Prezidenta kungs, jūs piedzimāt aptuveni simt kilometru attālumā no Viļņas, ebreju ciematā. Mūsu reģions ir lielā mērā saistīts ar ebreju tautas vēsturi un jūsu ģimenes vēsturi. Vai jūs varētu dalīties ar Jūsu ģimenes un ebreju tautas pieredzi mūsu pasaules daļā?
Mums šajā jautājumā ir jāizšķir laiks pirms Otrā pasaules kara un pēc tam. Līdz Otrajam pasaules karam visas Baltijas valstis, Baltkrievija uzņēma ebreju tautu, sākot no trīssimt līdz pat tūkstotim gadu. Un par spīti tam, ka ebrejiem nebija pilnvērtīgas tiesības, viņiem deva godīgas iespējas. Ļaut viņiem dzīvot savā vidē, runāt savā valodā, lūgties viņu Kungam un ļaut pastāvēt ebreju kopienām. Tas mainījās, kad ienāca nacisti. Un tas bija briesmīgi. Latvijā un Lietuvā faktiski visi ebreji tika noslepkavoti un to pastrādāja nacisti, taču arī daži vietējie līdzdarboņi. Mēs zaudējām vairāk nekā divsimt tūkstošus ebreju cilvēku Lietuvā un gandrīz simt tūkstošus Latvijā. Tā bija katastrofa. Bija Latvieši un lietuvieši, kuri centās izglābt ebreju dzīvību un mēs viņus atceramies ar dziļu cieņu. Viņi tiek dēvēti par taisnīgajiem starp nācijām. Līdz ar to mūsu atmiņas ir atšķirīgas - no vienas puses mēs esam pateicīgi par to, ka mūsu ļaudīm ļāva palikt jūsu zemēs kā ebreju tautai ar savu valodu un savām skolām, bet no otras puses - šī katastrofa. Taču tagad mums jāraugās nākotnē! Pagātni nevar ne aizmirst, ne mainīt. Taču tas, ko mēs varam mainīt un uzlabot, ir nākotne. Mēs varētu teikt, ka ir trīs dažādas dimensijas - viena par pateikšanos jums par mūsu cilvēku uzņemšanu, tad - nožēla par to, kas notika - Šohā, šī katastrofa, bet tagad - raudzīšanās nākotnē.
Cik es noprotu, mūsu reģions jums saistās arī ar dziļi personisku vēsturi. Vai jūs varētu dalīties tajā, kas notika?
Jā! Es piedzimu mazā ciematā. To sauca par Višņevu, kas savulaik bija gan Polijas, gan Baltkrievijas sastāvā un kā jūs teicāt - tajā pašā laikā ļoti tuvu Viļņai. Tajā laikā tur es mācījos ebreju skolā. Mājās mēs runājām jidišā, ivritā un krieviski. Es pametu šo vietu, kad biju vienpadsmit gadus vecs. Ar savu māti, tēvu un brāli. Mans vectēvs un vecāmāte palika tur, viņi bija pārāk veci, lai emigrētu. Un visus no viņiem nacisti sadedzināja dzīvus sinagogā. Taču es ierados šeit, runājot ebreju valodā, un mans sapnis bija kļūt par pionieri, doties uz kibucu, ko es arī izdarīju. Taču cilvēks, kurš mani tiešām izglītoja, bija mans vectēvs. Viņš man iemācīja reliģisko ebreju mantojumu – Talmudu, Toru. Viņš arī spēlēja vijoli. Viņam bija vislielākā ietekme uz mani, kad biju mazs zēns.
Un viņu noslepkavoja.
Viņu un manu vecomāti. Viņiem bija piecas meitas un divi dēli. Visas meitas devās uz Izraēlu, tostarp mana māte, viens no dēliem nomira, jo viņam bija vēzis, bet jaunākais dēls palika kopā ar viņiem, lai viņus atbalstītu vecumā. Un viņus visus trīs sadedzināja. Mans vecaistēvs bija rabīns, viņu kopā ar visu pārējo ebreju kopienu piespieda doties uz sinagogu, kas bija izgatavota no koka. Tad nacisti aizvēra durvis un sadedzināja viņus dzīvus.
Ebreju tautas vēsture tajā laikā bija ļoti traģiska un ļoti skaidra, taču tajā pašā laikā latviešu vēsture nebija tik viennozīmīga - lielvaru ietekmē mūsu tauta cīnījās abās pusēs kara laikā. Un tas, šķiet, ir ietekmējis arī mūsdienu dzīvi un attiecības starp mūsu valstīm. Ir redzams aizvainojums jūsu sabiedrībā saistībā ar nacistu kolaboracionistiem mūsu valstī, un man šķiet arī dažas nepareizas faktu interpretācijas par mums ebreju medijos. Ko mēs varētu darīt, lai uzlabotu mūsu attiecības un veicinātu izpratni par mūsu kopējo vēsturi?
Pagātne ir pagātne. Mums uz lietām jāskatās tā, kā tās notika. Ar visu gaismu, kas bija, un visām ēnām. Ar laimīgajām dienām un drausmīgo agoniju. Taču tas, ko mēs varam darīt - ir celt jaunu nākotni. Jūs un mēs. Jūs esat jauns vīrs un neesat atbildīgs par to, ko varēja izdarīt jūsu vecāki. Taču to nevar arī aizmirst. Taču, kad es raugos uz jums, es domāju par jaunas nākotnes veidošanu - jūsu paaudzei un mūsu paaudzei. Jūsu valsts nav liela un arī mūsu valsts nav liela. Un, ziniet, būt mazai valstij - tā nav vienkārša pozīcija. Tas ir kā dzīvot ielenktam ziloņu barā. Jūsu valsts arī cieta. Jūs to atceraties. Jūs okupēja, spīdzināja. Tas tika darīts ar varu. Taču vēlreiz un vēlreiz - tas, ko mēs varam darīt, ir celt absolūti atšķirīgu nākotni. Nākotni ar draugiem, draudzību, sadarbību. Un it īpaši sadarbību zinātnē, kas mūsdienās ir vissvarīgākā. Un zinātni neaiztur ne attālums, ne arī to var apturēt šķirtnes. Neraugoties uz to, kur tu atrodies ģeogrāfiski, tu vari sadarboties zinātniski. Mēs jau esam sākuši celt kopēju nākotni un mūsu attiecības ir labā formā. Mēs sākam sadarboties, gan ekonomiskā, gan zinātniskā sadarbībā. Un mums tas ir jāturpina.
Jūs jau minējāt, ka Latvija ir maza valsts un Izraēla ir maza valsts... Un emocionāli mums šķiet ļoti skaidri, ka latviešu tautai un ebreju tautai ir jābūt savai valstij, kur mums pašiem ir sava teikšana. Taču tajā pašā laikā var ekstrapolēt šo sajūtu uz palestīniešiem. Daudzi cilvēki uzskata, ka arī viņi ir pelnījuši savu valsti. Jūs esat bijis šī procesa centrā, kurā palestīniešu valstiskums tā arī nav spējis dzimt. Kādi, jūsuprāt, ir galvenie iemesli, kāpēc līdz pat šai dienai mēs neredzam palestīniešu valsti?
Mēs skaidri nostājamies PAR palestīniešu valsti un mēs uzskatām, ka palestīnieši ir tiesīgi iegūt savu valsti. Taču, ziniet, šīs teritorijas, kurām būtu jāveido palestīniešu valsti, ir bijušas arābu pārvaldībā, nevis mūsu pārvaldībā. Rietumkrastu pārvaldīja jordānieši, Gazu pārvaldīja ēģiptieši. Viņi šīs zemes neatdeva palestīniešiem, lai veidotu savu valsti. Tieši Izraēla ir tā, kas tam ir piekritusi. Mēs esam sākuši sarunas ar palestīniešiem un faktiski esam palīdzējuši radīt palestīniešu individualitāti un palestīniešu atrašanās vietu. Mēs sākām miera sarunas Oslo un tagad tās tiek atjaunotas. Un bez šaubām - mēs negribam pārvaldīt citu cilvēku dzīvi! Es domāju, ka palestīniešiem ir tiesības uz pašnoteikšanos, taču tajā pašā laikā vienmēr ir drošības problēma, jo palestīnieši ir sašķelti savā starpā. Daži no viņiem kā Mahmūds Abāss, viņu līderis, vēlas mieru, daži no viņiem kā HAMAS, cenšas terorizēt un rada drošības problēmas. Taču es ceru, ka mēs tās pārvarēsim un tas ļaus mums un palestīniešiem radīt divas valstis - izraēliešu valsti un palestīniešu valsti, kas dzīvos plecu pie pleca, mierā un sadarbībā.
Vai jūs ticat, ka tas notiks Jūsu dzīves laikā?
Man nav ne mazāko šaubu. Pirmkārt, es nesteidzos pazust. Pat neraugoties uz to, es domāju, ka mēs tagad esam sākuši, un ir diezgan laba iespēja, ka mēs nonāksim pie savstarpējas saskaņas.
Ir izskanējušas apsūdzības, ka brīdī, kad Izraēla atbild uz teroraktiem vai raķešu šāvieniem, tiek izmantota asimetriska karadarbība, kas rada lielākas ciešanas palestīniešu tautai, nekā pieļaujams. Vai jūs uzskatāt, ka šīm apsūdzībām ir pamats?
Nē, es nedomāju, ka šis ir tas gadījums. Mēs pametām Gazu pilnībā. Mēs atsaucām savus kolonistus un savas apmetnes, mēs to atstājām pilnībā palestīniešu rokās. Un mēs nevarējām saprast - kāpēc gan viņi sāka šaut raķetes uz mums? Trīs tūkstošus. Četrus tūkstošus. Neviens to nesaprot līdz pat šai dienai. Kāpēc viņi to darīja un turpina darīt? Bet, saprotami, mums ir jāaizsargā mūsu dzīvība. Mēs negribam, lai viņi cieš. Ja viņi nešautu raķetes, mēs neatbildētu. Un pašlaik. Otrā pusē, ko Rietumkrastā vada prezidents Abāss, kuru es cienu līdz sirds dziļumiem, faktiski nav terorisma. Un viņiem ir sava pašvaldība. Viņi pašlaik ceļ paši savu ekonomiku. Viņiem ir savi drošības spēki - trīsdesmit tūkstoši, kurus atbalstām mēs. Un es ceru, ka mēs sasniegsim pilnvērtīgu mieru.
Izraēla ilgstoši ir bijusi vienpatna demokrātiska valsts ļoti autokrātiskā reģionā, taču pēdējos gados mēs redzam dziļas pārmaiņas arābu pasaulē. Ar kādām emocijām - varbūt bailēm vai cerībām - jūs raugāties uz notikumiem tādās valstīs kā Ēģipte, kā Sīrija pēc Arābu pavasara?
Mana cerība ir, ka viņi iegūs brīvību un demokrātiju. Ka viņi spēs pārvarēt savas ekonomiskās grūtības, ka viņi pievienosies jaunajai ērai. Jo neviens no mums - ne palestīnieši, ne mēs, ne jūs, neviens nevar pagriezt muguru jaunajam laikmetam, kas ir vairāk balstīts zinātnē, nevis zemē. Un tas arī ir vienīgais ceļš kā izbēgt no nabadzības. Mēs esam ļoti ieinteresēti redzēt arābu pasauli brīvu, veiksmīgu, neatkarīgu, bez nabadzības, bez bezdarba. Un es domāju, ka par to ir liela cerība, jo tās ir gados jaunas sabiedrības, vairāk nekā sešdesmit procenti ir jaunāki par 26-šiem gadiem. Un nākotne pieder viņiem. Un es domāju, ka tas ir arī iemesls kāpēc arābu pasaule šodien ir arī vētras epicentrā, jo jaunā paaudze grib, lai arābu pasaule iekāptu šajā jaunajā ērā. Tā ir mūsu vēlme un mūsu cerība, ka viņiem tas izdosies, un viņi kļūs demokrātiski, zinātniski un moderni.
Ja mēs runājam par mieru un stabilitāti Tuvajos Austrumos, ir grūti nedomāt par irāņu kodolprogrammu. Vai jūs ticat, ka šo situāciju var atrisināt miermīlīgā ceļā, vai tomēr briest karš?
Mums ir jāsaredz atšķirība starp irāņu tautu, kas nav mūsu ienaidnieki, un starp ajatollām, kas ir bīstami ne tikai mums, bet visai pārējai pasaulei. Ajatollas vēlas uzcelt atombumbu, viņi izmanto teroru. Viņi grib būt Tuvo Austrumu valdnieki, kas ir ne tikai pret Izraēlas, bet pat ir pret arābu valstu gribu. Un viņus pasaule uztver kā briesmas, kā problēmu. Neviens negrib redzēt ne ar kodolieročiem bruņotu Irānu, ne teroristisku Irānu. Es jums gribu teikt tā - viņi varbūt pašlaik ir pie varas, taču viņiem nav nākotnes, jo viņiem nav vēstījuma. Kāds gan ir ajatollas vēstījums? Vai nogalināt? Vai valdīt? Vai draudēt? Vai ienīst? Tas nav labs vēstījums viņu pašu tautai, un ir skaidrs, ka tas ir bīstams pārējai pasaulei. Un Izraēla tiešām cenšas pielikt punktu šīm briesmām. Varbūt tas ir iespējams bez militāriem līdzekļiem kā, piemēram, ar ekonomiskajām sankcijām un politisku spiedienu. Taču es domāju, ka pasaule ir izlēmusi nepieļaut mazai ļoti autokrātisku līderu grupai kļūt par apdraudējumu mums visiem pārējiem.
Ja mēs noslēgumā atgriežamies pie jūsu vizītes Latvijā un pie šīs kopējās vēsturiskās pieredzes, Latvija ir viena no valstīm, kas joprojām nav atrisinājusī problēmjautājumu par ebreju īpašumu restitūciju, vai tas ir jūsu dienaskārtības jautājums vizītes laikā Latvijā un kā jūs raksturotu šo situāciju kopumā, jo Latvija nav vienīgā valsts, kur šī problēma eksistē un lielākā daļa sabiedrības, kā liecina socioloģiskās aptaujas, neatbalsta šo restitūciju.
Tas ir dienas kārtībā, bet tas nav manas vizītes iemesls, tikai daļa. Es nāku, lai pamatā celtu jaunu nākotni. Restitūcija ir morāla problēma, kuru vajadzētu atrisināt un es ceru, ka tā arī notiks, taču pamatā mums tajā pašā laikā, kā jau teicu, ir jāraksta jauna nodaļa mūsu vēsturē, kas būtu pozitīva un draudzīga.
