„Tas, ko mēs visi kopā nespējām prognozēt – demogrāfiskās situācijas kritumu,” saka IZM valsts sekretāra vietniece Evija Papule, “ir vairāki jauni izaicinājumi, kurus nevarēja [paredzēt] vai neviens nevēlējās tik melnu prognozi izteikt, nebija tam pamata. Bet tai pašā laikā tas, ko mēs tagad darām, koncentrējot bērnu skaitu uz profesionālās izglītības kompetences centriem - mēs tomēr skatāmies uz kvalitāti, un aizvien vairāk aicinām bērnus doties uz šīm prestižajām izglītības iestādēm. Un pirmie rādītāji ir pozitīvi.”
Pirms pieciem gadiem sāktajā reformā skolu skaits tika samazināts par sešpadsmit – no 54 līdz 38. Tās deviņas profesionālās skolas, kuras šogad paredzēts reorganizēt, sākotnējā sarakstā nebija. Trīs skolas tiks slēgtas, pārējām mainīsies statuss.
Alsviķu arodskolā profesiju apgūst cilvēki ar invaliditāti. Kad pirms desmit gadiem Labklājības ministrija Alsviķu skolu atdeva IZM, tajā mācījās deviņdesmit audzēkņu. Tagad šeit mācās 141. Skolā kļūst par šauru. Tomēr šobrīd IZM norāda - audzēkņu ir pārāk maz, lai iestāde būtu patstāvīga. To pievienos Smiltenes tehnikumam.
Alsviķu skolas direktores vietniece sociālās rehabilitācijas jomā Astrīda Bētere uzskata, ka būtībā šādi tiek iets uz uzstādījumu jeb prasību pēc vairāk invalīdiem: „Tas ir amorāls uzstādījums.”
Smiltenes tehnikums ir ieguvis profesionālās izglītības kompetences centra statusu. Tas prasa vismaz piecsimt audzēkņu un noteiktu sekmju līmeni, kā arī ievērot citus standartus. Bet vienlaikus tas nozīmē – tas, ko māca Smiltenē, nederēs Alsviķu audzēkņiem. “Alsviķiem, atklāti sakot, ir pavisam citi pienākumi, kopīgs mums ir tas, ka viņi ir profesionālā skola,” saka Smiltenes tehnikuma direktors Andris Miezītis.
IZM cer, ka cilvēki ar invaliditāti spēs integrēties citās profesionālajās skolās. Savukārt Alsviķos apmācītu arī Alūksnes pusē nepieciešamos darbiniekus, programmas radot ar Smiltenes tehnikuma atbalstu. IZM uzskata, ka, skolas apvienojot, tiks iegūts plašāks programmu spektrs, tai skaitā bērniem bez īpašām vajadzībām, kā arī pieaugušajiem. Otrkārt, tā iegūtu iespēju īstenot darba vidē balstītas mācības, kas nozīmē paralēlu praktisku mācīšanos pie darba devējiem. Treškārt, arī šīs skolas pasniedzēji turpmāk skaitīsies profesionālās izglītības kompetences centrā strādājoši un par to saņems vēl 10 procentu piemaksu.
Garantijas šiem solījumiem balstās cerībās. Taču labāk redzami citi apvienošanas iemesli – un tie ir fondi. Tuvākajos gados arodapmācību vietās varēs ieguldīt vairāk nekā simts miljonus eiro no Eiropas fondiem. Taču, ja audzēkņu mazāk par trim simtiem, nauda būs jālaiž garām. Nepieejamas investīcijas nozīmēs sliktāku mācību vidi un galu galā arī absolventu prasmes. Alternatīva – pievienoties lielākai skolai. No likvidēšanas izrāvusies Ērgļu profesionālā skola, kura ar saviem divsimt audzēkņiem būs Priekuļu tehnikuma filiāle. Šeit jau izstrādātas kopējās attīstības un investīciju stratēģija.
Mācību vietu Ērgļos nolēma saglabāt, pateicoties arī lielākam plānam sadarboties ar koka apstrādes nozares pārstāvjiem. Šobrīd kokapstrāde nav pieprasīta starp jauniešiem. Bet skolas direktors Andris Spaile neslēpj izbrīnu par to, ka “tirgus ir liels, un darba ir daudz, bet šajās programmās nestājas tik daudz jauniešu”.
Neraugoties uz reformām, kas rit jau piekto gadu, skolu audzēkņiem aizvien ir grūti satikties uz viena ceļa ar darba devēju.
