Jevģēņijas kundze no Mazsalacas šajā Lieldienās pirmo reizi kopš sevi atceras nedevās uz baznīcu.
"Esmu ļoti daudz ko piedzīvojusi, esmu latgaliete, dzīvojusi trūkumā, visādi ir gājis, bet tādus brīnumus, ka es nevaru aiziet pūpolsvētdienā un Lieldienās uz baznīcu... Tas ir, godīgi sakot, pūpolsvētdienu es skatījos pa televīziju, tur nu neiztika bez raudāšanas, tas bija tik nesaprotami un kaut kā... Man pat likās necilvēcīgi, bet ar laiku jau protams, tagad piedalos priestera Ilmāra Tolstova uzrunās pa feisbuku, katru dienu ar viņu kopā eju visur, kur viņš iet. Teikšu godīgi, nomierināja," pastāstīja Jevgēņija.
Virtuālā dievmaize gan Jevģēņijai tā arī palikusi nesaprotama, toties piedzīvots kāds cits gluži vai Lieldienu brīnums.
"Es jau tā kā pati priecājos – ka olas man pat nosvētīja no Vatikāna, tāds nebijis brīnums. Es noliku savas nokrāsotās oliņas sava datora priekšā, pati nometos uz celīšiem, cik nu es tur varu ilgi notupēt. Un tad jau tas mūsu sirds mīļais, augsti cienījamais un mīļotais pāvests nosauca pilnīgi tā pa vārdiem – tagad es svētīju visus mīklas izstrādājumus, tagad es svētīju kūpinātu gaļu. Es ar šausmām nodomāju – man tā kūpinātā nemaz nav nolikta, jo es tā cītīgi gavēju. Nu, un tad pašā galā – tagad es svētu pašu galveno, kas ir Lieldienu tradicionālais ēdiens, un tās ir olas," pastāstīja sieviete.
Olas gan šogad nokrāsotas tikai tik, cik pati var apēst. Citus gadus Lieldienās māja ir pilna – atbrauc abi dēli, septiņi mazbērni. Un šogad būtu arī jau divi mazmazbērni, tomēr šajās Lieldienās visi sveicienus sūta virtuāli.
""Vecomāt, tev jāsaprot, ka mēs tevi saudzējam" – kaut kādā ziņā pat aizkustinoši – pat ļoti aizkustinoši. Pēc brīža pazvana jaunākais, kurš desmit gadi dzīvo Norvēģijā, un es arī ar viņiem runājos, un es viņus redzu! Un tāpēc visa tā lieta varbūt kaut kur vienkāršāka, vieglāk panesama, jo tu it kā esi viens, bet neesi vientuļš," uzsvēra Jevgēņija.
Rīgas svētā Alberta baznīcas apmeklējums jau gadiem ir bijusi neiztrūkstoša Lieldienu tradīciju sastāvdaļa Herbstu ģimenei, bet arī viņiem, tāpat kā visiem citiem, šogad bija jāmeklē jauns ceļš ierastās Lieldienu sajūtas notveršanai.
Arī Herbstu ģimene šogad iemēģināja, kā tas ir, kad mācītājs runā caur ekrānu un paši – nevis baznīcas solos, bet dīvānā.
"Tas ir īpatnēji, jo ir grūti noskaņoties, un, pirmkārt, jau sev, bet arī bērniem iestāstīt, ka tas ir pa īstam, ka tajā laikā nevar, piemēram, uzsmērēt desmaizi vai izdarīt kaut ko citu, visgrūtākais ir tieši noskaņoties. Nu, tad mēs tā centāmies vai nu kādu svecīti iedegt pie televizora, lai tā noskaņa būtu, un darīt visu līdzīgi - it kā mēs piedalītos īstā dievkalpojumā. Kad mēs klausāmies evaņģēliju, mēs stāvam kājās," stāstīja Kaspars Herbsts.
Herbsti piekrīt – labāk šāds, virtuāls dievkalpojums, nekā nekāds. Viņi gan atzīst, ka translācija datorā nespēj aizvietot došanos uz baznīcu. Bet mazajam Bernartam viņa pirmais dievkalpojums sanācis tieši šāds.
"Mums jaunākais bērns piedzima decembrī, un kopš tā laika mēs neesam visi kopā bijuši uz misi, uz baznīcu. Mums sanāk, ka pirmā mise, kurā mēs piedalāmies tieši šādā sastāvā, ir tāda dīvaina, caur ekrānu," norādīja Inese Herbste.
Viņa pastāstīja, ka Lieldienu sajūtu ir jārada pašam, uzklājot galdu un apsēžoties visiem kopā. "Pašam jācenšas, lai viņa ir. Tikpat labi var visu dienu nostaigāt pidžamā, un nekas nemainās," uzsvēra Inese.
KONTEKSTS:
Latvijā pirmoreiz Covid-19 vīruss konstatēts 2020. gada 2. martā. Vīrusa izplatības ierobežošanai 12. martā nolemts Latvijā izsludināt ārkārtējo situāciju, kuru otrdien, 7. aprīlī, nolemts pagarināt vēl par mēnesi – līdz 12. maijam. Ārkārtējās situācijas laikā noteikta virkne ierobežojumu un aizliegumu, tostarp attiecībā uz pulcēšanos.
