ĪSUMĀ:
- Veselības ministre sola bukletus par paliatīvo aprūpi, bet to vēl nav.
- Paliatīvajā aprūpē ir pārāk maz gultasvietu.
- Iesaka uzlabot aprūpi mājās ar ārstu izsaukšanas sistēmu, ārstu un māsu saziņu internetā, kā arī iespēju ātrāk atgriezties slimnīcā.
- Pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas paliatīvās aprūpes pacients nonāk izmisuma zonā.
- Latvijā trūkst paliatīvās aprūpes speciālistu.
- Ārstiem jācenšas būt empātiskiem komunikācijā ar pacientiem.
- Tuviniekus vajadzētu sagatavot paliatīvās aprūpes pacientu aprūpei mājās, kā arī domāt par viņu sociālo aizsardzību.
- Nav zināms, cik paliatīvās aprūpes pacientu ir, un ministrijai jāsaved šī joma kārtībā.
- Sabiedrības atbalsts tēmas izcelšanā ir ļoti nozīmīgs un jūtams.
Veselības ministre Ilze Viņķele ("Attīstībai/Par") raidījumā "Krustpunktā" 4. septembrī solīja, ka slimnīcās tiks izvietota informācija ar telefona numuriem, pieejamām valsts apmaksātajām un privātajām iestādēm, ceļu, kā palīdzību saņemt: "Šī piektdiena ir termiņš kad tam jābūt gatavam; [..] šādus bukletus izvietosim slimnīcās, piedāvāsim arī reģionu slimnīcām, un tas būs arī, protams, elektroniski pieejams," raidījumā teica ministre.
19. decembrī, kad raidījumā atkal viesojās veselības ministre un viņas padomniece Anna Žabicka, tika atzīts, ka šo bukletu vēl nav: "Tagad vai nu ap Ziemassvētku laiku, vai varbūt 2020. gada pašā pašā sākumā caur ārstniecības iestādēm pie pacientiem nonāks Veselības ministrijas, Nacionālā veselības dienesta un arī Labklājības ministrijas sagatavoti tādi ceļveži," teica Žabicka.
"Dod pieci!" 2019
Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad vāc līdzekļus neārstējami slimu cilvēku dzīves nogalei. Minimālais ziedojums 5 eiro nodrošinās vienu šķidras pārtikas ēdienreizi cilvēkiem, kuri paši vairs paēst nevar. Tāpat ziedojumi palīdzēs citiem paliatīvās aprūpes pacientu atbalsta pasākumiem – fizioterapeita palīdzībai, uzturspeciālista konsultācijām, transporta pakalpojumiem u.c.
Ziedot ar dziesmu var labdarības maratona mājaslapā dodpieci.lv, kā arī pie stikla studijas Doma laukumā.
Gultasvietu ir par maz
Pašlaik valsts apmaksātajās iestādēs ir tikai 98 gultasvietas, ar tām nepietiek. Turklāt slimnīcā var pavadīt aptuveni 7 līdz 10 dienas.
"Kā ārsti saka, mēs stabilizējam pacientu un atdodam tuvinieku rokās," skaidro Evija Unāma. Pacients turpmāk tiek aprūpēts mājās vai jāmeklē vieta privātā aprūpes iestādē, "bet tad ir jāsāk rēķināties, ka šis pasākums jums maksās, sākot no 1200 eiro mēnesī – neskaitot zāles."
"Ideālā variantā paliatīvās aprūpes nodaļai vajadzētu būt katrā reģiona centrā, un, protams, ir ļoti vajadzīga ambulatorā paliatīvā aprūpe,
jo tā strauji samazinātu arī rindu ilgumu uz paliatīvās aprūpes nodaļām," projektā secināto apkopo Unāma.
Ārsti pēc izsaukuma, māsu un ārstu elektroniska saziņa, ātra atgriešanās slimnīcā
Ambulatorā paliatīvā aprūpe nozīmē, ka cilvēks var būt mājās, viņam nav jāguļ slimnīcā. Vismaz Rīgā, ja cilvēks spēj pats par sevi parūpēties – viņam nav vajadzīgs asistents, pakalpojums mājās ir pieejams, tā secinājusi Sanita Birnīte, kura rakstīja dienasgrāmatu par laiku paliatīvajā aprūpē.
"Man divreiz ir bijusi mājās sistēma, un man nekad nav bijis tā, ka es gaidu rindā. Sapērku zāles – ģimenes ārsts man iedod norīkojumu, piezvanu māsiņai vai uz aprūpes centru, praktiski pāris dienu laikā sākam. Es nezinu, kā ir laukos," stāsta Birnīte.
Ja cilvēks ir guļošs, aprūpe mājās nav tik vienkārša. Ir vajadzīga speciālā gulta, dažādas speciālās palīgierīces, lai cilvēku prasmīgi un arī viņam nesāpīgi un nekaitīgi varētu aprūpēt. "Arī jautājums, kāda cilvēkam ir diagnoze. Ja viņam ar katru dienu paliek arvien sliktāk, baidos, ka neviens tuvinieks neuzņemsies atbildību palielināt zāļu devas. Viņam ir nepieciešama profesionāla mediķa klātbūtne. Tur ir vajadzīgs ārsts," skaidro Unāma.
Paliatīvās aprūpes speciālists Vilnis Sosārs piedāvājis ideju par ārstiem pēc izsaukuma – dežūrējošiem ārstiem, kas var atbraukt akūtā gadījumā, atsāpināt, saprast, kas notiek, izrakstīt zāles vai nosūtījumu. "Ļoti daudzos gadījumos nevajadzētu stacionāro aprūpi," paskaidro "Izmisuma zonā" aizsācēja.
Intervijā ar mājas aprūpē strādājošajiem Kristīni un Edgaru Ķiguriem minēts, kā uzlabot ārsta, ģimenes ārsta, stacionāra un māsu sadarbību. Norvēģijā māsa ar ārstu sazinās elektroniski – e-pastā, pa telefonu. "Viņš šo informāciju nodod ģimenes ārstam, kurš izraksta e-receptes, mēs – mājas aprūpē strādājošās māsas – pasūtām aptiekā visas nepieciešamās zāles, mēs ar viņām dodamies pie pacienta uz mājām. Mēs uzreiz varam ziņot, ka mēs redzam, ka, piemēram, šī atsāpināšana nefunkcionē, pacients tiek iesaukts uzreiz atpakaļ slimnīcā," Norvēģijas sistēmu apraksta Kristīne Ķigure.
Norvēģijā darbojas princips, ka paliatīvās aprūpes pacients var ļoti ātri atgriezties slimnīcā. "Apejot uzņemšanas nodaļu, tiek veikta procedūra. Tas ir dažu stundu jautājums un atpakaļ mājās, un mēs turpinām," skaidro Edgars Ķigurs.
Pēc 18 gadu vecuma paliatīvās aprūpes pacients nonāk izmisuma zonā
Latvijā labi darbojas bērnu paliatīvā aprūpe mājās, bet pakalpojums tiek nodrošināts tikai līdz 18 gadu vecumam. Kā skaidro Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības valdes priekšsēdētājas vietniece un kapelāne Aina Briede, tas varētu būt piemērs, kā varētu izskatīties pieaugušo paliatīvā aprūpe:
"Kur viņš ir 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā [aprūpēts]. Var jebkurā mirklī konsultēties ar ārstu, ar garīgās aprūpes darbinieka sociālo darbinieku, ar psihologu. Tad, kad ir 18, tad viņam šo pakalpojumu vajag, bet tādas iespējas nav."
Pēc 18 gadu vecuma valsts vairs neapmaksā arī speciālo pārtiku. 19 gadus vecā Arta tēvs Aldis Lešinskis, kurš šobrīd ir spiests nepārtraukti domāt par to, kā nodrošināt savam dēlam pārtiku, par savu pieredzi stāstīja raidījumā ''Īstenības izteiksme'':
"[Pārtiku] vairāk valsts nesedz. Artim arī vajadzīga ir auklīte – cilvēkam jābūt klāt 24/7. Es pats braucu uz darbu, es nevaru visu laiku veltīt.
Tagad Artis jau ir smagāks, viņa viena pati nevar vairs izcilāt – mēs vēl tagad pieslēdzām klāt arī auklītes vīru, viņi trijatā pa mājām dzīvojas." Aldis katru nakti guļ blakus dēla gultai un divas trīs reizes naktī viņu groza, lai nerastos izgulējumi.
Paliatīvās aprūpes speciālistu trūkst
Pašlaik Latvijā ir tikai 13 profesionāli paliatīvās aprūpes speciālisti. Atalgojums nav galvenā motivācija, uzskata projekta "Izmisuma zonā" aizsācēja Evija Unāma:
"Tur ir vajadzīgs, kā mediķi paši uzskata, psiholoģiskais atbalsts un arī atbalsts no valsts puses – mediķiem vēl joprojām pašiem nav veselības apdrošināšanas."
Iespējams, topošie ārsti neizvēlas šo nozari, jo tā ir ļoti smaga. Pacientu ir daudz, emocionāli darbs ir sarežģīts.
Tas gan neattaisno neprasmi komunicēt ar pacientiem – tas ir vēl viens projekta mērķis, kas jārisina.
"Atnāk, parunājāmies, tev "nespīd", tu ilgi nedzīvosi. Meklē, pieraksties, varbūt kāds laiciņš jāpagaida," tā pacientu stāstos sajusto ārstu cinismu apkopo Unāma.
"Tam cilvēkam tā ir vienīgā dzīve un vienīgā cerība, ko ārsts viņam var iedot. Un, ja ārsts tajā brīdī viņu norok, principā viņš jau tajā brīdī nomirst," saka Unāma.
LTV projektā "Diagnoze - vēzis" publicēts SPIKES protokols, kas gan attiecas uz pacienta nāves gadījumiem, bet dažus punktus mediķi varētu izmantot arī sarunās gan ar paliatīvajā aprūpē esošo pacientu, gan arī ar viņa tuviniekiem.
Informāciju vajadzētu sniegt lēni un saprotami, atbildēt ar emocijām uz emocijām – "pat ja viņš nevar palīdzēt, pat ja viņš ir ierobežots savās darbībās, jo viņš nevar paturēt ilgāk šo pacientu par 10 dienām, bet vismaz emocionāli [just līdzi]," uzskaita Unāma.
Tuvinieku izglītošana un sociālā aizsardzība
"Kad pēkšņi paiet 10 dienas un tev iedod tuvinieku, kurš ir mirstošs, tu nezini, ko ar viņu darīt. Līdzi nenāk nekāda informācija," secināts projektā.
Iespējams, nodaļā varētu būt cilvēks, kas, izrakstot pacientu, apmāca tuviniekus, ja tie turpmāk aprūpēs cilvēku mājās – paskaidro, kas jāzina šajā konkrētajā gadījumā, kurā brīdī ir jāsāk uztraukties un jāmeklē mediķis. Uzraksta teikto, jo cilvēks uztraukumā mediķa stāstīto var aizmirst. Tas atslogotu arī neatliekamo medicīnisko palīdzību – cilvēki tai velti nezvanītu. Turklāt – ātrā palīdzība nemaz nevar pacientu atsāpināt, viņiem nav tādu medikamentu. Iespējams, tie būtu jāpiešķir.
Tuvinieks, kura rokās nonāk paliatīvās aprūpes slimnieks, visbiežāk nav spējīgs iet uz darbu, bet viņam neviens apmaksātu atvaļinājumu vai slimības lapu nepiešķir. Ja aprūpe ir īslaicīga, "varbūt to vēl var [darbā] risināt, bet, ja tas ir ilglaicīgi, cilvēks gadiem kopj savu tuvinieku, viņš ir sociāli neaizsargāts," skaidro Unāma.
Raidījumā "Kā labāk dzīvot" saņemts tieši šāds zvans. Sieviete stāsta, ka jau 9 gadus 24 stundas diennaktī 365 dienas gadā kopj savu mammu: "Par šo laiku man nebūs darba stāža, ne pensija būs izpelnīta. Un kur nu vēl runāt par izdegšanas sindromu. Valstij vajadzētu atbalstīt pacientu aprūpētājus." Pēc tik ilga laika var būt arī grūti atgriezties darba tirgū.
Nav zināms, cik ir paliatīvās aprūpes pacientu
Projektā secināts, ka finansējums un tā izlietojums, pēc Unāmas teiktā, ir "visslidenākais no mērķiem, jo joprojām, pat līdz šai dienai tiek publiskā telpā mētāti dažādi skaitļi attiecībā uz pacientu daudzumu, kuriem Latvijā vajadzētu paliatīvo aprūpi."
Tikmēr tiek pieminēti tūkstoši, kurus no Veselības ministrijas budžeta nākotnē novirzītu paliatīvajai aprūpei. "Ja, piemēram, Lietuva ir gatava piešķirt 5,4 miljonus tikai mākslīgai barošanai paliatīvajā aprūpē – gadā, mums Latvijā ministrijā operē ar septiņsimt astoņsimt tūkstošiem," skaidro Unāma.
"Ir svarīgi, lai Veselības ministrijā apzinātos šos mērķus un būtu vienots mērķis – savest šo jomu kārtībā," uzskata projekta vadītāja.
Sabiedrība iesaistās – tas virzīs pārmaiņas
"Tad, kad es uzsāku šo projektu, pirmais, ko es izdarīju, es aizgāju pie daktera [Viļņa] Sosāra ar jautājumu, lai izstāsta, kāds ir viņa ideālais redzējums, kādai būtu jābūt paliatīvajai aprūpei Latvijā. Viņš smagi nopūtās un teica, ka viņš šo – pat ne tik to ideālo, bet vismaz vēlamo - versiju ir vairākkārtīgi, gadiem, tiešām gadiem stāstījis Veselības ministrijā, iedevis savus aprēķinus, vajadzības, un tas viss ir kaut kur pazudis. Es viņam solīju, ka mēs neapstāsimies, ka mēs būsim tie, kas tik tiešām izcels šo problēmu virspusē, lai reālus, taustāmus rezultātus gūtu," stāsta Unāma.
Vilnis Sosārs 18. decembrī bija "Dod pieci!" studijā.
"Pēc tam viņš man piezvanīja, un es pirmo reizi dzirdēju, ka viņš smaida," atceras Unāma.
"Es reāli dzirdēju, ka viņš smaida. Viņš teica – mums sanāks. Tāpēc, ka [..] sabiedrība par to runā. Tāpēc, ka teju katrs no mums ir saskāries ar šo smago problēmu, un, jāteic, mēs katrs apzināmies, ka mēs esam mirstīgi."
KONTEKSTS:
Jau šī gada aprīlī Latvijas Radio 1 raidījums "Krustpunktā" un Ziņu dienests uzsāka projektu "Izmisuma zonā. Paliatīvā aprūpe Latvijā". Projekta iniciatore ir raidījuma "Krustpunktā" producente Evija Unāma, balstoties personīgā pieredzē par noslēdzošo posmu viņas māsas dzīvē.
Speciālisti jau iepriekš diskutējuši arī par to, kā uzlabot paliatīvo aprūpi mājās, apspriežot gan to, ka aprūpei laukos vienīgais risinājums ir mobilas komandas, gan arī, ka sociālās un veselības jomas vadībām ir vairāk jāsadarbojas.
Šogad Latvijas Radio sadarbībā ar Latvijas Televīziju, sabiedrisko mediju portālu LSM.lv un labdarības organizāciju Ziedot.lv rīko ikgadējo akciju "Dod pieci!", kurā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti neārstējami slimu cilvēku aprūpei, rūpējoties par to, lai ikviens mūža nogalē saņemtu pienācīgu aprūpi un varētu šo pasauli pamest cieņpilni. Minimālais ziedojums 5 eiro nodrošinās vienu šķidras pārtikas ēdienreizi cilvēkiem, kuri paši vairs paēst nevar. Tāpat ziedojumi palīdzēs citiem paliatīvās aprūpes pacientu atbalsta pasākumiem – fizioterapeita palīdzībai, uzturspeciālista konsultācijām, transporta pakalpojumiem u.c.
