Individuālas pieejas vietā - standartizēta
Ilzes un vīra Valtera ģimenē aug divi pašu bērni un audžumeita. Jau pieņemot viņu, zinājuši, ka bērnam ir garīgi traucējumi. Mājās viņa bijusi mierīga un klusa, bet skolā radušās problēmas, nonākusi policijas redzeslokā. Sapratuši - jāmeklē profesionāla palīdzība.
Vispirms psihoterapeits Rīgā noteicis diagnozi – autiskā spektra traucējumi. Tad sekojusi Ainažu psihoneiroloģiskā bērnu slimnīca. Taču drīz vien sapratuši - tur meitenei labāk noteikti nekļūs.
“Jā, viņai bija problēmas, bet to problēmu kulminācija notika tieši slimnīcā,” stāsta mamma un audžumamma Ilze Mitāne. “Arī visas pāri darīšanas sev, kas viņai bija raksturīgas arī iepriekš, ko bijām novērojuši iepriekš, pašagresija pret sevi, viņa izpaudās ar divtik lielu spēku slimnīcā,” viņa stāsta.
Ar laiku sapratuši – vietā, kur tiek izmitināti bērni ar īpašām vajadzībām, attieksme ir gluži pretēja - standartizēta.
Piemēram, viena autisma īpatnība ir vajadzība pēc ļoti sakārtotas vides, kur citi neaiztiek meitenes lietas. “Tā kā slimnīcā ir noteikta kārtība, tad visas personīgās lietas glabājas pie sievietes, kura ir mantu pārzine. Ja bērnam kaut ko vajag, viņš aiziet un paprasa. Bet mūsu bērnam tā lielākā problēma bija, ka viņa šausmīgi baidījās vispār ar kādu cilvēku [runāt], prasīt kaut kādas lietas,” stāsta tēvs un audžutēvs Valters Mitāns.
Viņš lūdzis darbiniekiem ik pēc laika pašiem apvaicāties, vai meitenei no mantām kaut ko nevajag, piemēram, savu zobubirsti, kas meitenei bijusi svarīga. Varbūt kāds no personāla tā arī darījis, taču no konkrētās darbinieces saņemts atteikums. “Tika pateikts, ka to nevar izdarīt, ir daudz bērnu, mums par visiem jādomā, un (..) tad jau katram būs savas individuālas vajadzības,” bilst Valters Mitāns.
Zobubirstes piemērs var šķist nenozīmīgs sīkums, taču vecāki savā ikdienā pārliecinājušies, ka tieši šādas, it kā mazas lietas, var bērnu ar autismu novest pie radikālām rīcībām. Slimnīcā meitene pārstājusi ēst un dzert, līdz nogādāta psihiatrijas nodaļā Gaiļezerā.
Tikai tur sākusi stāstīt arī par siešanas epizodēm. Histēriju brīžos tādas bijušas arī Gaiļezerā.
“Viņa saka: “Gaiļezerā bija daudz labāk. Tur vismaz kājas nesēja klāt vai tur to nedarīja visu nakti.” Tad liekas, ārprāts! Vai arī nedarīja to tik cieši – varēja pakustēties mazliet. Tad liekas, tad ko vēl var nosaukt par spīdzināšanu, ja tevi piesien ar rokām un kājām visu nakti pie gultas. Tas ir tas, ko viņa mums stāsta,” saka Ilze.
Personālu neapsūdz; bijušas arī labas māsiņas
Valters gan piezīmē, ka, no vienas puses, darbiniekus var saprast. “Tās lietas, ko mēs tagad zinām, ka viņi ir atstāti vieni ar 80 bērniem. Vienā galā varbūt viens kaut ko dara, otrā galā – otrs. Viņiem kaut kā ir jātiek galā ar tiem bērniem, kaut kas ir jādara,” viņš saka.
Ilze uzreiz norāda, ka viņi neapsūdz personālu. “Tur trūkst svaigas asinis un vairāk cilvēku, un lielākas algas, un tādas lietas, kas varbūt nav uzreiz tieši atkarīgas no pašas slimnīcas, bet no Veselības ministrijas, tās ir tās lietas, ko mēs saskatām, kas būtu jāmaina,” saka Ilze.
Piemēram, abās slimnīcās bijušas arī – pēc bērna vārdiem - “labās māsiņas”, kuras no pārējām atšķīrušās ar paradumu mierīgi aprunāties un dažreiz tikai ar to vien novērsušas krīzes brīžus.
“Tad, kad es jūtu, ka man “nāks virsū”, es viņai [māsiņai] saku – mani, iespējams, vajadzēs siet. Un viņa atnāk un ar mani pasēž un parunājas, un es nomierinos. Kāpēc visas māsiņas nevar būt tādas?” (..) Bet tā ir tā profesionalitāte – numur viens. Un otrs ir tas, ka varbūt viņu tur nav tik daudz kā vajadzētu būt, varbūt viņām netiek maksāts tik daudz, varbūt, ka viņām ir jāstrādā vēl kāds darbs, no kura viņa ir nogurusi, sabesījusies un uzvilkta jau savā personīgajā dzīvē,” saka Ilze.
Viņas ieskatā, nervozi darbinieki paši var provocēt agresiju sirgstošajiem bērniem. Tas jau atkal ir valsts, nevis vienas medicīnas iestādes jautājums. Mitāni uzskata - šādiem bērniem labākā vide ir saprotoša ģimene. Taču tam vajadzīgs liels atbalsts, tikmēr uz konsultāciju pie psihiatra jāgaida mēnešiem.
Audžumeita mājās no slimnīcas atgriezusies pirms nepilna gada. Ģimene iemācījusies respektēt viņas atšķirīgās vajadzības un pamazām atklāj situācijas, kas viņu var izsist no sliedēm. Meitene regulāri iet pie psihoterapeita. Skolā sekmes teicamas un mājās - sākusi izrādīt īpašas rūpes par pārējiem.
