Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece Ilze Štrausa, filoloģe ar maģistra grādu valodniecībā, īpašvārdu pētniecībai pievērsās jau studiju gados. „Gatavojoties kādai lekcijai, izlasīju Vallijas Dambes 1954.gadā rakstītu atziņu, ka vietvārdi vairāk vai mazāk savākti no visiem bijušajiem Latvijas pagastiem, izņemot Ukru pagastu. Tā kā leišmalē esošais Ukru pagasts ir mans dzimtais pagasts, man ilgi nebija jādomā, par ko būs mans bakalaura darbs,” atceras Štrausa.
Iztaujājot daudzus teicējus, viņa tolaik savākusi apmēram 500 vietvārdu. „Lielākā daļa no tiem bija jauniegūtais materiāls. Tas vien jau šķita nozīmīgi,” viņa saka. Ukru pagasta vietvārdi 20.gadsimta pirmajā pusē nebija pierakstīti, jo līdz 1921.gadam tas atradās Lietuvas teritorijā. „Sevišķi dažādu neapdzīvotu vietu nosaukumi ir tie, kas tiek nodoti no mutes mutē un nekur rakstu avotos netiek fiksēti, kartēs neparādās. To mūžs ir īss, un, ja mēs tos nefiksējam, tie mēdz pazust pavisam,” pētījumu nozīmi pasvītro Štrausa. Ukru pagastu viņa turpināja izzināt arī maģistra darbā – pētīja arī cilvēku vārdus, uzvārdus, iesaukas – un drīz vien sāka strādāt Latviešu valodas institūta Onomastikas nodaļā, kas pēta īpašvārdus.
„Pēdējā laikā vairāk esmu pievērsusies personvārdiem un iesaukām. Mani interesē tieši jautājums „kāpēc?".
Kāpēc kādam dota tāda vai citāda iesauka, kāpēc vecāki bērnam izvēlas tādu vai citādu vārdu, kāpēc reizēm izvēlas divus, kā pašam īpašniekam patīk viņa vārds,” stāsta Štrausa.
Savos pētījumos viņa neizmanto jau gatavus sarakstus vai kalendārus, bet veido aptaujas anketas un intervē. „Tieši tas, manuprāt, ir jaukākais, ko varam darīt. Jo tikai tad parādās dažādi apslēpti momenti. Iemesli, kādēļ kādu sauc par Jāni, Pēteri vai Lildī var būt ļoti dažādi,” viņa piebilst. Piemēram, meitenes Lildī mammu vecāki nosaukuši par Sintiju, un tobrīd tas bijis tik populārs vārds, ka klasē viņas bijušas vismaz četras Sintijas. Tad nu Sintija nosolījusies, ka savam bērnam gan dos tādu vārdu, kāda nav nevienam.
Aptaujas anketu ar lūgumu cilvēkiem paskaidrot savu motivāciju vārda došanā Ilze Štrausa izmantoja arī savam jaunākajam pētījumam par kaķu vārdiem Latvijā, kas ieguva negaidītu popularitāti sociālajos tīklos. Viss esot sācies gandrīz kā joks – Ilze prātojusi, par kādu tēmu šogad lai referē ikgadējā Liepājas Universitātes konferencē „Vārds un tā pētīšanas aspekti”, un institūta vadītāja ieteikusies – tu reiz pētīji Ukru pagasta govju vārdus, varbūt laiks kaķiem?
Zoonīmijas jomā rakstu Latvijā patiešām ir ļoti maz, un Ilzei doma iepatikusies. „Kad izveidoju aptauju un – kā tas šodien populāri – ievietoju to „Facebook”, domāju, ka varbūt savākšu simt vai divsimt vārdu, ko analizēt. Bet atsaucība bija kā tornado, to pamanīja žurnālisti, „Delfi” pārpublicēja anketu, un savus pirmos simt vārdus ieguvu trīs stundās. Anketu joprojām var aizpildīt, un šobrīd esmu savākusi jau vairāk nekā 18 tūkstošus vārdu,” aizrautīgi saka Štrausa.
Populārāko kaķu vārdu tops pētnieces anketās ir visai paredzams – Pūka, Rūdis, Muris, Bella, Mince, Poga, Mika, Mia, Simba un Lote. Katrs no tiem dots vismaz simt kaķiem Ilzes Štrausas izveidotajā sarakstā, populārākais pat pārsniedz 1% no visiem iesūtītajiem.
Bet ir gana daudz netradicionālu vārdu un kuriozu stāstu, kas liecina par to, ka latviešiem ar izdomu un humora izjūtu viss ir kārtībā.
„Piemēram, kāds kaķēns, kurš tika uzdāvināts alkoholam paredzētā dāvanu maisiņā, kļuva par Šmigu. Citam pirmajā dienā uzkrita tuncis, tāpēc nosauca par Tunci,” viņa stāsta. Savukārt kāda cita divu kaķu saimniece pārsteigusi pētnieci ar pamatojumu, kāpēc savus mīluļus nosaukusi par Viskiju un Tabaku. „Varētu domāt, ka saistība noteikti ir ar alkoholu un smēķēšanu. Bet izrādās, ka stāsts ir pavisam cits,” atklāj Štrausa. Izrādās, saimniece savulaik Sicīlijā ļoti sadraudzējusies ar kādu suņuku vārdā Viskijs un viņa saimnieku, un nospriedusi, ka šo vārdu dos arī savam mājas mīlulim. „Savukārt Tabaka ir par godu māksliniecei Maijai Tabakai,” paskaidro pētniece.
Nereti kaķu īpašnieki saviem lolojumiem dod arī cilvēku vārdus. „Piemēram, Renārs. Viens variants – paskatās kalendārā, kurā dienā kaķis ienāk ģimenē un kam tad ir vārdadiena. Cits to ir devis par godu savam draugam. Vēl kāds atcerējies savulaik televīzijā rādīto raidījumu „Reiz runcis Renārs”, bet vēl kāds kaķēns izglābts no jūrskolas un nosaukts par godu Renāram Kauperam, kuram ar grupu „Prāta vētra” ir dziesma „Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”,” stāsta Ilze Štrausa.
Daudz kaķu vārdu radušies bērnu valodā vai darināti no jauna, piemēram, Ūpūkūcis, Mimelmops, Dulibāns, Zipīte, Vincimijs, Pusģīmis, Sorī, Irokejs, Žumārs, Septiņi, Vilis Strīpiņš, Kode Sperdele – kaķēns esot daudz kodis un spēris, Svētais Indriķis – kaķis nāca no Aglonas, tāpēc Svētais, bet Indriķi atvasināja no iepriekšējo īpašnieku uzvārda,” smejoties skaidro pētniece.
Līdzīgi kā ar cilvēku vārdiem, arī kaķi savu vārdu nereti iegūst kāda tobrīd aktuāla notikuma iespaidā.
Piemēram, Rojas novadā martā esot piedzimis kaķēns Kovids, esot arī Kronis par godu „kroņa vīrusam”.
Tā nu nelielais konferencei domātais temats izvērties par plašu pētniecības lauku, un vairāk nekā 18 tūkstoši iesūtīto anketu būs uz Ilzes Štrausas darbagalda arī nākamgad. „Man daudzi raksta un prasa, kad varēsim izlasīt rezultātus, tāpēc kaut kā tas viss būs jāapkopo un jādara pieejams cilvēkiem, kas vēlēsies ko tādu izlasīt. Blakus jau paredzētajiem darbiem man – varbūt nedaudz elpas atvilkšanai – man tagad būs arī šis darbiņš, kur mazliet papriecāties,” nosmaida valodniece.
Pilnu interviju klausieties klāt pievienotajā audio ierakstā.
