Ritas un Jura Skrējānu izveidotā sēļu sēta “Gulbji” noslēpusies no lielajiem autoceļiem. Tā atrodas Jēkabpils novadā netālu no Dvietes senlejas. Saimnieki te kopj senču tradīcijas un labprāt tās rāda arī citiem. Tā kā Ritai Skrējānei patīk gatavot, pie viņas sētā ikdienā var nobaudīt tradicionālos sēļu ēdienus, bet Jāņos parasti tiek siets siers.
Sieram nepieciešamās izejvielas nav tālu jāmeklē. Kūtī ir gan govis, gan vistas. Arī ķimenes pašu audzētas, smejas Rita Skrējāne. Siera gatavošanu iemācījusies no vecmāmiņas.
Jo vairāk olas, jo siers būs dzeltenāks un saimniece saņems uzslavas, stāsta Skrējāne: “Jo dzeltenāks, jo feināks, jo dāsnāka saimniece.”
“Jāņos viss ir apaļš – vainagi ir apaļi, siers ir apaļš. Un jo dzeltenāks, jo jaukāk, jo tuvāk saulītei,” skaidro “Gulbju” saimniece.
Siera siešanas mākslu viņa rāda arī citiem. Eksperimentēt īpaši nepatīk, un neesot arī tam laika.
Kad siera ritulis gatavs, tam vēl kādu laiku jānostāv. Rita Skrējāne atzīmē: “Parasti jau vecāmamma turēja ilgi, bet man garšo, kad ir vēl silts.”
Jāņos “Gulbjos” parasti sabrauc ciemiņi pilna sēta. Jura Skrējāna dzimtā ir vairāki Jāņi. Šogad būšot vismaz seši. Kādreiz galds klāts pagalma vidū, bet tagad – īpaši uzbūvētā nojumē. Zāļu vakarā tiek ievērotas senču tradīcijas – skan dziesmas, līgotāji dodas rotaļās, notiek arī buršanās.
“Apdziedam – puiši meitas, meitas puišus. Visādas nerātnās dainas dziedam. Izdalu visiem grāmatas un dziedam – no galvas neviens nezina,” stāsta Rita Skrējāne.
“Gulbjos” dzīvo piektā dzimtas paaudze, un saimniekiem izdevies saglabāt ļoti daudz vecos darba rīkus. Vectēvs ratus slīcinājis dīķī, lai neatņem, bet kuļmašīnu izjauktu slēpis šķūnī zem siena, stāsta Juris Skrējāns. Šis pavasaris sētā bija kluss, jo koronavīrusa dēļ tūristu vispār nebijis. Tagad pamazām atgriežoties.
