«Īstenības izteiksme»: Cik godīga ir pensiju sistēma Latvijā?

ĪSUMĀ:

• Pēc vīra nāves Anta izdzīvo ar 270 eiro mēnesī.
• Tiesībsargs uzsver - ir absurdi, ka neapliekamais minimums ir zem nabadzības sliekšņa.
• Labklājības ministrijā norāda - par minimālā ienākuma palielināšanu varētu spriest jau šogad.
• Mazo sociālo iemaksu veicējiem pensijas apmērs var nesasniegt pat minimālo.
• Latviete, kura vecumdienas aizvada Īrijā, priecājas par "feinām" vecumdienām.

Kā izdzīvot ar 270 eiro mēnesī un nesūkstīties?

Latvijas Radio ciemojās pie 83 gadus vecās pensionāres Antas, kura pastāsta, kā izdzīvo ar 270 eiro mēnesī.

"Mēs bijām divi ar vīru – 500 uz pāri, tad jau var šo to atļauties, bet, kad es paliku viena, ar 1.jūliju man palika 289. Es atteicos no interneta, no dārgā televizora, telefona," stāsta Anta.

Dārgais televizors ir televīzijas pakotne ar daudziem kanāliem. Nu piedāvājumā ir vien daži kanāli, toties jāmaksā četri eiro. Jātaupa arī uz avīzēm. Kopš Antas kundze dzīvo viena, no iecienītā laikraksta abonēšanas bija jāatsakās. Kultūras pasākumi arī sanāk reti.

"Ne uz teātri pērku biļetes. Uz muzeju... nevaru divas reizes staigāt pa muzejiem. Tas viss maksā naudu. Arī kurpīte jānopērk. Ja mēteli var ilgi vilkt, tad kurpīte ir jānopērk, zābaciņš jānopērk," stāsta pensionāre.

Taču lielāko izdevumu pozīciju jebkuram pensionāram, protams, veido komunālie maksājumi. Tie Antas kundzei ir uzmanīgi pierakstīti kladītē. "2,71 – atkritumu izvešana vienam cilvēciņam! Kas tas par rēķinu? Februārī pienāca rēķins 84,36 par janvāri. Bija arī pie simta. Gandrīz puse no manas pensijas aiziet!" viņa rāda.

Otra izdevumu pozīcija, no kuras pensionāram nav iespējami izvairīties, ir ārstniecības pakalpojumi un zāles. Antas kundze dodas pēc tām uz vietējo aptieku. Viena veida zāles maksā 18 eiro. Šoreiz aptiekā paņemtas tikai šīs. Pēc mēneša nāks vēl. "Parēķiniet - zālītes, četras tabletītes dienā. Cik tad mums tās tabletītes ir. Pietiks 25 dienām. Tā pensionāram naudiņa aiziet," saka Anta.

Protams, ik mēnesi jāpērk arī citas zāles un jāmaksā par ārsta apmeklējumu, dažreiz arī pie privātā, jo rindas ir lielas, atzīst seniore. Viņa nesūkstās. Izdzīvot jau var, bet jāseko katram iztērētajam centam:

"Nu, es nevaru atļauties ēst zandartu. Man ļoti garšo sieri, labi sieri, bet es tos nevaru visu laiku pirkt – par 7 vai 9 eiro. Tāpēc pensionāri skrien uz veikaliem lūkot atlaides. Bet vajag arī līdzekļus mazgāšanai nopirkt," stāsta Anta. Sava dārziņa, kur audzēt dārzeņus, viņai nav. Tā vietā – balkons, kur viņa iesēj kādus garšaugus.
 
Antas darba stāžs ir 39 gadi. Strādājusi dažādās darbavietās gan kultūras, gan izglītības jomā. Pensionējusies 1993.gadā. Lielāko sievietes neizpratni izraisa nevienlīdzība pensionāru starpā.

"Citi sūdzas, ka bērni nepalīdz. Man palīdzētu rāvienā, bet es negribu. Es gribu būt patstāvīga, kāpēc man apgrūtināt bērnus! Tā ir kaut kāda valdības kļūda. Ja aprēķina par darba stāžu, tad lai tas ir visiem vienādi apmaksāts. Ir cilvēki ar lielām pensijām. Bet tas atkarībā no tā, kādā gadā esi aizgājis," uzsver Anta.

Neapliekamais minimums zem nabadzības sliekšņa

Par kritisku un pat bezcerīgu kopējo pensionāru stāvokli valstī sauc tiesībsargs Juris Jansons. Viņš atgādina, ka lielākā daļa pensionāru jeb 70% (314 390) dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa.

"Ir jāpārskata 96.gada pensiju reformas sistēma, jo nav taisnīgi. Kāds no iepriekšējiem labklājības ministriem teica, ka pensionāri, kuri pensijas darba kapitālu krājuši citai valstij, lai nebrīnās, ka šai valstij viņi neko nav parādā. Bet tad gribu teikt, ka saskaņā ar nepārtrauktības doktrīnu Latvija visus šos 100 gadus pastāvējusi, bet 50 gadu tikusi okupēta. Nevar vainot tos pensionārus, ka viņi ir maksājuši savā valstī citam režīmam," skaidro Jansons. 

Un sliktākais – uzsver tiesībsargs – ka ilgu gadu laikā viņa aicinājumos neviens nav ieklausījies.

"Kamēr politiķi nemainīs savu domāšanu uz sociāli atbildīgas valsts principu, nekas nemainīsies," norāda Jansons.

Visspilgtāk par pensiju sistēmas problēmām, uzsver Jansons, liecina minimāli pieejamais pabalsts vecuma gadījumā, ja darba stāžs ir mazāks par 15 gadiem. 

"Ja minimālā pensija ir 64 eiro, tad šī pensiju sistēma ir greiza. Turklāt ir absurdi, ja neapliekamais minimums 250 eiro, bet nabadzības riska slieksnis – 330 eiro," saka Jansons. Viņš norāda, ka tas varētu pārsteigt daudzas Eiropas atbildīgās amatpersonas un Latvija netiktu pievienota OECD valstīm. 

Pensionāra neapliekamo minimumu Latvijā ceļ pakāpeniski. Nākamgad ar nodokli neapliks pensijas 270 eiro robežās, bet aiznākamgad - 300 eiro. Valstij vajadzētu iet straujākiem soļiem, uzskata tiesībsargs. 

Tik lēnu neapliekamā minimuma paaugstināšanu kritizē Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta vadošā pētniece Felicina Rajevska.

"Šogad mūs aplaimoja. Tagad neapliekamais minimums ir  250 eiro, tātad katrs, kam tā pensija ir, saņem 3 eiro. Izskanēja 300, būtu 13 eiro, kas būtu jūtams. Tāds mazs pielikums arī liecina ne tik daudz par naudas trūkumu, bet par attieksmi un vēlmi taupīt uz trūcīgā gala rēķina.Tāds ir mans spriedums," saka Rajevska.

Par minimālā ienākuma palielināšanu varētu spriest jau šogad

Līdzīgi kā tiesībsargs, profesore uzstāj uz nepieciešamības straujāk celt arī minimālo valsts pensiju, tā pašlaik cilvēkam ar stāžu līdz 20 gadiem ir 70,43 eiro. Jo lielāks stāžs, jo lielāks koeficients. Taču stāžu mēra desmitgadēs, kas atkal ir iemesls kritikai.

"Saproti, nevis par katru gadu, bet tie soļi ir pārāk lieli. Pa 10 gadiem piemērot koeficientu trūcīgajai pensionāru daļai nebūtu īsti pareizi," norāda Rajevska.

Minimālā vecuma pensija Latvijā ir piesaistīta valsts sociāla nodrošinājuma pabalstam, kas pašlaik ir 64 eiro un trīs centi. Pirms četriem gadiem tika izstrādāta koncepcija ar nolūku paaugstināt minimālo ienākumu līmeni. Attiecīgais plāns parādījās valsts sekretāru dienaskārtībā tikai pērn pavasarī, atkārtoti - šogad maijā. Tomēr līdz valdībai dokuments vēl netika. 

Minimālā ienākuma atbalsta ideja – jau no nākamā gada celt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu un minimālo valsts pensiju aprēķinu bāzi līdz 94 eiro. Palielināt plānots arī garantēto minimālo ienākumu, kā arī trūcīgā statusam atbilstošo ienākuma līmeni. Ekspertu ieskatā šis solis nav pietiekams, taču pat tas vēl nav sperts. Augusta vidū tiesībsargs nosūtīja Ministru prezidentam vēstuli, aicinot pieņemt plānu un ieviest izmaiņas jau nākamajā gadā. Atbilde no valdības mājas nav atnākusi. 

"Šis jautājums ir iesniegts valdībā un, visticamāk, tiks izskatīts 2019.gada budžeta sagatavošanas procesā." Tāds komentārs ir Labklājības ministrijas valsts sekretāram Ingum Allikam. Taču skaidrs, ka šis nav ierēdņu, bet politiskās izšķiršanās jautājums.

Valdības rokās ir arī cita problēma, par ko Labklājības ministrija ceļ trauksmi. Gandrīz trešdaļa maksātāju sociālās iemaksas veic no minimālās algas vai pat mazākas summas.

"Jā, tie, kas ir tikai un vienīgi pašnodarbināti un veic iemaksas no minimuma vai ir mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji tikai šajā režīmā, tā būs nākotnes problēma, kuru jo ātrāk risināsim, jo labāk. Savulaik bija doma ieviest minimālās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas rezultējās likumā, bet mehānisms netika iedarbināts. Nākotnē pie tās domas nāksies atgriezties," stāsta ministrijas pārstāvis.

Satraucoši ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati. Šī gada janvārī-martā valstī reģistrēti 76 tūkstoši mikrouzņēmumu darbinieku. Turklāt vidējā alga, no kuras viņi samaksā apdrošināšanas iemaksas, ir tikai 180 eiro. Latvijā darbojas gandrīz 21 tūkstotis pašnodarbināto un patentmaksas maksātāju, no tiem aptuveni 15 tūkstoši veic iemaksas pensiju apdrošināšanai no summas 154 eiro.

Mazo iemaksu veicēju pensijas kapitāls var nesasniegt pat minimālās pensijas apmēru

Šūšanas darbnīcas īpašniecei Kristīnei Meolai pašnodarbinātās statuss ir tikai gadu. Sociālā nodokļa nomaksa pagaidām nav bijusi prioritāte. 

"Man ir ļoti daudz attaisnoto izdevumu, tad nodokļos nekas nesanāca. Materiāli, iekārtas, telpu īres. Es ceru, ka nākamgad jutīšu labumu, ko ieguldu. Šobrīd viss, ko nopelnu, viss aiziet attīstībā un iekārtām," skaidro Meola.

Par pensiju viņa pārāk daudz nedomā. "Man ir tāda atbilde kā vairumam. Es centīšos izsisties, un es ceru, ka man būs tāds uzņēmums, ka varēšu arī atlikt pensijai. Bet tas nākotnē," saka šuvēja. Par pasūtījumu trūkumu viņa nesūdzas. Lai spētu atmaksāt ieguldītos līdzekļus, šī vasara viņai pagājusi bez brīvdienām. Cīnoties par šodienu, Kristīne atzīst, ka par nākotni vēl nedomā. Meola atzīst, ka uzticības valsts pensiju sistēmai viņai nav.

"Mazo iemaksu veicēju" pensijas kapitāls var nesasniegt pat minimālās valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo apmēru – tā pērn aprēķināja Valsts kontrole. Edgars Voļskis, pensiju sistēmas eksperts un ekonomikas zinātņu doktors, iesaka cilvēkiem pašiem uzņemties lielāku atbildību par savu nākotnes pensiju. 

"Šis mīts, ka nākotnē būs daudz iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem pensijas vecumā, tad cilvēkiem jāapzinās, ka pensiju kapitālu veido viņa oficiāli deklarētie ienākumi. Katrs cik mēs maksāsim, tāda arī būs mūsu pensija. Ja neejam šo ceļu, tad jādomā citā veidā, kā nodrošināt sev ienākumus nākotnē, nevis jāskatās, ka valstij kaut kas jānodrošina," skaidro Voļskis.

Valsts kontrole arī brīdina, ka iedzīvotāji, kuri veic minimālas sociālās iemaksas, līdzvērtīgā apmērā nepiedalās solidaritātes principa īstenošanā, proti, pensiju izmaksā šodienas pensionāriem. Savukārt demogrāfiskās tendences liek apšaubīt 1.pensiju līmeņa stabilitāti tālākajā nākotnē.

"No mums visiem, kas klausās radio, 1. līmenis saglabāsies. Bet ar laiku viņš izzudīs. Perspektīvā pēc 50 - 70 gadiem parādīsies 4.līmenis – citos nemateriālos  aktīvos, uzkrājot kapitālu. Valsts spēs nodrošināt tikai to mehānismu, ka nauda aizies 2.līmenī, mēs paši maksājam 3.līmenī un 4.līmenī uzkrājam dārgakmeņos, zeltā. Par laimi vai nelaimi, mēs to nepiedzīvosim," nākotni ieskicē eksperts.

Šeit ir mehānismi, ja strādājošo skaits samazināsies vēl dramatiskāk, būs jāmaina vai indeksācijas kārtība vai pensijas vecuma pārskatīšana. Labklājības ministrijas valsts sekretārs uzsver – šie ir abstrakti plāni tālākai nākotnei. Tas neesot ne šodienas, ne rītdienas, ne tuvākās desmitgades jautājums.

Īrijā priecājas par feinām vecumdienām un atsakās no Latvijas pensijas

Kāda pensija pienākas par Latvijā nostrādātajiem gadiem, latviete Judīte Mauriņa nezina. 2004.gadā 55 gadu vecumā sieviete devās uz Īriju. Pēc četriem nostrādātiem gadiem izdzīvot palīdzēja piešķirtais darba meklētāja pabalsts. Tagad kundzei ir 69 gadi, un viņa saņem no iemaksām neatkarīgu pamata pensiju.

"Mana pensija sākumā bija 229 eiro nedēļā, tagad ar gadiem viņa ir izaugusi līdz 243. Man ir sociālais dzīvoklis, par kuru ir ļoti maz jāmaksā. Ir dažādas piemaksas, ieskaitot  Ziemassvētkiem piemaksa. Ir piemaksa par apkuri. Es jūtos ļoti labi, esmu bezgala pateicīga šai valstij. Nebiju domājusi, ka man būs tik "feinas"  vecumdienas," stāsta Mauriņa. 

Uz lielu daļu Latvijas pensionāru Judīte Mauriņa noskatās ar lielu līdzjūtību. "Es zinu, ka manam vīram bija problēmas, jo viņam bija uzbraucieni no sociālo darbinieku puses: "Jūs neesat strādājis brīvajā Latvijā". Viņam bija līdz nervu lēkmei gandrīz..." stāsta Mauriņa.

Latvijas pensiju viņai nevajagot. "Es zinu, kā citiem ir - te ir jāatskaita, jāpārskaita, vienkārši nervu bojāšana. Man pietiek ar to, kas man ir te. Es to dāvinu! Lai gan man Latvijā nostrādāti pie četrdesmit gadiem," saka Mauriņa.

Palielinās arī to pensionāru skaits, kuri saņem virs 400 eiro. Bet vairāk arī to, kuri saņem mazāk par 100 eiro. Kā risināt šo un arī citas pensiju sistēmas hroniskās problēmas, partijām, kas pretendē uz iekļūšanu 13. Saeimā, būtu jādomā jau tagad.