Latvijā kopumā ir līdz 10 ar pētniecību saistītas biobankas, kurās tiek uzkrāti donoru nodotie bioloģiskie materiāli. Taču biobanku juridiskais statuss, tiesības un pienākumi patlaban nav definēti normatīvos. Tādēļ Veselības ministrijas darba grupā patlaban jau noslēguma fāzē top Biobanku likums, kurā cita starpā plānots noformulēt paraugu izmantošanas piekrišanas veidu.
"Biobankas ir institūcijas, kuras izpēti veic, balstoties tieši uz donoru ziedotajiem materiāliem. Protams, tam ir nepieciešams regulējums, paredzēts ir informētās piekrišanas veids, kas darbojas arī pacientu tiesībās.
Tātad pašam donoram nododot šo materiālu, viņam sniedz pilnvērtīgu informāciju – kad un kādiem nolūkiem šo materiālu izmantos.
Cilvēki var tikt iesaistīti arī dažādos klīniskos pētījumos, taču tās automātiski nav biobankas, jo biobankas jēga ir tāda, ka cilvēks ziedo savu bioloģisko materiālu un to pētnieki izmanto jau turpmāk pēc vajadzības. Tas pētījums vēl var nebūt zināms tajā ziedošanas brīdī, tas vairāk ir tāds depozitārijs," stāstīja Veselības ministrijas Juridiskās nodaļas vadītājs Raimonds Osis.
Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošā pētniece Signe Mežinska apstiprināja, ka, lai arī ētikas komiteja ļauj veikt tikai tādus pētījumus ar cilvēka bioloģiskajiem paraugiem, kuri ir sabiedriski nozīmīgi, tomēr pētniecības biobankām regulējums ir nepietiekams.
Pēc Mežinskas teiktā, gan zinātniekiem, gan cilvēkiem vislabākā būtu dinamiskā piekrišana. Tas nozīmē, ka interneta vietnē cilvēks var redzēt, kurā pētījumā tiek izmantotas viņa paraugs. Šāds risinājums gan esot diezgan dārgs. "Tas ir mērķis, uz kuru vajadzētu tiekties. Vienlaikus Biobanku likums ir vajadzīgs tieši, lai nostiprinātu, kādā veidā cilvēks var piekrist šādiem vēl neapstiprinātiem pētījumiem nākotnē, jo citādi jau biobanka nevar pastāvēt," sacīja Mežinska.
Ar likumu patlaban tiek regulēta tikai valsts iedzīvotāju Genoma datubāze, kurā iesaistīti vairāk nekā 37 tūkstoši iedzīvotāju, norādīja Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors Jānis Kloviņš. Viņa pētniecībā par otrā tipa diabētu datubāze ir ļoti nozīmīga, jo tur ir vairāk nekā 5000 diabēta slimnieku paraugu.
Kloviņš modelēja situāciju, kur kādā zinātniskā institūtā pētniecībai būtu savākts daudz paraugu no slimnīcas, bet likumā pašlaik nav paredzēts saglabāt tos citam pētījumam. Biobanku likums atvērtu lielākas iespējas.
Tāpat plašas diskusijas bijušas par individuāliem rezultātiem biobanku paraugu pētniecībā, proti, kādu informāciju donoram var sniegt, ja pētījuma gaitā zinātnieki atklāj, ka konkrētajai personai ir kāda ģenētiski iedzimta saslimšana.
"Vai un kā informēt cilvēku par šiem pētnieku ‘"nejaušajiem atradumiem" par donora veselību. Viens solis ir jau piekrišanas procesā paredzēt cilvēkam iespēju piekrist vai atteikties no šādas pēkšņi atklātas informācijas saņemšanas, jo ir cilvēki, kas negrib to zināt.
Taču vislielākās debates bija par jautājumu, vai gadījumā, ja cilvēks sākotnēji tiešām ir atteicies no šādas informācijas saņemšanas, bet tā informācija ir ļoti nozīmīga un tā slimība ir ārstējama, vai zinātnieki var tomēr vērsties pie šī cilvēka pretēji viņa sākotnēji paustajai gribai," stāstīja Mežinska.
Tāpat biobanku regulējuma darba grupa diskutē par to, kas vispār varētu tās veidot – vai tikai valsts zinātniskās institūcijas, vai arī komercinstitūcijas. Vēl pirms saskaņošanas Ministru kabinetā Biobanku likumprojekts tuvāko mēnešu laikā tiks izsludināts publiskajā apspriešanā.
