Džims Vins ir strādājis par matemātikas skolotāju, bijis direktors divām Lielbritānijas skolām un ir pieredzējis izglītības stratēģis. Pašlaik viņš ir interaktīvo izglītības tehnoloģiju ražotāja "Promethean" izglītības stratēģijas vadītājs. Šis uzņēmums kopā ar vēl trim starptautiskām kompānijām "Microsoft", "Intel" un "Pearson" ir apvienojis finansiālos resursus, lai ieviestu apjomīgu izglītības projektu. Vismaz vārdos tas ir ambiciozs, jo jau nosaukumā iekļauj tādus jēdzienus kā „jauna pedagoģija“ un „dziļmācība“. Jauno mācīšanās modeli iecerēts izmēģināt desmit valstīs (lielvalstu gadījumā projektā tiks iesaistīti atsevišķi štati vai provinces) un Latvija esot aicināta būt šajā desmitniekā. Iesaistīšanās projektā nozīmētu pārmaiņas 100 Latvijas skolās - tām būtu ikdienā jāievieš jaunas mācīšanas pieejas.
Projektā ir iekodēts visai liels izaicinājums – dalībvalstu skolām būtu jāmainās, bet tajā pašā laikā jāturpina ievērot valstu apstiprinātie izglītības standarti. Par to atbilstību mūsdienu sabiedrības un tautsaimniecības vajadzībām Vins nav labākajās domās.
Vita Dreijere: Kas jūsu piedāvātajā „jaunajā pedagoģijā“ ir atšķirīgs no tā, ko skolās redzam pašlaik?
Džims Vins: Kā [starptautiski atzīts izglītības eksperts] Andreass Šleišers janvārī teica Pasaules izglītības forumā: „Nākotnē un, iespējams, jau tagad cilvēki tiks atalgoti nevis par zināšanām, bet par prasmi tās pielietot.“ Ir vērts to ņemt vērā. Pagātnē cilvēkiem bija jāatceras no galvas visi fakti, kas bija svarīgi darba veikšanai, bet mūsdienās nepieciešamo zināšanu apjoms ir mazinājies - ja cilvēki kaut ko nezina, viņi šo informāciju var atrast. Pedagoģija ir mainījusies no vienkāršas zināšanu nodošanas uz zināšanu kopienām, kur faktu atcerēšanās vairs nav tik būtiska.
Man ir modelis, kurā redzamas trīs mācīšanas pieejas. Viena no tām ir zināšanu nodošana, kur skolotājs stāv klases priekšā un stāsta vielu, otra ir dalīšanās ar zināšanām, kur skolotājs joprojām ir galvenais, bet līdz atbildēm nonāk kopā ar skolēnu. Savukārt trešā ir zināšanu kopiena, kur skolotājs ir tikai koordinators, bet procesu vada skolēns. Es dažādās valstīs vaicāju – kura no pieejām varētu būt izplatītākā jūsu skolās. Parasti man atbild, ka apmēram 80% skolu joprojām tiek izmantots zināšanu nodošanas modelis.
Tātad mūsdienās skolēnam šīs zināšanas ir jāatrod pašam?
Skolēnam kā kopienas pārstāvim ir jāuzņemas lielāka atbildība par mācīšanos. Skolotājs, zinot, kādas ir skolēna intereses, palīdz viņam šajā ceļā orientēties, nevis diktē. Šāds skolotājs skolēnu uztvers kā individualitāti un palīdzēs padarīt mācīšanās procesu atbilstošu skolēna vajadzībām. Savukārt, ja skolotājs ir tikai zināšanu nodevējs, viņa mērķis ir tikai izpildīt kārtējo mērķi, kas rakstīts mācību priekšmeta standartā.
Vai tas nozīmē, ka skolotājam standarti vispār nav nepieciešami?
Tas ir svarīgs jautājums, ja domājam par to, kādas prasmes skolēniem ir nepieciešamas.
Piemēram, matemātikā esam devuši iespējams par 1000% vairāk prasmju, nekā viņiem dzīvē vajag lietot.
Piemēram, kad mēs izmantojam vienādojumu sistēmas vai algebru?
Tāpēc ir grupa speciālistu, kuri pārskata mācību standartus. Daļa no šī procesa ir pāreja no vecā zināšanās balstītā mācību satura uz, kā es to saucu, procesā un prasmē balstīto mācību saturu. Iespējams, jāatgriežas pie senām pieejām, kad cilvēki sēdēja un diskutēja par jautājumiem nelielās grupās. Kad mēs industrializējām izglītību un radījām fabrikas ar nosaukumu „skolas“... Ņemsim par piemēru vērtēšanu, kas ir pedagoģijas sastāvdaļa. Kāpēc mums ir testi ar dotiem atbilžu variantiem? Tāpēc, ka nav citu veidu, kā rīkot matemātikas eksāmenu 100 000 Lielbritānijas skolēniem. Tā nu mēs šo procesu organizējam kā fabrikās.
Tātad standarti ir nepieciešami, bet jāpārstrādā?
Jā, kādam ietvaram ir jābūt, nevar būt pilnīgs haoss vai anarhija. Jābūt standartiem un skaidrs, ka ir jānodrošina, lai visi skolēni iemācās, piemēram, lasīt un rakstīt.
Kāpēc jūsu iepriekš pieminētā zināšanu nodošanas pieeja joprojām ir tik populāra?
Viens no iemesliem saistās ar mācību standartiem, kas joprojām ir zināšanās balstīti, izpratne tiek pārbaudīta krietni mazākā apjomā. Skolotāji pieskaņo savas mācīšanas metodes standartiem un tam, kā viņi tiek mērīti, - eksāmeniem. Ir arī daudz vieglāk stāvēt klases priekšā un runāt... Nesakām, ka no šīs pieejas ir jāatsakās pavisam, vienkārši to būtu jāizmanto mazāk.
Mēs arī ticam, ka skolotāja spēja sekmīgi strādāt, dažādojot pieejas, ir atkarīga no viņa pieredzes. Būtu ļoti pārsteigts, ja skolotāji, kas nāk tikko no augstskolas sola, uzreiz prastu veiksmīgi vadīt klases darbu grupās. Vakar demonstrēju video fragmentu no kādas angļu valodas stundas, kur divi skolēni intervēja viens otru, trešais filmēja sarunu, lai to pēcāk varētu analizēt, savukārt skolotājs bija nometies uz grīdas, lai palīdzētu skolēnam atrast labāko rakursu. Vienmēr auditorijai prasu, vai tas ir labi, un visi parasti saka – jā. Tad es demonstrēju video otro reizi un saku – paskatieties fonā, tur bērni pļāpā, nedara neko. Skolotājam var būt lieliska pieredze ar šiem trim skolēniem, bet pārējā klases daļa tikmēr nemācās, jo skolotājs nav attīstījis tādu pedagoģisko pieeju, lai iesaistītu visas grupas.
Jūs minējāt, ka skolotājus ierobežo standarti un eksāmenu saturs. Bet vai tad, ja mainīsim standartus un eksāmenus, skolotāji automātiski mainīs mācīšanas pieeju?
Noteikti nē. Mēs ar kolēģi veicām pētījumu 32 Anglijas skolās, un tā ietvaros skolotājiem nodrošinājām ierīces, kas ļauj saņemt atgriezenisko saiti par to, cik labi skolēni ir izpratuši mācību vielu. Mēs redzējām, ka tas nelika skolotājiem mainīt viņu plānus – pat ja viņi dienas beigās redzēja, ka viņu mācīšana nebija tik efektīva, kā viņi cerēja, viņi nākamajā dienā turpināja strādāt, kā iepriekš bija plānojuši. Tā, it kā viņi nemaz šos skolēnu rezultātus nezinātu. Tā mēs noskaidrojām, ka
skolotājiem nemaz nav pietiekamu prasmju izmainīt savas iepriekš izplānotās stundas.
Man tas bija liels šoks.
Un kāda izglītības pārmaiņu ieviešanā ir skolu direktoru loma?
Visiem ir jābūt šīs jaunās skolu ekosistēmas sastāvdaļai. Protams, skolu direktori, tāpat kā skolotāji, ir fundamentāli svarīgi. Daļa no šī procesa ir arī dalīšanās ar labo praksi. Mēs arī veidojam jaunu portālu, kur skolas no visas pasaules, kas piedalās projektā, varēs dalīties ar savu labo praksi. Ir skolas, kas to jau dara, bet tādu nav daudz. Kopumā var teikt – skolotāji nedalās.
Kāpēc?
Iespējams, aizņemtības dēļ. Gatavošanās stundām, pašas stundas, vēl arī vērtēšana – skolotāji tiešām ir aizņemti, un šī sistēma viņiem neļauj dalīties.
Vai problēma nav arī tā, ka skolotāji nedalās, jo domā, ka viņiem īsti nav, ar ko dalīties?
Tā ir laba piebilde. Minēšu piemēru. Esmu bijis direktors divās Lielbritānijas skolās, un otrajā no tām es motivēju skolotājus doties uz citu skolu, lai dalītos ar pieredzi. Kāds skolotājs atgriezās no šīs vizītes un teica: „Man nebija ne jausmas, ka es strādāju tik labi.“ Kamēr viņš strādāja nelielajā šūnā tikai savas skolas ietvaros, viņam pat nebija iespējas apzināties, cik labs pedagogs viņš patiesībā ir.
Jūs arī runājat par ļoti individuālu pieeju skolēniem. Vai tas vispār ir iespējams bez tehnoloģijām?
Pieļauju, ka nē. Labi skolotāji mācīšanās procesu ir personalizējuši vienmēr, tā kā tas nav nekas jauns. Bet es pirmajos darba gados mācīju matemātiku sešām vidusskolas klasēm, katrā apmēram 30 skolēni. Tātad 180 skolēni. Bija diezgan grūti vērtēt viņu darbus, nerunājot par visu vārdu atcerēšanos. Tagad ar tehnoloģijām... Piemēram, ir ierīces, kas ļauj nekavējoties iegūt atgriezenisko saiti par katra skolēna sekmēm. Tas ir faktiski neiespējami bez tehnoloģijām.
Jūs jau minējāt, ka izglītība joprojām ļoti fokusējas uz faktu atcerēšanos, ko parasti vērtē kritiski. Bet cik lielā mērā arī faktu apgūšanai jāpaliek izglītības saturā?
Nav tāda viena zināšanu apjoma, kas derēs visiem. Piemēram, ja es kādam mehāniķim uzticēšu salabot mašīnas bremzes, es negribēšu, lai viņš ir radošs. Es gribēšu, lai viņš vienkārši prot tās salabot, jo tas ir manas drošības jautājums. No otras puses – cilvēkiem, kas strādā, piemēram, ar radošajām industrijām saistītu darbu, nepieciešamo zināšanu apjoms ir mazāks, viņiem jāspēj atrast informāciju un būt radošiem.
Jāņem vērā, ka arvien vairāk darbu ir radoši un arvien lielākā daļā darbu ar iepriekšējām prasmēm vien nepietiek. Piemēram, Hītrovas lidostas apkopējiem, lai iegūtu savu dienas plānu, ir jāielogojas datorsistēmā. Tātad tev ir jāprot lietot datoru, lai tu varētu būt apkopējs lidostā. Nesen runāju ar juristi par savu pensiju, un viņai bija jāveic izpēte, lai varētu man atbildēt. Pieņemu, ka pirms 30 gadiem viņa bez īpašas meklēšanas būtu varējusi atbildēt uz katru manu jautājumu. Vienkārši dzīve ir kļuvusi sarežģītāka, tāpēc arī aktualizējas jautājums par mācību standartu pārskatīšanu. Ir dažādas prasmes, kas cilvēkiem mūsdienās ir nepieciešamas, bet nav pienācīgi atspoguļotas mācību standartos. Piemēram, statistika.
Cilvēkiem ir jāprot interpretēt skaitļi, ko viņiem „gāž virsū“ mediji, tāpēc varētu teikt – jāatmet kaut kas matemātikas standartā un jāiekļauj vairāk statistikas.
Uzsvērāt to, cik svarīgai vietai mācību programmās jābūt radošumam. Bet vai tādā gadījumā nav jāsāk ar pašu skolotāju radošuma veicināšanu?
Skolotājiem pašiem obligāti nav jābūt radošiem. Viņiem ir jāspēj veicināt radošumu skolēnos, radošu [mācību] vidi.
Vai skolotājs, kurš pats nav radošs, to var paveikt?
Iespējams, nē. Vienmēr ir bijis tā, ka skolotājam tikai ar zināšanām par priekšmetu nepietiek, viņam ir jāzina vairāk. Esmu algojis skolotājus, kas ir lieliski matemātiķi, bet viņi nespēj mācīt. Esat dzirdējusi frāzi „Tie, kuri prot, tie dara, bet tie, kuri neprot, māca“? Nākotnē varētu būt citādi – cilvēki, kuri prot pielietot zināšanas, būs labākie skolotāji.
Tātad skolotājam vajadzētu būt personai, kas kādu laiku ir pastrādājis izvēlētajā nozarē un pēc tam izvēlējies kļūt par skolotāju?
Pagājušā gadsimta 80.gados Lielbritānijā bija projekts, kas skolotājus „nosūtīja“ strādāt uzņēmumos, savukārt uzņēmumu pārstāvjus – uz skolām. Tātad tas, par ko mēs runājam, nav nekas jauns – jau iepriekš cilvēki ir sapratuši, ka skolotāji, kam ir zināšanas par biznesu un pasauli ārpus skolas, ir labāki pedagogi. Arī man ir paveicies – pirms kļūšanas par skolotāju es biju inženieris, tātad varēju praksē lietot savas matemātikas zināšanas.
Jūs runājāt par dažādu skolu pedagogu dalīšanos ar labo pieredzi. Bet kāda situācija ir ar dažādu priekšmetu skolotāju sadarbību vienas skolas ietvaros – vai tā notiek?
Sākumskolā tas, protams, ir dabiski, un vidusskolas šajā ziņā var daudz mācīties no sākumskolām. Vidusskola nolīgst profesionālu fiziķi, lai mācītu fiziku, un tad viņš to tieši tā arī uztver – ka viņš tur ir tikai, lai mācītu fiziku. Par starpdisciplināriem priekšmetiem ir runāts vienmēr, bet tas nenotiek, jo starp dažādām skolas strukturām pastāv robežas. Tās ir jādzēš. Ir piemēri sadarbībai, piemēram, starp matemātikas un mākslas departmentiem, bet tie parasti ir projekti un nav sistēmiski. Tagad varētu atsaukties skolotāji, kuri saka: „Bet mēs tā vienmēr esam strādājuši!“
Vienmēr ir tikai neliela daļa cilvēku, kas tiešām strādā citādāk.
Jaunā dziļmācīšanas pedagoģijas projekta būtība ir parādīt, ka tas tiešām var strādāt arī krietni plašākā apmērā, jo projektā ir iekļautas 1000 skolas. Tas ir pat biedējoši daudz.
