Melnās sēru lentes pie Latvijas karogiem šodien liek atcerēties dienu pirms 75 gadiem, kad tūkstoši mūsu cilvēku – aizsargi, policisti, lauksaimnieki, juristi, literāti – zemiski tika sadzīti lopu vagonos un izsūtīti no savām mājām un savas valsts. Notikušo nevar un nedrīkst aizmirst, tāpēc cilvēki visā Latvijā noliec galvu nozieguma upuru piemiņai.
Deportācijas piedzīvojušie: To nevar aizmirst
Atceres pasākumi izsūtīto piemiņai sākās jau desmitos no rīta pie Šķirotavas dzelzceļa stacijas, kas ir viena no 54 stacijām Latvijā, no kurām diennakts laikā piespiedu kārtā izsūtīti nepilni 16 000 iedzīvotāju. Otrdien tur pulcējās aptuveni 30 cilvēki, kas ar klusuma brīdi pieminēja mirušos.
Daudzi no cilvēkiem stāstīja, ka paši bijuši izsūtīti vai dzimuši svešumā. “Te cauri Šķirotavai gāja ceļš uz gulagu. Te gāja ešeloni, vagoni, maz jau atgriezās. Es jau teicu, ka no pretestības kustības dalībniekiem vairs tikai 390 palikuši,” stāsta Vizma, kas no deportācijām izbēgusi, taču vēlāk nosūtīta uz stingrā režīma nometni Krievijā.
Pie Šķirotavas dzelzceļa stacijas atnākusi arī Janīna, kura dzimusi izsūtījumā: “Mūs izveda tieši 14.jūnijā 1941.gadā. Visu mūsu ģimeni no Latgales, no Rēzeknes apriņķa. Es vēl nebiju dzimusi, mammai bija pieci bērni no pusotra gadiņa. Es jau piedzimu Sibīrijā, izsūtījumā, oktobrī, pēc pusgada. Tāpēc esmu šeit.”
Pieminot padomju režīma upurus, Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētājs Andrejs Puriņš savā uzrunā atgādināja 14.jūnija notikumus: “Traģiskus notikumus Latvijas valsts vēsturē, kad komunistu okupācijas varas veica Latvijas ļaužu masveida deportāciju uz Sibīriju. 54 Latvijas dzelzceļa stacijās lopu vagonos ielādēja, pēc arhīvu materiāliem, 15 424 Latvijas ļaudis, un sākās viņu moku ceļš.”
Vairāki simti cilvēku pulcējās gājienam no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim, lai tur noliktu ziedus. Uzrunātie cilvēki pauda, ka traģiskos notikumus nevar aizmirst. “Es biju 1949.gadā izsūtīts, un es vienkārši solidaritātes pēc arī piedalos arī šeit. Nu, atmiņas, protams, ir daudzas. To nevar aizmirst nekad,” saka Andrejs.
Daudziem gājiena dalībniekiem Sibīrijā palikuši radinieki, kas tā arī nav varējuši atgriezties.
Cilvēkus aizsūtīja. “Mani 1941.gadā neaizsūtīja, mani vēlāk aizsūtīja. Dievs deva, ka mēs visi dzīvi pārbraucām, bet daudzi paziņas palika. Katru gadu es nāku. Tas ir mans pienākums,” saka Elvīra.
Prezidents: Aiz traģiskās statistikas ir likteņi
Pēc ziedu nolikšanas un valsts himnas pienākumu būt modriem un aizsargāt savas valsts intereses uzsvēra arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Lai gan esam pievienojušies Eiropas Savienībai un NATO, prezidents aicināja saglabāt modrību, ko pieprasa pašreizējā ģeopolitiskā situācija pasaulē. Vienlaikus Valsts prezidents šī rīta uzrunā represētajiem uzsvēra, ka aiz skaudrās politiski represēto statistikas ir katras ģimenes individuāls stāsts un politiskās represijas skārušas teju katru ģimeni.
“Šodien aprit 75 gadi kopš viena no lielākajiem padomju okupācijas režīma noziegumiem. Ir publicēti pētījumi, no kuru skaitļu tabulām un grafiku līknēm var saprast, cik augsta bija okupācijas varu noziegumu cena. Mēs vienmēr atceramies, ka aiz statistikas datiem ir konkrētu cilvēku likteņi,” saka Vējonis.
Šie notikumi nekad nedrīkst atkārtoties – uzsvēra prezidents.
Tāpat otrdien un trešdien, 14. un 15.jūnijā, ir unikāla iespēja ceļu Rīga-Tjuhteta vērot tiešraidē caur vilciena logu.
Vienmēr paliks Sibīrijas bērni
Tā gada vasarā Ingrīdas Ilgavizes mamma bija jauna meitene. Viņa dzīvoja pirmajā mājā pie Šķirotavas stacijas un nespēja vienaldzīgi noskatīties uz cilvēkiem lopu vagonos. “Mammīte bija sešpadsmitgadīga meitene, nesa padzerties, jā, karsts bija togad,” viņa atceras.
Sevi starp Sibīrijas bērnu fotogrāfijām konferencē “75 gadi kopš 1941.gada 14.jūnija deportācijas” Melngalvju namā atpazīt Ruta Grēviņa: “Mūs neviens kolhozs negribēja, jo mēs mammītei bijām mazi bērni. Darbam nederējām.”
Daudzu bērnu iemīļotais Ziemassvētku vecītis Kaspars Pūce uz Sibīriju tika izvests kā zīdainis. Viņš otrdien līdz ar daudziem piedalījās jau tradicionālajā atceres gājienā no Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli. “Mani izveda kā septiņus mēnešus vecu zīdaini, atgriezos deviņgadīgs. Maize mani pārsteidza - tāda izvēle Latvijā,” stāsta Pūce.
Sirmām galvām viņi vienmēr būs un paliks Sibīrijas bērni. Un no šodienas viņu atmiņas skatāmas un klausāmas Dzintras Gekas runājošajā grāmatā “Sibīrijas bērni”. Tie ir 760 atmiņu fragmenti četru stundu garumā.
Bet Torņakalna stacijā pie vagona, kas daudziem bija arī mājas vairāku nedēļu garumā, sākot nezināmo sāpju ceļu, otrdien gulst ziedi.
Traģisko notikumu liecinieku kļūst aizvien mazāk
Arī Jelgavā otrdien pieminēja deportācijas. No toreizējā Jelgavas apriņķa garo ceļu uz Sibīriju 1941.gadā sāka vairāk nekā 700 cilvēku. To, kuri šīs šausmas piedzīvojuši, ar katru gadu kļūst aizvien mazāk, tāpēc Ģederta Eliasa vēstures un mākslas muzejā atklāta izstāde “Aizvestie”, kas rudenī tiks izstādīta arī visās Jelgavas skolās.
1941.gada jūnija četrās dienās caur Jelgavas staciju izgāja trīs ešeloni, kas no Latvijas rietumiem 196 vagonos aizveda apmēram 8000 nevainīgu iedzīvotāju. To, kuri paši piedzīvojuši baigo gadu šausmas, neziņu un izmisumu ar katru gadu kļūst aizvien mazāk, bet atmiņas joprojām ir tikpat spilgtas un sāpīgas.
“Mēs bijām ar māsu divas vien. Pusčetros no rīta ienāca bruņoti vīri un teica, ka man jāiet līdz. Vedīšot uz Jelgavu nopratināt par mātes lietu, jo māte tad vēl nebija izsūtīta. Sasmērēju divas šķēlītes maizes, iebāzu kabatā un gāju. Un tas bija viss, kas mums bija līdz,” stāsta represētā Ilga Leja.
Lai baisās vēstures lappuses neaizvērtos līdz ar pēdējiem aculieciniekiem, Ģederta Eliasa vēstures un mākslas muzeja speciālisti sagatavojuši ceļojošu izstādi “Aizvestie”, kas par divdesmitā gadsimta lielāko traģēdiju vēstīs skolu jauniešiem. “Tā doma šodien bija paskatīties uz šiem notikumiem mazliet savādāk. Tieši tāpēc es iekļāvu arī Baltijas valstis, piemērus no vēstures.
Mēģināju apskatīt arī laikrakstus, ārzemju laikrakstus, kā viņi to skatījušies un redzējuši. Diemžēl viņi to gandrīz neredzēja, jo bija aizņemti ar notikumiem Francijā, kas norisinājās paralēli,” stāsta izstādes autors Marjus Zaļeckis.
No Baltijas valstīm 1941.gada deportācijas vismazāk skāra Igauniju. No Lietuvas tika izvesti 17 500 mierīgo iedzīvotāju, bet no Latvijas 15 443, no kuriem vairāk nekā 6000 Latvijas zemi nekad vairs neieraudzīja.
