Pamatkompetences, kuras turpmāk skolā bērniem jāapgūst, ir sešas – valodas, sociālā un pilsoniskā, kultūras izpratnes un mākslas, matemātikas un datorzinātņu, dabaszinātņu un inženierzinātņu, veselības un fiziskās aktivitātes.
Ko nozīmē kompetenču pieejā balstīts mācību saturs?
Valsts izglītības satura centra (VISC) projekta ''Kompetenču pieejas mācību saturā'' ieviešanas vadītāja Zane Oliņa skaidro, ka šāds mācību saturs veidots, balstoties uz jomām, kurās darbojamies dzīvē. "Katram jāzina, kā darbojas dabas pasaule, kā darbojas sabiedrība, jāsaprot savs ķermenis un savs izziņas process. Pamatjomas ir nemainīgas. Mainās tas, ko par šīm jomām saprot un tajās var izdarīt. Jomas iedod kontekstus un situācijas dzīvē, ar kurām jāiemācās tikt galā, rīkoties un pielietot zināšanas."
Kompetenču pieejā, atšķirībā no iepriekšējās mācību sistēmas, ir jāiemācās tikt soli tālāk – zināšanas pielietot darbībā.
Šī nav fundamentāla reforma, tiek turpināts darbs pie tā, lai skolā skolēniem nenodotu gatavas zināšanas, bet lai viņi prastu reālā dzīvē pielietot to, ko skolā ir mācījušies. Uzsvars ir uz prasmi lietot - uz bērna pārliecībā balstītu koordinētu rīcību konkrētā situācijā.
Kas jauns tiks ieviests skolā, kad šīs kompetences tiks apgūtas?
Skolēniem vajadzēs daudz vairāk konkrētu iespēju risināt kompleksus integrētus uzdevumus, nevis mācīties sadalītus mācību priekšmetus, skaidro Teikas vidusskolas direktore Ilona Bergmane un Zolitūdes vidusskolas pārstāves Marina Guseva un Ingūna Hitrova. Uzdevumu risināšana palīdzēs saprast, kā pielietot esošās zināšanas dažādās situācijās. Iepriekš skolēns atkārtoti pielietoja vienu paņēmienu arvien jaunās skolotāja dotās situācijās.
Ja skolēns, skolā ieguvis jaunas zināšanas, tūlīt tās nepielieto praksē, maz ticams, ka to darīs, skolu beidzot.
Lai nodrošinātu kompetenču pieeju mācību procesā, skolā jāmaina mācību metodes, jo skolotājs jaunajā mācību procesā mērīs problēmu risināšanas prasmi, nevis formulas izmantošanas prasmi zināmā situācijā.
Pedagogus nebaida jaunās pieejas ieviešana dzīvē, jo tas nav jaunums, šī pieeja jau daudzās Latvijas skolās tiek pielietota. Tomēr, lai bērnus iemācītu zināšanas pielietot praktiski, izglītības saturā nepieciešamas izmaiņas, vajadzīga pedagogu apmācība, jauni metodiskie materiāli un skaidri definētas pamatprasmes.
Lielākās izmaiņas kompetenču pieejā ir tās, ka skolotājiem jāmaina pieeja stundu plānošanai. Skolotājam primārāk ir definēt sasniedzamo rezultātu, nevis “ko darīt stundā?”. Svarīga šajā situācijā ir ne tikai stundas uzbūve, bet skolotāja gatavība kam jaunam.
Vispirms skolotājiem jāmācās, tad šo izziņas ceļu var nodot bērniem.
Parasti skolotājs pateica formulu, deva paraugu, tad skolēni strādāja. Tagad skolotājs strādā kā konsultants - dod problēmu, skolēns meklē iespēju risināt problēmu, izvēlas risinājumus. Skolēni var sekot līdzi savam progresam, zina kritērijus, pēc kādiem tiks vērtēti. Svarīgi šajā procesā skolās ir skolotāju sadarbošanās un integrētie projekti.
Pasaules pieredze kompetenču izglītībā
Pasaulē kompetenču pieeja nav nekas jauns, Amerikā to sāka īstenot jau pagājušā gadsimta vidū. Kompetenču pieeja pasaulē vairāk orientēta uz profesionālo izglītību, skaidro Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes docente Ieva Margeviča-Grinberga.
Šobrīd Šveicē, Vācijā un Austrijā ir liela pedagogu neapmierinātība ar kompetenču izglītību. Vācijā populārs ir viedoklis, ka “nevar prast, ja nezina”. Šai pieejai pasaulē ir labi rezultāti profesionālajā izglītībā, bet Vācijā, piemēram, augstskolā piedāvā vidusskolas kursu matemātikā, jo skolā tas nav apgūts pietiekami. Speciālisti nekritizē pieeju, vaina meklējama pieejas īstenošanā. Piemēram, Šveicē ir definētas 4500 kompetences, Šveices skolotāji uzskata, ka tā ir atgriešanās pie normatīvās pedagoģijas.
Āzijā un Eiropā kompetenču izglītība parāda labus rezultātus atsevišķās jomās, bet ir priekšmeti, kuros pedagogi atgriežas pie tradicionālām mācību formām.
Zviedrijā ir pozitīvi piemēri šajā jomā. Lai mainītu mācību formas, izmainītas skolas telpas, tās ir transformējamas. Ja klases priekšā ir tāfele un skolotājs, tad tā ir skolotāju centrēta pieeja, tāpēc Zviedrijā atsakās no tradicionālā klases iekārtojuma, tā fiziski un psiholoģiski izmainot mācību vidi.
Mācību procesā visam ir būtiska nozīme. Amerikāņu pētnieks Millers saka, ka arī krēslam ir pedagoģiska nozīme.
Pasaules pieredze kompetenču izglītības jomā nav viennozīmīga, bet tiek vērtēta pozitīvi, - lai tiktu pie izpratnes, zināšanas jāiemācās pielietot.
