Intervija ar Vairu Vīķi-Freibergu: Pēdējais laiks nojaukt pieminekli Uzvaras parkā

Ar aicinājumu apzināties, cik ļoti kopš neatkarības atjaunošanas Latvijai ir paveicies, un ar mudinājumu uzstādīt mērķus, neapstāties pie šķēršļiem un katru dienu pieņemt kā dāvanu – tā svētkos mūs visus uzrunāja eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa arī rosina uz kādu apņemšanos, ar ko varētu iezīmēt 4. maiju tieši šogad.  

ĪSUMĀ:

Latviešiem būtu jāpateicas savam liktenim

4. maijs toreiz ir bijis  ļoti saulains, un arī šodien, kad mēs rakstām interviju, ir ļoti saulains laiks. Taču pasaules politika gan ir stipri mainījusies. Kāda Jums izskatās Latvija un kāda izskatās Latvijas sabiedrība, sagaidot 4. maiju šogad?

Man šķiet, pirmais, kas latviešiem būtu jāatceras, ir pateikties savam liktenim, ka mēs esam Latvijā. Ka mēs esam aiz jaunā dzelzs priekškara, varētu teikt, tajā drošajā pusē. Un mums ir sava zeme, sava valsts. Un mums nesprāgst bumbas un raķešu lādiņi uz galvas.

Mūsu pilsētas netiek iznīcinātas līdz gruvešiem, putekļiem un dūmiem. Bet tas notiek tepat netālu, Ukrainā.

Tas varēja notikt ar mums, ja būtu sekojuši tiem, kas uzskatīja, ka mums galvenokārt ir jācenšas izpatikt savam kaimiņam, īpaši nevajag neko darīt, kas viņam varētu nepatikt, dzīvot kāda cita spēka ēnā drīzāk, nekā pašiem lemt par savu likteni.

Mums nedraud nāve, spīdzināšana, izvarošana, savas vides un mājas pazaudēšana tamdēļ, ka mēs esam izlēmuši kaut ko savā valstī darīt, kā mums tas šķiet pareizi, nevis tā, kā mūsu kaimiņš mums to ir diktējis.

To ir grūti aptvert līdz brīdim, kad paskatās, kādas izskatās Ukrainas pilsētas, kādi izskatās cilvēki, kas guļ kā neaprakti līķi uz ielām un masu kapos. Ka tik maz vien ir vajadzīgs, kā vienai tautai izpaust savu vēlmi, kurā pasaules virzienā vai debesu pusē virzīties un kā iekārtot pašiem savu aizsardzību, kādus sabiedrotos meklēt. Tas ir vienkārši prātam neaptverami.

Un man šķiet, ka pasaule, redzot šos šausmu darbus, kas tiek padarīti Ukrainā, ir beidzot sapratusi, ka mums nav darīšanas ar vienu “normālu” valsti starp citām normālām valstīm, bet ar Krievijas Federāciju – ir runa par kaut ko aizvēsturisku. Dinozaurisku. Kas ir no viduslaiku domāšanas saglabājies. No Pētera Lielā, no Katrīnas Lielās.  

Katrā ziņā ļoti daudzi tādi staļinistiski elementi – par tīrīšanām, par nodevēju iztīrīšanu pašiem  savas tautas vidū. Par citas tautas denacifikāciju un atbrīvošanu. Tas viss ir Staļina laika retorika. Tur jau var pašķirstīt tās 1944.–1945. gada avīzes un tādas frāzes atrast, arī trīsdesmitajos gados, kad bija Staļina laika tīrīšanas.

Prezidents Putins ir savā personā un savā varas vertikāles darītāju lokā iesprūdis tik arhaiskā un mūsu dienām neatbilstošā retorikā un šausmīgā melu purvā, ka daudzi Krievijas iedzīvotāji tiešām vēl arvien netic [patiesībā notiekošajam] – ko jūs stāstiet, ka ir iebrukts Ukrainā, prezidents taču teica, ka viņš nevienam neuzbruks, ka Ukrainai neuzbrūk...

Rāda viņam video ierakstus, kā tur izskatās – nē, nē, to viņi paši darījuši vai amerikāņi tur ir iebrukuši. Cilvēki nav kontaktā ar realitāti, viņi fantazē.

Latvieši, lūdzu, dārgie tautieši, paliksim ar kājām uz zemes un atcerēsimies, raudzīsimies ar atvērtām acīm uz pasauli un to, kas notiek, izvērtējot visas situācijas. Neļausimies kaut kādām fantāzijām un slimīgām iedomām.

Putina rīcība ir vājprātīga; jābūt gataviem X stundai 

Vai jūsu pārliecība par to, ka Krievija neuzbruks arī mums, Latvijai vai kādai citai Baltijas valstij, vai vispār kādai citai valstij, ir nesatricināma?

Man ir pārliecība, ka mēs tiksim aizstāvēti, ja mums gadījumā uzbruktu. Bet, ņemot vērā, cik vājprātīga ir prezidenta Putina rīcība un cik vēl slimīgi sadistiskāk un vājprātīgāk uzvedas viņa karavīri, tad es no šādiem ļaudīm absolūti neko civilizētu un racionālu īstenībā nevaru sagaidīt.

Tā ka man šķiet, ka te ir jārunā par krievu ruleti burtiskā nozīmē. Ja griež tagad to revolveri, vai tur trāpīsies lode iekšā vai būs tukšā… Ar kādu kāju viņš izkāps tajā dienā no gultas – tad viņš izlems uzbrukt šur vai tur, vai citur.

Šobrīd, protams, tas mērķis, ko viņš sasniedz, ir diezgan sistemātisks un racionāls – amputēt Ukrainai austrumu daļu, vēl tad amputēt piekļuvi jūrai un arī pārņemt industrijas, ražošanas rajonus. Un varētu teikt, amputēt ziemeļdaļu, kas ir galvenokārt lauksaimniecības zeme, un mazāk industrializēta. Atstāt tādu amputētu valsti ar lielām grūtībām turpināt pastāvēt.  

Bet tā retorika, ko viņš tur gvelž par eksistenciāliem draudiem Krievijai un tā tālāk, tie visi tādi slima suņa murgi.

Ja skatāmies no Latvijas viedokļa, tad mūsu ārējās drošības garants ir NATO. Bet kas ir mūsu iekšējās drošības garants, kā jūs teiktu?

Lai mēs būtu kaut vai uz pusi tik drosmīgi un kaismīgi savas zemes patrioti un aizstāvji kā Ukraina, tad es domāju, viss būs kārtībā.

Jo ukraiņi ir tiešām pārcilvēciski, gatavi upurēties savas valsts drošības aizstāvībai. Daudzi no viņiem ir arī krievu tautības, bet uzskata – ja viņi dzīvo Ukrainā, tātad Ukraina ir viņu mājas un tā ir zeme, pret kuru viņiem ir sava lojalitāte.

Un, lai Dievs dod, mūsu tautieši neatrastu sevi, kā tas bija, piemēram, Pirmā pasaules kara laikā Brīvības cīņās, kā galīgi nesagatavotus lauku puišus un Rīgas fabriku zēnus ar minimālu sagatavošanos cīņām, bet kas bija spējīgi milzīgu pārspēku tomēr uzvarēt. Ukraiņiem bija profesionālā armija, kas ir tiešām labi sagatavota, viņiem ir ārkārtīgi liels skaits zemessargu.

Es priecājos vismaz par to, ka Latvijā kopš 24. februāra arī vairāk ļaudis iestājas Zemessardzē. 

Ar visu to, ka mēs esam NATO, es domāju, ka mums ir jāsaprot, ja nu tā X stunda kādreiz mums pienāks, tad diemžēl arī pašiem būs…


Jāsaka tā – baudiet katru dienu no jūsu dzīves! Esiet pateicīgi savam liktenim! Dariet, ko varat paši savas dzīves nodrošināšanai!

Bet galvenokārt, es domāju, būtu jauki, ja latvieši tā kā uzņemtos par godu šai mūsu Neatkarības atjaunošanas dienai katru mēnesi nolikt sāņus no saviem ienākumiem kaut kādā krājkasītē savu ziedojumu Ukrainas bēgļiem, karavīriem, ievainotajiem, bāreņiem, kas palikuši.  Jo es baidos, ka tas konflikts vēl var ieilgt un tās vajadzības būs ļoti ilgi.

Un, lai kā mēs varētu uzskatīt, ka varētu greznāk dzīvot, lepnāk dzīvo, braukt uz Seišelu salām atvaļinājumā un kaut ko tādu – bez tā mēs varam arī, man šķiet, daudzi iztikt.

Un ļoti jauka tāda nevis Jaunā gada apņemšanās, bet mūsu 4. maija apņemšanās, ka mēs uzņemtos katru mēnesi savā krājkasītē nolikt ukraiņu tiesu. Tā, kā senāk to darīja baznīckungam.

Vai jūs pati arī tā darāt?

Nē, bet man ienāca prātā, ka tas būtu veids, kā būt drošam, ka tu neaizmirsti to darīt. Jo es to daru, mēs to darām, piemēram, akadēmija prasa palīdzību, tad mēs dodam akadēmijai, un rotarieši prasa – dodam rotariešiem.  

Putina sekotāji tic, ka krievi ir kungu tauta

Runājot vēl par Latvijas iekšējo noturību pret ienaidnieku. Mēs zinām, ka Krievija gadiem ilgi izmantojusi to, ka Latvijas sabiedrība ir sašķelta. Un arī tagad tā ir tāda. Ko jūs teiktu tiem cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā un joprojām, dzīvodami Latvijā, atbalsta Putina politiku?

Nu viņi dzīvo tai pašā sapņu pasaulē, kurā savulaik, sākot jau ar Ļeņinu un Staļinu, tika iemidzināta ne tik vien krievu tauta, bet arī latviešu sarkanie strēlnieki un citi, kas vispirms aizrāvās ar marksisma ideoloģiju un ar cara varas gāšanu. Tas tika izdarīts, un tam bija savi nopietni pamatojumi, jo cara valdība bija brutāla un autoritāra. Tauta dzīvoja apspiestībā un nabadzībā. Un aristokrātija nenormālā greznībā. Bet tas, kas notika pēc revolūcijas.. mazliet tā kā Francijā ar Francijas revolūcijas teroru. Viss sākās tiešām uz morāli un loģiski, un ētiski pamatotiem pamatiem un tad pārvērtās terorā.

Diemžēl tas 1917. gada revolūcijas terors vilkās gadiem ilgi un gadu desmitiem ilgi. Franču revolūcija.. franči diezgan ātri atkopās no savas revolūcijas, un tos pašus aizsūtīja uz ešafotu, kas bija to visu masu slepkavošanu tur pieprasījuši.

Šie cilvēki [Krievijā] tagad dzīvo tādā pasaulē, kur viņiem ir iestāstīts, ka visa viņu vērtība balstās uz Krievijas varenumu.

Un tas, protams, it īpaši ir patīkami, teiksim, krievu patmīlībai – “es esmu krievs, es tātad piederu pie kungu tautas”. Tāpat kā savulaik Hitlers saviem tautiešiem Vācijā iestāstīja, ka viņiem ir jābūt par naciķiem tāpēc, ka viņi pieder pie kungu tautas, pie āriešiem, kas ir pārāki par citiem, un ebreji, piemēram, jāiznīcina.

Tagad, kas notiek, – es uzskatu, ka Krievijā ir iestāstīts, ka tie, kas ir patriotiski krievi un seko Putinam, tie pieder pie kungu tautas.

Ukraiņi tāpēc, ka viņi turas pretī, nav gatavi šai kungu tautai pakļauties kā kaut kādi Krievijas vasaļi, vispār ir vienkārši iznīcināmi un ar viņiem var darīt vienalga ko, kas ienāk prātā. Ja mēs dzirdam, kā izbēdzēji no Bučas saka, ka viens krievu zaldāts teica, ka vajag izģērbties un “es ar tevi tagad varu darīt vienalga, kas man ienāk prātā..”

Es atceros [no bērnības], ka mēs pēdējo vasaru Salaspilī dzīvojām. Tieši Daugavas krastā. Un atnāca viens SS virsnieks melnā uniformā no tām zonderkomandām, kas apraka līķus Rumbulā un viņus dedzināja, mēģinot par saviem noziegumiem pēdas dzēst. Viņš bija atnācis pie saimnieces iegādāties pienu un olas. Un saimniece bija teikusi, ka vācieši jau visu konfiscējuši, ka viņai nekā nav.

Mēs tur bijām noīrējuši dzīvoklīti tajā mājā, viņš atnāca mūsu pusē, mana mamma runāja vāciski, un viņš paskatījās uz manu mammu un teica – ziniet, kundze, man ir dotas tiesības darīt ar jebkuru sievieti, ar jebkuru cilvēku, kas man ienāk prātā. Bet, tā kā jūs tik skaisti runājat vācu valodā, tad es jums pieklājīgi vēl atkārtošu – jūs, lūdzu, pasakiet savai saimniecei, lai viņa man to pienu un tās olas atrod.

Un šie “denacificētāji” runā absolūtu naciķu valodu pret ukraiņiem kā saviem padotajiem, kā saviem apspiestajiem.

Ja kāds šeit Latvijā to uzskata par savas dzīves ideālu, ja viņi jūt gandarījumu, ka viņi [pieder] pie šādiem necilvēkiem, ko ukraiņi par orkiem ir nosaukuši, lai noskatās “Lord of the Rings” – tur var redzēt, kādi izskatās tie orki un kā uzvedas šie karavīri.

Ja tu pie šiem orkiem sevi  tiešām gribi pieskatīt, man trūkst vārdu.  

Es to nevaru izskaidrot. Lai viņi izklausās tiešām apdauzīti un aptaurēti, bet, nu, kā pret cilvēkiem, protams, mēs turpinām pret viņiem izturēties cilvēcīgi. Varbūt ne savā sirdī milzīgi mīlīgi un aizraujoši viņus mīlam, bet cienīt kā cilvēkus mums vienmēr vajag, vienalga, cik atšķirīgus.

Pēdējais laiks nojaukt pieminekli Uzvaras parkā

Gadiem ilgi ir bijusi diskusija par to, ko darīt ar okupācijas laika pieminekli Rīgā, ap kuru 9. maijā notiek arī svinības; tieši šie cilvēki, kuri vairāk sevi saista ar Krievijas politiku, tur iet un pulcējas. Vai, jūsuprāt, vajadzētu beidzot tomēr nojaukt to pieminekli?

Pēdējais laiks! Viņi ir visus savus līgumus un visas savas norunas lauzuši starptautiskā līmenī.

Viņi parakstīja Budapeštas memorandu 1994. gadā, Jeļcins parakstīja kā Krievijas Federācijas prezidents Ukrainas neatkarības atzīšanu, tāpat kā Latvijas neatkarības atzīšanu.

Lords Robertsons, toreizējais NATO ģenerālsekretārs, atceras, kā Putins viņam ir apliecinājis, kad bija tāda NATO un Krievijas kopējā sēde, ka – jā, viņi respektē, ka visas šīs valstis ir atšķīrušās no Padomju Savienības, arī tai skaitā Ukraina, tām ir tiesības uz suverenitāti, teritoriālo integritāti, viņš pilnīgi piekrīt.

Robertsons vēl nesen pēdējās nedēļās ir citējis tieši tos kādreizējos Putina vārdus. Viņš tātad ir visu laiku melojis, visu laiku visas savas norunas lauzis. Savai tautai saka, ka viņš nekur nav iebrucis un nekādu karu neved.   

Mani satrieca visvairāk, gandrīz vairāk par to karu un to ļaunumu, kas tiek nodarīts ukraiņu tautai, tā nozombēšana. Gan pašā Krievijā, gan viņa līdzskrējējos citās zemēs, ka tik daudz cilvēku, miljoniem cilvēku par tik brutāliem faktiem un pierādījumiem var, tos neievērojot, ticēt visai šai izfantazētai retorikai.

Mani tas satriec, jo es esmu kā pedagogs pēc amata, pēc izglītības, vienmēr cerējusi, kā humāniste ticējusi cilvēces spējai progresēt un garīgi attīstīties, ja viņiem dod normālus dzīves apstākļus, ja viņiem dod brīvību, dod cilvēktiesības, dod iespējas izglītoties un mācīties.

Es skatos uz šiem tiešām aptaurētiem ļaudīm, kas runā tādas, realitātei neatbilstošas pārliecības un ir gatavi par tām stāvēt un krist, un mana ticība cilvēces nākotnei, es atzīšos, kļuvusi vismaz bišķi satricināta.

Un tas ir satriecoši mūža galā. Kad tu esi visu mūžu cerējis cilvēces progresam un tu skaties – kur tad tu esi nonācis.


Vēl mazliet, atgriežoties pie Uzvaras pieminekļa kā jūs vērtējat, kāpēc līdz šim ir bijušas tikai diskusijas, bet nav izdevies to izdarīt?

Mums it kā līgums esot, kurā, lai panāktu krievu armijas izvešanu, vismaz lielāko daļu, Krievija esot pieprasījusi, ka būtu jāsaudzē piemiņas vietas jeb pieminekļi karā kritušajiem padomju karavīriem un ka viņi arī mūsu, starp citu, kapavietas savās teritorijās saudzētu. 

Un mēs ļoti labi zinām no Dzintras Gekas un citu braucieniem uz Sibīriju, ka visi krusti, kas ir uzstādīti vai nu pirms Padomju Savienības sabrukšanas vai kopš tā laika no latviešiem, kas tur ir aizbraukuši savu tuvinieku atdusas vietas atzīmēt, viss tas ir izdzēsts un iznīcināts. Tātad – viņi no savas puses nav savu vārdu turējuši. Un, ja viņi lauž līgumu un norunu, tad otrai pusei nav vairs pienākuma turēt savu.

Krievija ar savu iebrukumu Ukrainā vispār ir pārkāpusi visus Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību hartas punktus – cik tur var iedomāties. Pārkāpusi Apvienoto Nāciju hartu vispār, kad to dibināja, ka katra valsts atzīst citas valsts suverenitāti un teritoriju.

Krievija ir tik pretlikumīgi uzvedusies, ka, lai kādi likumi un nolīgumi mutiski vai rakstīti mums kādreiz būtu viņiem solīti par šo pieminekli, es domāju, tagad varam uzskatīt, tiem nav vairs nekāda spēka.

Kādas sekas, jūsuprāt, uz Latvijas sabiedrību atstātu tas, ja šis piemineklis tiktu nojaukts tagad?

Es domāju, ka daudzi, protams, to uzskatītu kā cilvēktiesību pārkāpumu, un es nezinu vēl, ko citu, bet nekas neliedz [nojaukt]. Tā nav kapa vieta. Nav, pretēji tam, kā bija Tallinā, kad pārveda [pieminekli] uz kapsētu. Es domāju, ka kapavietas, kas visur ir Latvijā, jāturpina respektēt. Diemžēl mūsējo ļaužu, kas ir gājuši Sibīrijā bojā, viņu kapavietas nav respektētas; tiem, kurus 1937.–1938. gadā likvidēja Staļins, arī mēs neredzam nekādus pieminekļus nekur uzstādītus.

Bet kapavietas absolūti ir svētas un par tām nav runa.

Bet šis ir uzvaras lielīšanās piemineklis, un tāds.. Šāda tauta nav tādu pieminekli pelnījusi.

Un tad sekas būtu kādas?

Viņi protestēs un sūdzēsies, un es uzskatu, ka viņi neatradīs juridiskus iemeslus, jo daudzas zemes jau ir sākušas šādus monumentus demontēt. Un viņu politiku tas nemainīs ne vienā, ne citā virzienā. Viņiem jau ir sava politika, kas viņiem jau ir nolemta, un viņi tai sekos. Un īstenībā – ko mēs darām ar saviem pieminekļiem, tas ir tikai sīkums.

Katra diena ir man dāvana

Šis laiks arī tos cilvēkus, kuri nekad nav interesējušies par politiku, spiež domāt par politiku un spiež domāt par karu. Un spiež arī meklēt kaut kādu drošības sajūtu, pie kā pieķerties šajos laikos nav viegli. Jūsuprāt, kas ir tas, kas varētu radīt drošības sajūtu? Kas jums pašai palīdz?

Īstenībā vienīgā stabilitāte savā dzīvē ir turpināt ierasto rutīnu. Un savu darbu tāpat kā agrāk – līdz pēdējam.

Un mēs ar vīru ļoti labi zinām, ka tā pēdējā diena pienāk un uzreiz viss, ko tu esi savā mūžā darījis kaut vai kā bērns.. Man bija tāds vecs koferis, kurā bija savākti kaut kādi krāsaini stikliņi, putnu spalviņas un zīlītes – tie bija mani dārgumi.. Jā, un vēl viena smuka jauna lelle bija. Tas bija viss jāatstāj. Pieaugušajiem – visa dzīve, kas ir.

Ukrainā – paraugieties, cilvēkam ir viss, visas kāzu fotogrāfijas, bērnu kristību fotogrāfijas, vectēva dāvinātā vāze un kaut kas cits, kaut kas, kas ir mūža garumā sakrāts. Un uzreiz tur ir izdegušas drupas un krāsmatas.

Bet ziniet, ko Ukraina dara – es ļoti to novērtēju –, tūliņ, kā trauksmes sirēnas atsauc, kaut viņi jau tur tiek bombardēti visu laiku, ļaudis nāk ar slotām un slauka stikla lauskas, ar cimdiem iet un sāk mest prom gruvešus, meklēt upuru līķus un eventuāli, ja kāds ir palicis dzīvs zem tām drupām apakšā. Viņi tūliņ, momentā ķeras pie tā darba, kas tajā brīdī viņus noved atpakaļ, kaut solīti pretim normālākiem apstākļiem.

Mums dzīvē tādas šķembas un drupas nav, es domāju, ka mēs varam vislabāk palīdzēt ar to, ka darām, turpinām darīt katrs savu darāmo pēc labākās sirdsapziņas un pēc savām labākajām spējām, bet arī domājam, ka neesam vienīgie zem šīs Saules un uz šīs Zemes un ka, ja tieši tik tuvu mums kaimiņos citiem iet tik slikti, kaut kādā veidā konkrēti, un to veidu ir bezgalīgi daudz, mēs personīgi varam kaut ko darīt, lai palīdzētu.

Kas jūs pašu iepriecina šajās dienās?

Pumpuri plaukst un ziedi, kas uzzied. Protams, mazbērni, kas aug, – tas pats par sevi. Un ka mums ar vīru abiem diviem vēl tā laime būt dzīviem. Nezinu, uz cik ilgu laiku, jo draugi visapkārt mums krīt kā rudens lapas.

Kā mans audžutēvs teica – man ir pienākuši tie iesaucamie gadi. Tā kā tas kara laikā ir karavīriem iesaukums, un tad tu ļoti labi zini, ka, frontē aizejot, tu nezini, vai tu atnāksi atpakaļ.

Mēs zinām, ka mēs atpakaļ neatnāksim no saviem iesaucamajiem gadiem, bet ir jāpriecājas arī tajā situācijā. Par to, kas tev vēl ir dots.

Mēs nezinām, kāds laiks mums ir iemērīts un cik mums ir dots. Pret to ir jāizturas kā pret dāvanu. Katra diena, kas mums ir dota, tā ir dāvana. Un, protams, bieži vien liekas, ka tā ir kaut kāda nasta. Bet faktiski tā ir dāvana.

To vajadzētu sev iekalt, iekalt galvā, uzlikt sev zīmīti – “katra diena man ir dāvana”!

Jūs agrāk teicāt, mēs esam vareni, mēs esam diženi. Kur šodienas Latvijā jūs to saskatāt?

Tad, kad es redzu kādu, kas seko savam aicinājumam, ar sirdi un dvēseli viņam nododas. Man ir draugi, mūziķi, kuri, es redzu, turpina komponēt brīnišķīgus darbus, kas iziet pasaulē un kas tiek pasaulē novērtēti.

Mums ir mākslinieki, kas tiek novērtēti. Mums ir sportisti, kas tiek novērtēti, mūsu rakstnieki sāk iekarot Eiropas tirgus ar mūsu darbu tulkojumiem. Mums ir biznesmeņi, kas ražo produktus, kas iekaro sev tirgus, vai tās būtu koka mājas vai kaut kādas elektroniskas ierīces, mikrofoni vai kas nebūt. Saprotiet – katra viena lieta, kas tiek darīta izcili. Izcept vienu izcilu torti, piemēram, man šķiet, ir sasniegums. Tas ir diženums un varenums, jo cilvēks ir parādījis to savu labāko, ko viņš spēj.

Latvijā ir cilvēki, kas nekad nav piedzīvojuši okupāciju. Šobrīd ir 32 gadi pagājuši, kopš Latvija dzīvo atjaunotajā neatkarības laikā. Tie, kam ir 32 gadi..

Apbrīnoju. Grūti man to vispār… iejusties viņu ādā.

Ko jūs viņiem teiktu šiem cilvēkiem?

Viņiem baigi laimējies. Nekad mūsu vēsturē nav tāda paaudze bijusi, kas varējusi tik ilgi nodzīvot bez kara un bez uzbrukumiem. Lai Dievs dod, ka tā turpinās!

Kas būtu tas, ko jums gribētos šajos svētkos šogad novēlēt visiem Latvijā?

Lai viņi izjūt solidaritāti pret saviem līdzcilvēkiem vispār pasaulē. Bet sevišķi pret savu tautu. Jo tas ir tāpat kā ar ģimeni. Mēs katrs piedzimstam savā ģimenē. Vai mēs to izvēlamies, būdami tur kaut kur kaut kādās citās sfērās, vai ne – to es nemāku apgalvot, bet, katrā ziņā, mums tā ir jāpieņem, kādu nu mums liktenis viņu ir lēmis.

Mani bērni piedzima Monreālā. Bet viņi sevi uzskata par latviešiem, jo mēs sevi uzskatījām par latviešiem, un mani vecāki sevi uzskatīja par latviešiem. Un līdz ar to viņiem ir, es redzu pie šīs viņu paaudzes arī, identificēšanās ar savu tautu un vēlme uzlabot šo kolektīvu.

Deju grupa gribētu būt Dziesmu svētkos varbūt starp tiem labākajiem. Ja ne gluži dabūs pirmo godalgu, būs ierindoti pirmajā vietā. Ja mēs katrs varētu tā padomāt, ka tas, ko es gribu sasniegt savā erudītu pulciņā.

Mans dēls dabūja zelta medaļu, spēlējot zolīti Platonē vai Jelgavā, aizmirsu, kur. Ja mēs varam kaut ko sasniegt, tas tiešām ir tas labākais, ko tajā brīdī varam izdarīt, tad mēs līdz ar to varam arī savu valsti padarīt tādu, kas būtu par paraugvalsti, nevis kur mums jāsūdzas. Jo visas tās lietas, par kurām man būs jāsūdzas, viņas visas ir labojamas.

Vērtējot no šodienas skatpunkta, jūsuprāt, kā mūsu sabiedrībai pietrūkst visvairāk šobrīd? Ja jums būtu brīnumnūjiņa, ko jūs gribētu izmainīt vispirms?

Pirmais ir attieksme pret valsti kā demokrātisku iekārtu un ko nozīmē dzīvot demokrātiskā iekārtā, ko nozīmē demokrātija. Ļoti daudziem te vēl būtu, es domāju, ko pamācīties un painteresēties, lai to dziļāk izprastu – kas ir valsts pārvalde, kas ir atbildīgs katrā līmenī.

Un nākamais ir – uzstādīt sev mērķus un neapstāties pie pirmā šķēršļa, ko sastopam ceļā. Jo cik reizes mēs nedzirdam – nu, tagad, piemēram, mums ir grūtības ar gāzes piegādi no Krievijas. Eiropa vispār kā tāda tomēr vēlas apturēt šo atkarību no Krievijas gāzes, kas tiek izmantots kā politisks instruments. Sen gadus atpakaļ jau sākās saruna par sašķidrinātās gāzes termināli Latvijā, par būvēšanu. Tad mums nav likumdošanas, tad mums nav vienprātības, tad mēs nevaram to, tad kāds cits kaut ko grib darīt – nav pareizās likumdošanas.

Mīļie radi! Mēs simtiem likumus mainījām un pieņēmām, lai iestātos Eiropas Savienībā. Mūsu likumdevēji sēž Saeimā ne cita iemesla dēļ, bet tikai lai uzlabotu mūsu likumdošanu.

Tātad, ja ir tautā dzirdama griba un vēlme, tad, ja likums stāv tam priekšā, tas nav attaisnojums! Likumus var mainīt. Un otrs ir – vēlēšanās pašam kaut ko darīt un vienoties.  [..] Latviešiem ir tāda pasivitāte. Kā kaut kāds šķērslis priekšā, atsitas kā pret sienu. Un saka – to nevar darīt! Vismaz tas ir palicis no veciem laikiem. Jaunā paaudze un vidējā paaudze – es teikšu, ka manā uztverē viņi ir tikuši tam pāri.

Un es tikai varētu novēlēt, lai tie, kas ir tikuši tam pāri, velk līdzi tos citus, kas vēl nav tik tālu tikuši.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt