robeža šīs pilsētas sadalīja, līdz ar to radot daudzas neērtības un sarežģījumus abu pilsētu iedzīvotājiem.
''Nu, šeit ļoti var redzēt, ka tā ir viena pilsēta, kura tiek pārdalīta ar robežu uz pusēm, tā tas izskatās, ka viena kāja ir Latvijā, viena Igaunijā.'' - Valkas laikraksta „Ziemeļlatvija” redaktore Ingūna Johansone rāda privātmāju rajonā, kur vislabāk var redzēt, kā robeža dalīja pilsētas:
''Šī ir Savienības iela, uz kuras ir 11 mājas, no tām desmit mājās tajos gados, kad šeit bija robeža, dzīvoja igauņi. Šī ir Latvijas teritorija, un šeit dzīvojošie visskarbāk izjuta diendienā, ko nozīmē robeža, kura ienāk tavā dzīvē un uzstāda savus noteikumus - šeit bija viss ciet, dzeloņdrātis, un staigāt nevarēja, jo nebija kontroles punkta, nebija pārejas.''
Tolaik Valkā bija tikai daži robežkontroles punkti, kuros, protams, uzrādot pasi, varēja šķērsot robežu, un tas abu pilsētu ikdienā radīja ne mazums problēmu un dažādu neērtību.
''Tas, kā šī situācija izskatījās vietējo cilvēku acīm, ir gaužām smieklīgi. Šo māju iedzīvotāji stāstīja, ka kādu rītu viņi skatās pa savu logu un ierauga, ka rabarberu lapas kustas... Nu un kas tad tur kustas zem rabarberu lapām? Tie, protams, ir robežsargi, kuri gaida, kad kāds igaunis šķērsos šo robežu... Šeit dzīvojošie cilvēki ne viens vien tajos gados ir pabijis telpās, kur lika robežpārkāpējus,'' stāsta Johansone.
Valcēniešiem ir daudz un dažādu stāstu, kas saistīti ar robežķibelēm. Dzintars Stočka tolaik bija Valkas robežkontroles punkta priekšnieka pienākumu izpildītājs, viņš atzīst, ka šie stāsti laika gaitā iegūst arī kādu piepušķojumu, bet tolaik robeža bija, kā jau robeža, un tā bija jāsargā:
''Robežsargiem bija jāsargā robeža, jā, viņi bija mazdārziņos, viņi bija tur un tur, mēs taču tagad priecājamies, ka uz Krievijas robežas velk žogu, noķer pārkāpējus, neielaiž, - likums viens visiem, tāpat arī bija Valkā.''
Atceroties robežas laikus, visvairāk smaidu raisa gan legāla, gan nelegāla cukura vešana pāri robežai no Igaunijas. To tolaik rosināja cenu starpība.
Cilvēki braukuši no visas Latvijas, ''lielākā daļa tīri peļņai, autobusiem apakšā cukura maiss un tad viņš riņķojis turp un atpakaļ, turp un atpakaļ tos 100 metrus''.
Savas atmiņas ir arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes brigādes Valkas daļas komandierim Salvim Stepiņam:
''Parasti, kad brauca sēņot, - nu kā ir, ka sēnes igauņiem labāk auga Latvijā un latviešiem Igaunijā, - kādreiz tu brauc pa mežu un esi pārbraucis grāvītim pāri un esi jau Igaunijā, pārkāpējs.''
2007.gada 21.decembris Valkā bija gaidīts - spēkā stājās Šengenas līgums. Salvis Stepiņš, kurš kopā ar citiem sava dienesta vīriem piedalījās robežas barjeru noņemšanā un sagriešanā, vēl tagad glabā nelielu gabaliņu no tām:
''Tāds te fragmentiņš tika izgriezts ārā, un tā viņš man te stāv no tiem laikiem. Atceros 10 gadus atpakaļ - kaut kā tajā pirmajā momentā likās neticami, kā mēs tagad iesim uz Igauniju, ka neviens nestāvēs un pases nebūs jārāda un ka varēs tā brīvi kustēties... Tādi interesanti laiki īstenībā, kad bija tā robeža, tad bija tā strikti: re, kur igauņi, bet re, kur latvieši, tagad jau mēs praktiski esam viena pilsēta.''
Laiki mainījušies. Tagad igauņus iepērkoties var vairāk redzēt Latvijas pusē - ne tikai pērkot alkoholu, bet arī saimniecības un sadzīves preces, savukārt valcēnieši labprāt izmanto darba iespējas Igaunijā.
Un arvien ciešāka, kā stāsta Ingūna Johansone, veidojas arī abu pilsētu sadarbība pašvaldību līmenī:
''Top ļoti daudzi projekti kopā, un viens no tiem projektiem, kas drīz sāksies, ir Valkas un Valgas centra pārbūve, un tas jau iezīmēs pilsētu atkal kā vienu kopēju pilsētu, jo principā tā ir viena pilsēta.''
„Viena pilsēta divās valstīs” – tāds moto tagad vieno Valgu un Valku, un šodien abas pilsētas kopīgi atzīmēs 10 gadus kopš pievienošanās Šengenas līgumam.
