Balvi, Daugavpils, Alūksne, Valmiera, Jēkabpils, Rēzekne – lielākoties tālākās Latgales un Vidzemes pilsētas nosauc Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāve Ilze Bukša, uzskaitot vietas, no kurienes pērn 12 reižu uz Rīgu pa gaisu transportēti kritiskās situācijās esoši pacienti.
Turklāt dzīvības glābtas ne tikai attālākajās pilsētās, bet arī uz prāmjiem Baltijas jūrā.
Bukša skaidro, ka pacientus ar helikopteru uz medicīnas iestādēm nogādā situācijās, kad pacienta veselības stāvoklis neļauj transportēt ar auto, un otrs ir laika faktors, “ja abi kombinējas, tad mēs lūdzam armijas helikopteru”.
Lai gan arvien attīstās tā sauktā telemedicīna, kad nozares labākie eksperti kolēģus reģionos var konsultēt attālināti, pa gaisu uz Rīgu pacientus ved aizvien biežāk. Tie ir gadījumi, kad palīdzēt var tikai universitāšu slimnīcās, visbiežāk tad, kad talkā jādodas sirds ķirurgiem, saka “ātrās palīdzības” pārstāve Bukša.
Šogad, kad izdevās uzlabot “ātrās palīdzības” autoparku, daļu pacientu bija iespējams transportēt pa zemi “tur, kur var to darīt”, bet gaisa transports viennozīmīgi ir vajadzīgs, atzīst Bukša. “Sadarbība ar armiju izveidota, apmācām arī savus darbiniekus darboties šajā helikopterā,” viņa piebilst.
“Protams, var diskutēt, vai katrai valstij vajadzīgs arī kaut kāds savs medicīniskais gaisa transports,” saka Bukša.
Tomēr vēl aktuālāks par sava medicīnas gaisa transporta nepieciešamību varētu būt jautājums par tam vajadzīgo infrastruktūru. Piemēram, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīca, kas pēdējos gados piedzīvojusi ievērojamu modernizāciju, pacientus arvien saņem dažus kilometrus attālajā Uzvaras parkā, no kura pa bedrainajiem ceļiem ved līdz slimnīcai.
Stradiņa slimnīcas galvenā ārsta vietniece Egija Lapiņa saka, ka helikopteru izmanto vidēji 1 – 3 reizes mēnesi, un to izmanto arī orgānu transplantācijas gadījumiem.
Viņa gan teic, ka no Uzvaras parka līdz slimnīcai pacientu nogādā pāris minūtēs.
Savukārt pašiem sava helikopteru laukuma nav, jo tam fiziski nav varēts atrast vietu – slimnīca atrodas dzīvojamo māju ielenkumā, teritorijā ir daudz koku, ēkas blīvi izvietotas.
Ja helikoptera nosēšanas laukums būtu kaut kur slimnīcas teritorijā, to izmantotu biežāk, atzīst Lapiņa.
Viņa atklāj, ka tālākajā nākotnē ir plānots izveidot nosēšanas laukumu uz topošā B korpusa jumta, bet pašlaik slimnīca strādā pie pagaidu varianta, lai varētu nodrošināt iespējas nosēsties šim lidaparātam.
''Stradiņu'' galvenā ārsta vietniece Lapiņa aizskar vēl vienu tēmu – pat ja izveidotu paši savu laukumu, būtu jādomā par specifisku “medikopteru” iegādi.
“Slimnīca nav militārais objekts, būtu jādomā par speciāla “medikoptera” iegādi šādām vajadzībām, kas ir mazāks,” saka Lapiņa.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā atbild, ka pašreizējos finanšu apstākļos gana darbotiesspējīga ir prakse, kad mediķiem talkā dodas Nacionālie bruņotie spēki. Par sava medicīnas gaisa transporta ieviešanu tuvāko gadu plānos runāts netiek.
