Katrs pacients un katrs gadījums ir unikāls
“Esmu Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas klīniskā virsmāsa, pildu arī paliatīvās aprūpes nodaļas virsmāsas pienākumus,” stāsta Aiga Lasmane. Viņa pazīst nāvi.
“Tā ir daļa no ikdienas. Es esmu pieredzējusi to aiziešanas procesu. Šeit pārējie kolēģi ir ar dažādu pieredzi. Ir kolēģi, kam ir pieredze onkoloģijā ar šo aiziešanas procesu,” viņa piebilst.
Slimnīcas kapelānes vārds ir Kristīne Dzelzīte. Viņa skaidro - katrs pacients, katrs gadījums ir absolūti unikāls, jo ikviens tuvinieks sava mīļā aiziešanas tuvošanos vai jau notikušo uztver atšķirīgi. To ir svarīgi saprast.
“Pilnīgi respektējot to viņa vietu brīdī, kad cilvēks aiziet. Arī tad, ja vajag, mēs esam līdzās un ļaujam izraudāt, izrunāt. Varbūt cilvēkiem to negribas tajā brīdī, jo tās sāpes ir milzīgas, tās zaudējuma sāpes ir milzīgas. Tā vieta ir klusa,” saka Dzelzīte.
Abu novērojumi liecina, ka tuvinieki ļoti atšķirīgi spēj pieņemt sava tuvā aiziešanu. Aiga Lasmane secina – mēs esam aizmirsuši normālo dzīves ritumu.
“Jā, ir šīs situācijas, ka cilvēkiem ir ļoti grūti pieņemt, ārkārtīgi grūti pieņemt, bet tā ir problēma sabiedrībā. Nāve laikam ir tas, par ko mēs nelabprāt runājam, un mēs esam pazaudējuši normālo dzīves ritumu. Mēs neesam nemirstīgi. Jā, medicīna var izdarīt daudz, jā, tas ir tikai normāli un cilvēki dzīvo ilgāk, bet mēs neesam nemirstīgi,” saka Lasmane.
“Tas ir lielā mērā par tuviniekiem, jo, cik man ir sanācis būt kopā ar cilvēkiem, liela daļa viņu jau apzinās. Cilvēkiem guļot paliatīvajā aprūpē, viņos jau tas atvadīšanās process, tas jau lielā mērā ir noticis. Tā saprašana viņos atnāk, bet tas ir stāsts, kā cilvēki pieķeras, un caur mīlestību tu nevari atlaist otru cilvēku. Viņš dzīvo tā tuvinieka dēļ,” stāsta Dzelzīte.
Ģimene jāsagatavo
Nespējā aizgājēju atlaist, mierinājums un skaidrojums nereti tiek rasts, vainu noveļot uz mediķiem, stāsta Aiga Lasmane. Visam pamatā ir saruna, tādēļ tuvinieki ir jāgatavo notiekošajam un jāskaidro, kas ir paliatīvā aprūpe.
“Ir situācijas, kad, jā, saka – „jūs nedarāt!”. Mums ir bijuši tādi pirmie gadījumi, jo pie mums nonāk tie pacienti, kas ir slimnīcas nodaļās. Un tad ļoti svarīgi, ka arī iepriekš ir radinieki sagatavoti; un tad, ja mums ģimene ir nesagatavota un tuvinieki nav izgājuši kādiem procesiem cauri, tad ir tās gaidas, ka: “Varbūt jūs tomēr kaut ko izdarīsiet!”. Tāpēc mēs ar kolēģiem cenšamies sadarboties un runāt, lai tā ģimene jau būtu tajā iepriekšējā etapā sagatavota, ar cilvēkiem būtu runāts, kāds tad ir tas gaidāmais iznākums,” norāda Lasmane.
Aiga Lasmane, runājot par nāvi, aizdomājas par to, cik tālu ārsta centieni izraut no nāves ķetnām ir palīdzība.
“Tā ir arī tāda mediķu kritiskā domāšana – kad ir pacients jāreanimē un kurš ir tas brīdis, kad ne,” viņa piebilst.
Par spīti tam, ka bieži tuviniekiem ir grūti pieņemt nāvi, kapelāne Kristīne Dzelzīte atminas arī sirdi sildošus gadījumus.
“Jā, man ir viens ārkārtīgi skaists stāsts nodaļā, kur mira 90-gadīga kundzīte un līdzās bija viņas vīrs, kam arī bija tikpat, un tā vieta bija vienkārši… Tas vīrs viņai turēja rociņu, glāstīja roku, un viņa mira. Un viņš viņai saka: „Padzīvo vēl gadiņu, divus!” Un liekas, tas ir skaidrs – tā nav kā traģika, bet kā likumsakarība – mēs aizejam. Tie ir pāri 90 gadi. Tas ir bagāts mūžs, un arī tad tam cilvēkam, tam vīram, kas ir klātbūtnē, viņš nevar, viņš nevar mierīgi atlaist. Viņam vienalga liekas, ka ir par maz,” stāsta Dzelzīte.
Ar bērniem tas ir pilnīgi citādāk
Nodzīvot bagātu un garu mūžu vai tā nogali pieredzēt jau sava ceļa iesākumā. Tā ir liela atšķirība tuviniekiem. Īpaši tādēļ, ka bērnu nāves gadījumā procesā teju vienmēr klāt ir vecāki - pārliecināta ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja Arta Bārzdiņa.
“Strādājot ar bērniem, šis miršanas mirklis droši vien ir citādāks nekā kolēģiem, strādājot ar pieaugušajiem, jo bērns – tas ir cilvēks, kas tikko nācis pasaulē, un viņam loģiski, cilvēks saprot, ka ir vēl tāls ceļš ejams, dažādi notikumi piedzīvojami un viss kaut kas dzīvē sagaidāms, un iespējamā nāve, negaidīta nāve vai smaga slimība, kas ilgstoši norit un agri vai vēlu beigsies ar nāvi, ir stipri mazāk pieņemama un saprotama nekā par cilvēku, kuram mūžs jau ir pavadīts un kuram jau ir 90 gadi vai tuvojas simtam. Tas ir pilnīgi citādāk,” atzīst Bārzdiņa.
Bārzdiņa, tāpat kā sarunu partneres Stradiņa slimnīcā, norāda, ka tuvinieki ļoti atšķirīgi spēj pieņemt faktu, ka pacientam sācies dzīves noslēgums.
“Vecāku reakcijas ir ārkārtīgi dažādas…” viņa nosaka.
“Ir cilvēki, kuriem ir varbūt ļoti smalkas izglītības, un viņi nespēj to pieņemt un saprast, un akceptēt. Un ir, teiksim, lauku cilvēki, kas dzīvo saziņā ar savu ikdienas ritumu, ar dabu saskaņā, ir vairāk redzējuši miršanas – piedzimšanas, piedzimšanas – miršanas procesu viņu apkārtējā vidē, vairāk laukos, un viņi vairāk ir tajā iekšā. Bet, kas ir patīkami – šobrīd jaunā paaudze, kas ir pēc 20, 30, zem 40, liela daļa no viņiem ir lasoši un situāciju izprotoši,” par vecāku spējām pieņemt bērna aiziešanu turpina Arta Bārzdiņa.
Viņa skaidro, ka Bērnu slimnīcā par nāvi runā ļoti individuāli.
Katram ir nepieciešama sava pieeja un īstie vārdi, lai ļautu vieglāk notiekošo pieņemt. Īpaši smagas ir situācijas, kurās nāve uzglūn absolūti negaidīti.
“Ir ļoti daudz slimību, ko mēs joprojām nespējam ārstēt un nevaram palīdzēt. Tās vienkārši iet savu gaitu. Un tas vecāks to saprot, bet iekšēji viņš nespēj pārvarēt tās savas jūtas, to savu - mēs gribētu to saukt par egoismu -, ka viņš ne par kādu naudu nespēj akceptēt, ka tas bērns var aiziet, ka viņš varētu nomirt. Un tas ir pilnīgi saprotams pirmajā brīdī, jo tas ir tikai laiks, kas spēj to dziedēt. Un ir vēl tās nežēlīgās situācijas, kad no rīta bērns piecēlies, ar mammu samīļojies, aizgājis uz skolu un, nākot vakarā no pulciņa, viņu, piemēram, notriec mašīna uz gājēju pārejas, un viņa dzīvošana principā ir nesavienojama ar normālu dzīves kvalitāti – ir totāli cietušas galvas smadzenes, ir totāli cietis viss organisms.
Un tad ir jāsaprot – mums ir ļoti nopietna saruna, kur mēs ņemam palīgā psihoterapeitus, ka tas bērns mirs, ka ir neizbēgami tas rezultāts tāds,” saka Bārzdiņa.
Sarunai pievienojas Artas Bārzdiņas kolēģis, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas anesteziologs, reanimatologs un anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas ārsts Pēteris Kļava. Viņš uzsver – nāve ir dabiska, tomēr tajā pašā laikā bērna nāve ir absolūti atšķirīga no nāves lielā vecumā. Jebkurā gadījumā nāves kā normāla dzīves cikla posma esamību tik viegli nevar iemācīt.
“Jo tu ilgāk ar to bērnu esi bijis kopā, jo grūtāk ir. Ja bērniņš nupat ir piedzimis vai nomiris mātes miesās, tās arī ir šausmas, bet vecāki nebija paspējuši… nebija paspējušas saaugt dvēseles kopā. Un tad sāpju šķiršanās ir savādākā līmenī. Tā ir, bet savādākā. Es vakar tikos ar cilvēkiem, kuru bērniņš divus mēnešus par dzīvību cīnījās un aizgāja – tā cīņa bija izmisīga. Padsmitgadīgs bērns… Skaidrs, ka tā sāpe ir savādāka.
Tāpēc pat grūti salīdzināt, kā katrs pārdzīvo, bet, jo intelektuālāki cilvēki, jo jaunāki, jo viņi spēj integrēt šo dzīves plūsmu, dzīvi, nāvi, medicīnu, izglītību, apzināšanos un jaunākos pētījumus. Viņi ar tām jaunajām zināšanām mazliet amortizē to emocionālo…” spriež Pēteris Kļava.
Vai palaišana prom nav cieņpilnāks ceļš?
Bet, ja mēs, kā norāda speciālisti, sava, absolūti saprotamā egoisma dēļ atsakāmies palaist tuvinieku – neatkarīgi no tā, vai tas ir bērns, laulātais vai vecāks. Vai situācijā, kad cilvēkam var nodrošināt vien eksistēšanu, tad palaišana prom nav cieņpilnāks ceļš? Tas ir jautājums, uz kuru noteikti nav skaidras un viennozīmīgas atbildes. Tas ir jautājums, kuru uzdot sev katram pašam.
“Manuprāt, liela problēma ir tā, ka cilvēki jauc eitanāzijas paveidus ar dabīgas nāves pieļaušanu slimnīcā, īpaši intensīvās terapijas nodaļā, kas, manuprāt, nav viens un tas pats.
Ir ļoti būtiski nošķirt eitanāziju kā nāves steidzināšanu ar dabīgas nāves atļaušanu,” stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatrs intensīvās terapijas nodaļā Reinis Balmaks.
Viņš arī piedalās Latvijas Ārstu biedrības darba grupā, kurā mēģina skaidrot to, kā pacienti varētu izteikt savu ārstēšanas procesa gribu, piemēram, lūdzot nereanimēt kādās konkrētās situācijās.
“Ir stāvokļi, kur ir skaidri zināms, ka cilvēkam iznākums būs ārkārtīgi slikts ar ļoti zemu dzīves kvalitāti. Viņam nav diagnosticējama nāve ne pēc asinsrites izsīkuma parametriem, ne pēc centrālās nervu sistēmas parametriem. Nu tad ir jautājums, vai visiem pacientiem ir mērķtiecīgi turpināt intensīvo terapiju, jo daļā gadījumu tas ir ārkārtīgi veltīgi un turklāt sagādā ciešanas pašam pacientam. Tad tas ir tas, ko šobrīd Ārstu biedrības speciālā darba grupa mēģina risināt – kādos gadījumos un kādā tieši veidā, pirmkārt jau tieši pēc pacienta iepriekš dotās gribas, varētu šos gadījumus risināt,” skaidro Balmaks.
“Mēs savā ikdienā un darbā mēģinām nedaudz arī pētīt, tieši kādos apstākļos cilvēki nomirst intensīvajā terapijā. Pirmais secinājums ir tāds, ka liela daļa pacientu izsīkst, un viņu dzīvība apstājas ne reanimācijas laikā. Tas Latvijā jau šobrīd notiek, ka nāve iestājas, protams, saņemot dažādas intensīvās terapijas tehnoloģijas, bet visi cilvēki netiek reanimēti, viņi nenomirst reanimācijas laikā. Tātad šobrīd ārsti kaut kādā veidā pieņem lēmumus, ka ārstēšana ir veltīga un pilnīgi visas tehnoloģijas absolūti visu laiku netiek pielietotas, un es arī domāju, ka tas ir adekvāti. Vienkārši nav līdz galam sakārtots, kādā veidā tieši tas notiek,” stāsta Balmaks.
Arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvas terapijas klīnikas vadītāja Arta Bārzdiņa un ārsts Pēteris Kļava norāda, ka ir gadījumi, kuros palīdzība jau var kļūt par mocīšanu.
“Ja ir slimība, kas ir nedziedināma, varbūt šis bērniņš jau n-to reizi atgriežas slimnīcā, un tas stāvoklis pasliktinās un ir arvien sliktāk un sliktāk. Tieši akcentēju – uzklausīt speciālistus, šo komandu un nodrošināt bērnam tā saucamo komforta terapiju. Nemocīt viņu vairs. Jo ar kārtējo ierašanos slimnīcā, kārtējām „trubām”, kādiem operatīviem pasākumiem... Protams, tas viss notiek atsāpinot, bet tas viss ir diskomforts, kuram, mēs tāpat saprotam, ka ar konkrēto diagnozi nebūs tāls ceļš ejams. Tādā gadījumā notiek vilkšana,” skaidro Arta Bārzdiņa.
“Te ir jāsaka, ka tautā var rasties nepareizs aizspriedums, ka nav pietiekoša cīņa bijusi. Tas var būt globāls pārmetums vēl no padomju laikiem. Tas ir jāpārlauž, jo tā nav. Tieši šī izskaidrošana, ka ir jācīnās, kad ir jācīnās, bet kad sākās absolūtie bioētikas pārkāpumi… bet ne visi vecāki pieņem to. Viņi vienalga grib. Lai viņu desmito reizi atdzīvina, kaut arī bērnam nav smadzeņu, viņš ir akls, bet lai viņš tikai ir kā guļošs ķermenītis blakām. Tas ir vecāku egoisms, un arī tas ir respektējams un saprotams, un viņi saprot, ka tas ir viņu egoisms, bet vienalga viņi tā grib. Un tas ir ļoti sāpīgi – saskarties ar tādiem momentiem,” atzīst Pēteris Kļava.
Cik gatava eitanāzijai ir mūsu sabiedrība ?
Nāves kontekstā arī aizskarams jautājums par eitanāziju. Tas ir ļoti sarežģīts un plašs jēdziens. Kā iedalāma eitanāzija, cik gatava tam ir mūsu sabiedrība un mediķi.
Pediatrs Reinis Balmaks, paužot savu viedokli, skaidro, ka par jebkādu eitanāziju – aktīvo vai pasīvo - var runāt vien tad, kad ir sakārtota paliatīvās aprūpes sistēma, līdz kam Latvijā vēl tāls ceļš ejams.
Viņš arī vērš uzmanību uz to, ka nemaz tik viegli nebūtu atrast ārstus, kas to uzņemtos veikt. Piemēram, viņš to nebūtu gatavs darīt.
Arī Pēteris Kļava skaidro, ka mūsu sabiedrība nav veikusi mājas uzdevumus paliatīvajā aprūpē, lai runātu par eitanāziju, tomēr kopumā ideju par to atbalsta. Problēma – par šo jautājumu runā tie, kam nav izpratnes par ciešanām.
“Ja bērns, 17-gadīgs, trīs gadus smok ar neārstējamu plaušu slimību un grib vairākas reizes taisīt pašnāvību to šausmu un ciešanu dēļ, ko viņš cieš, un atbalsta palīdzība nevar sniegt efektu, tad lai nu atnāk tas mācītājs vai jurists, vai tiesnesis, pasaka, ka tas ir humāni, tā likt viņam turpināt justies. Tāpēc es saku, ka par eitanāziju izsakās tā sabiedrības daļa, kas neko nezina par ciešanām un par profesionālām lietām, tādēļ ir ļoti svarīgi par to runāt profesionāļiem un izglītot sabiedrību,” norāda Kļava.
“Mēs ar kolēģi tik daudz redzam šausmas un ciešanas, tāpēc es esmu par eitanāziju – par asistēto vai pasīvo. Vai 90-gadīgai kundzei, kura mirst ar plaušu vēzi, kurai nav plaušu... Vai viņu vajadzētu reanimēt un vai viņai vajadzētu ļaut mirt piecu dienu agonijā, kā daudziem liekas – vajag ļaut, lai cilvēks cieš. Es gribētu viņam novēlēt tādas ciešanas, kādam juristam vai mācītājam, kas no sava dīvāna laiž gāzītes un tā runā. Kas ir ciešanas – viņš vienkārši neko nesaprot no tā! Tāpēc ir svarīgi, lai cilvēkam tiek uzliktas tādas medikamentu devas, lai viņš nav agonijā. Tas ir humāni!” uzsver ārsts.
Mēs pieņemam dzimšanu, bet atsakāmies pieņemt aiziešanu. Vai savas vēlmes turam augstāk par tuvinieka gribu, pat ja viņam jācieš? Vai ir skaidra robeža, aiz kuras labāk ir palaist? Tie nav atbildami jautājumi, tomēr katram pašam jāsaprot, ka nāve ir dzīves cikla sastāvdaļa.
Mēs taču neizvairāmies runāt par skaistiem dzīves notikumiem. Kāpēc tad neesam gatavi runāt arī par smagajiem posmiem?
Labdarības maratons „Dod pieci” šogad tiks veltīts paliatīvajai aprūpei, lai arī dzīves nogali būtu iespējams aizvadīt cieņpilni.
