LTV žurnālists Iļja Kozins vaicāja profesoram Austeram, kā uzlabot šo komunikāciju.
Iļja Kozins: Kā jūs vērtējat valdības un citu iestāžu līdzšinējo komunikāciju ar cilvēkiem, kas nav vakcinējušies?
Ivars Austers: Man šķiet, ka vārds “komunikācija” jau arī diezgan labi pasaka, ka tagad... Iedomājieties, ja cilvēks saka: “Es komunicēšu ar citiem” vai cilvēks saka: “Es sarunāšos ar citiem”. Manuprāt, ir atšķirība. Valdība un citas institūcijas vairāk ir gājuši komunikācijas ceļu. Tas ir formāls, pareizs, tur ir informācija.
Teiksim, kad es pirms pāris nedēļām dabūju otro poti, man arī atnāca visādi atgādinājumi. Ļoti labi, brīnišķīgi. Bet saturiski tas bija apmēram tā: “Tajā un tajā datumā esiet tur un tur”. Jā, tas ir atgādinājums, bet tas, ko mēs zinām no pētījumiem, no eksperimentāliem pētījumiem, no korekti veiktiem pētījumiem, ka mazas nianses tajās īsziņās, e-pastos, kas tiek sūtīti, panāk to, ka cilvēki ar daudz lielāku varbūtību ierodas. Nevis kaut kāds anonīms sūtījums nez no kādas iestādes, nē tur bija paraksts, no kā tas ir, bet nevis vienkārši kaut kāda iestāde parakstās, bet parakstās cilvēks.
Ja mēs runājam konkrētāk par nevakcinēšanās iemesliem, LTV uzrunātie cilvēki atklāja šādus: pārliecība par savu imunitāti, ka tā spēs tikt galā ar šo slimību; sajūta, ka vakcināciju šiem cilvēkiem it kā uzspiež, un arī vēlēšanās nogaidīt, kamēr būs vairāk informācijas par vakcīnām un to efektivitāti. Kā jūs vērtētu šos iemeslus?
Man šķiet, ka ir jādomā drusku savādāk. Es kā pētnieks domātu atšķirīgi. Vienmēr ir jautājums, kas ir pirmais, – vista vai ola. Un šajā gadījumā es domāju, ka attieksme pret vakcinēšanos, līdz ar to arī lēmums, kas no tā izriet – vakcinēties vai nevakcinēties, es tagad vēlos to darīt vai ne, ir pirmais. Un tas ir daudz individuālāks, kaut kādās nejaušībās balstīts. Tās var būt emocijas, tie var būt draugi. Tā var būt kaut kāda nejauši sociālos tīklos izlasīta ziņa. Bet tajā brīdī, kad cilvēkam prasa vai nu pētnieku grupa no socioloģisko pētījumu centra, vai jūs tagad no “Panorāmas” to prasāt, viņš jau ir aizmirsis to avotu, kāpēc tas ir. Un šīs lietas, kuras jūs tagad pieminat, ir tās, kuras ir pašas populārākās. Neapšaubāmi.
Es būtu drusku skeptisks attiecībā uz to, vai tas vienmēr ir īstais cēlonis. Jo īstenībā mēs visi, es negribu tagad sevi nodalīt atšķirīgās pozīcijās, mēs varam diezgan viegli pateikt, ko mēs gribam, ko mēs negribam, kāda ir mūsu attieksme, kas mums patīk vai nepatīk, mēs gribam kaut kam būt tuvāk vai tālāk. Bet, kā tas ir veidojies un kas ir tas īstais mehānisms, tam mums ir ļoti grūti izsekot līdzi.
Kādai būtu jābūt, jūsuprāt, ņemot vērā nupat izrunāto, valdības un citu iestāžu attieksmei pret saziņu ar tiem, kas nevēlas vakcinēties?
Viens jautājumu loks, kurš, manuprāt, nav ideāls, es negribu teikt, ka viņš nemaz nav strādājis, bet tomēr tas nav ideāls, ir ārsti, konkrētāk – ģimenes ārsti, jo tā ir institūcija, kurai lielākā daļa cilvēku uzticas. Es domāju, katrs no mums var iedomāties piemēru, kur ir bijuši pilnīgi gandrīz vai “antivakseri”, aiziet pie ģimenes ārsta, ģimenes ārsts pateica un viss notiek.
Un tad ir jautājums: vai ārstiem kopumā tomēr nav vajadzīgas kādas apmācības? Saprotiet, nav jau stāsts par lekciju. Pārliecināšana nenozīmē lasīt lekciju. Pārliecināšana nozīmē sarunu ar mērķi. Tas ir vairāk kā pārdevēja darbs. Iemācīties pārdot ideju. Tiešās pārdošanas cilvēki varētu būt šajā gadījumā labāki eksperti nekā vienkārši ārsti.
Otrs, manuprāt, neizmantots, bet potenciāli labs virziens būtu brīvprātīgie. Cilvēki, kuri iet kā priekšvēlēšanu laikā vienkārši runāties ar cilvēkiem.
Ja mēs paskatāmies socioloģiskus datus, kas ir tie, kuri ar mazāku varbūtību vēlas vakcinēties, mēs redzam, ka tur ir negatīva korelācija ar izglītību. Tātad, jo tev zemāka izglītība, jo lielāka varbūtība, ka tu nevēlēsies vakcinēties. Tātad vajadzētu arī tos brīvprātīgos no attiecīgām sociālām grupām.
