Izstāde, kā vēsta tās nosaukums, stāsta par Latvijas valsts simt gadiem. Tās veidošanā sadarbojušies 68 Latvijas muzeji. Arī izstādes otrajā dienā muzejā ir diezgan daudz apmeklētāju. Lielākoties redzami pieaugušie, bet nāk arī ģimenes ar bērniem. Katrs var atrast ko interesantu.
“Šeit ir gan priekšmeti, gan dzīvesstāsti, gan digitālie risinājumi. Var lasīt, var klausīties, var skatīties, var arī darboties,” saka LNVM pārstāve Astrīda Burbicka.
Izstādi veido 10 tematiskās sadaļas, un katrā no tām apmeklētājs aicināts domāt par to, kas ir Latvija – sākot ar laiku pirms valsts dibināšanas, beidzot ar mūsdienām. Pēc muzeja darbinieku novērojumiem – vislielāko ieinteresētību apmeklētāji līdz šim izrādījuši par Latvijas valsts dibināšanas periodu un neatkarības atgūšanas laiku.
Daina un Uģis Sproģi arī norāda, ka arī viņiem izstādē vislabāk patikusi sadaļa par valsts dibināšanu:
“Ļoti daudz neparastus jaunumus uzzinājām. Īpaši par cilvēkiem, kas piedalījās pirmās valsts dibināšanā. - Šo cilvēku izglītības līmenis un šo cilvēku patiesais patriotisms un vēlme veidot savu valsti tādu, ka pašiem ir prieks tajā dzīvot un nav jākaunas, par to, ko esam izveidojuši. Tas, manuprāt bija viens no tiem pašiem emocionālākajiem brīžiem, kad mēs lasījām šīs biogrāfijas.”
Arī muzeja darbinieki uzsver – izstāde nav tikai laika līnija ar skaitļiem un faktiem.
Šajā izstādē būtiski ir tieši cilvēkstāsti – tas, kā cilvēki dzīvojuši. Un izstādes apmeklētāji atklāj, ka spēj sevi identificēt ar konkrētām lietām, priekšmetiem vai vēstures posmiem.
Marts Ivaskis atceras pirmos datorus: “Īstenībā mums mājās, es atceros, nu varbūt bija jaunāks modelis, bet klaviatūra un pele līdzinās. Nav jau vairs nemaz tik atšķirīgi, kā bija deviņdesmitajos gados.”
Ivo Ivaskis: “Man arī likās ļoti interesanti. Daudzas lietas atceros arī no savas bērnības un jaunības. Tiešām, tādam ātram ieskatam, par to, kas ir noticis Latvijas simt gados – ļoti, ļoti jauki.”
Gunta Reiriha: “Man vispār tā nezināmā, tā pirmā vēsture, kas agrāk, – tas ļoti patīk. Tas, kas piedzīvots padomju laikos, tas jau vairāk zināms.. jā, tas vairāk nav tik interesanti.”
Kādam izstādes apmeklētājam bijis arī negaidīts pārsteigums, stāsta Astrīda Burbicka:
“Viens no pirmajiem apmeklētājiem Valkas apriņķī Strenču korī atrada savu tēvu. Tātad viņa tētis – Antons Armuiža - dziedāja 1938. gada Dziesmu svētkos. Tā kā var nākt un meklēt savus senčus arī šī gada Dziesmu svētku dalībnieki.”
Pēdējais izstādes posms ir mūsdienu Latvija, kur akcents likts uz to, kādi esam tagad un kādi mēs varētu būt. Te netiek dotas atbildes, bet gan uzdots jautājums – ko es varu darīt Latvijai? Katrs no apmeklētājiem aicināts izteikt savas idejas.
“Jo mēs vairāk zināsim par to, kā mēs dzīvojām iepriekšējos gados, kādiem mēs smagiem posmiem gājām cauri, lai mēs izveidotu šo valsti – [jo vairāk] tas liek domāt, ka mēs nevaram būt vienaldzīgi par to, kas notiek,” tā Daina Sproģe.
Ir vēl daudz laika, lai izstādi aplūkotu – tā būs atvērta līdz 2021. gadam.
