Ikreiz, kad situācija Ukrainā atkal saasinās, karsts kļūst arī Gerharda Zimona telefons. Viņam zvana no Vācijas radiostacijām, televīzijām, laikrakstiem, lūdz intervijas, aicina piedalīties diskusijās. 77 gadus vecais Gerhards Zimons ir Austrumeiropas politikas un vēstures profesors Ķelnes Universitātē, agrāk ilgus gadus vadījis Iekšlietu ministrijas Austrumeiropas pētniecības institūtu. Pēc Zimona komentāriem pieprasījums ir liels pieprasījums tāpēc, ka tādu kā viņš patiesībā ir ļoti maz. Vēl pirms 25 gadiem Austrumeiropa bija ļoti populārs pētniecības virziens Vācijas augstskolās. Taču pēc Padomju Savienības sabrukuma un Aukstā kara beigām tā strauji zaudēja pievilcību. Austrumeiropas pētniecības institūti viens pēc otra tika likvidēti, tostarp arī Gerharda Zimona vadītais. Tas atspēlējas šodien. Ne vien medijos, bet arī politiķu padomdevēju vidū trūkst Krievijas un Ukrainas pazinēju.
Kopumā attieksme pret notikumiem Ukrainā Vācijā ir ļoti dažāda: ir daudz kaismīgu Krievijas kritiķu, taču ne mazāk arī „Putina sapratēju“, atzīst Gerhards Zimons:
"Viena daļa Vācijas mediju pauž dziļi saprotošu attieksmi pret Krieviju, tur nav nekādu šaubu. Taču, no otras puses, ir arī daudz kritikas un distancētas attieksmes. Vācu mediji nav vienoti. Ja jūs paskatāties, piemēram, "Frankfurter Allgemeine Zeitung", labāko Vācijas laikrakstu, kuram tiek piedēvēta arī „vadošā laikraksta“ funkcija, redzēsiet tur masīvu Putina Krievijas kritiku.
Vienlaikus ir TV kanāli, kuri, manuprāt, ir pārāk nekritiski, tā tas ir. Mums ik pa laikam ir arī viedokļu sadursmes.
Nesen vairāki pazīstami politikas veterāni izplatīja atklātu vēstuli, kurā aicināja uz Krievijas sapratni. Aicinājumam bija ap sešdesmit parakstītāju, to skaitā tādi ļaudis kā filmu režisors Vims Venders un ekspolitiķis Valters Štucle. Viņi paziņoja, ka pie konflikta Ukrainā nav pareizi vainot Krieviju, bet gan jāvaino Rietumi, NATO un Eiropas Savienība. Iebilstot šai vēstulei, parādījās arī pretēja rezolūcija, kurā tā saucamie „Krievijas sapratēji“ tika kritizēti. Tur tika uzsvērts, ka saprast Krieviju aicina ļaudis, kuriem nav lielas nojausmas par to, kas patiesībā notiek Ukrainā. Šai rezolūcijai bija ap tūkstotis parakstu, manis paša parakstu ieskaitot."
Nesenā Minskas vienošanās, uzskata Zimons, noteikti ir „cerību stariņš“. Taču gaidīt lielas pārmaiņas Donbasā no šī dokumenta parakstīšanas nav pamata, jo papīrs pacieš visu:
"Bet, ja ar to izdosies, mazākais, beigt militārās sadursmes vai, ja ne gluži pārtraukt, tad vismaz uz laiku pārtraukt, tad tas vien ir pozitīvs signāls.
Varbūt ieroču klusēšanas aizsegā būs vieglāk vadīt politiskās sarunas un vieglāk sasniegt politisku risinājumu. Te gan jāsaka skaidri: miers Donbasā noteikti drīzumā nav gaidāms."
Minskas vienošanās ar skepsi tika uzņemta arī Baltijā, turklāt baltieši arī citos gadījumos bieži mēdz sevi uzskatīt par labākiem Krievijas pazinējiem nekā rietumeiropieši. Latvijā Rietumeiropas attieksme pret Krieviju nereti tiek uzskatīta par pārāk maigu, tā tiek kritizēta par pārlieku naivumu, uzticoties Krievijas solījumiem. Vai šajā ziņā baltiešiem varētu būt taisnība? Lielā mērā jā, pieļauj Gerhards Zimons:
"Baltiešiem un poļiem ir pavisam cita pieredze ar Padomju Savienību un Krieviju nekā, piemēram, francūžiem vai spāņiem. Tāpēc viņu skepsei ir pamats. It īpaši, ja paraugās, kas pēdējā gada laikā ir noticis Ukrainā. Jo kas ir bijis līdz šim? Mums ir karš Donbasā starp Krieviju un Ukrainu. Bet to nesauc par karu. Tur ir krievu karavīri, bet tos nesauc par krievu karavīriem. Tur ir krievu tanki, bet tos nesauc par krievu tankiem. Tur ir separātisti, kas tiek atbalstīti no Krievijas puses, bet tie nepavisam netiek atbalstīti no Krievijas puses. Īstenībai visu laiku ir divas puses. Mēs uztveram tos kā krievu tankus. Taču tiek pastāvīgi noliegts, ka tie būtu krievu tanki.
Meli un liekulība ir kara vešanas sastāvdaļa. Tie nav nejauši meli. Tas nav tā, ka šodien kāds melo, jo īsti nezina, kā ir patiesībā, bet nākamajā rītā, ieguvis papildus informāciju, secina, ka vakar teiktais nebija taisnība. Nē! Tas, kas notiek Donbasā, ir milzīga specdienestu rīkota operācija.
Un pie specdienestu operācijām piedien meli. Tas nav nekas slikts, no specdienestu viedokļa melot ir labi. Esmu pārliecināts, ka ne Putins, ne Lavrovs, ne citi Krievijas pārstāvji ne uz mirkli nesajūtas nelāgi tajos brīžos, kad viņi saka: “Nē, ko jūs! Mūsu karavīri taču nav mūsu karavīri.” Kāpēc ir iespējams šādi melot? Tādēļ, ka valda pārliecība, ka meli ir laba lieta vai vismaz tie ir kādas labas lietas interesēs. Šī labā lieta ir šī specdienestu operācija, par kuru atklāti netiek runāts."
Tomēr naivumu Vācijas kanclerei Angelai Merkelei būtu kļūdaini piedēvēt. Arī Vācijas kanclere nav tā pati, kas pirms gada, viņa mainās un mācās no savām kļūdām, uzskata Gerhards Zimons:
"Mans iespaids ir: jo biežāk Merkeles kundze tiekas ar Putinu, jo skeptiskāka un atturīgāka viņa kļūst. Viņa ir iepazinusi viņu kā cilvēku, kurš melo. Un tas viņas uzticēšanos un gatavību sadarboties ar Putinu ir būtiski mazinājis. Īpaši labi to varēja novērot pērn Austrālijā G20 samitā, bet var redzēt arī šodien. Visu nakti pavadījusi sarunās Minskā, kas noslēdzās ar tur parakstīto dokumentu, Merkeles kundze devās uz Briseli, un pirmais, ko viņa tur teica: „Sankcijas paliek spēkā! Un mēs vēlreiz apsvērsim: varbūt sankcijas mums ir vēl jāpastiprina!“ Citiem vārdiem, atturība un skepse Merkeles kundzes rīcībā ir ļoti labi manāma."
Kā izskatās norises Baltijā un šo valstu politika, raugoties no Vācijas? To, kas spēj atbildēt uz šo jautājumu, Vācijā ir vēl mazāk nekā Krievijas un Ukrainas pazinēju, atklāts ir Gerhards Zimons:
"Lielākajai daļai to cilvēku Vācijā, kas interesējas par politiku, par Baltiju ir maz nojausmas. Pat daži mani kolēģi politikas zinātnieki, ja viņiem saka - Latvijā 30 procenti iedzīvotāju ir krieviski runājošie - ir pārsteigti: „Ak tā? No kurienes gan viņu tur tik daudz?“
Tāpēc diezgan droši var teikt, ka vāciešu vairākums par to neko nezina. Vēl citus, kuri to zina, tas neinteresē. Taču ir arī ļaudis, kuri gan interesējas, gan labi pazīst Baltiju. Viņiem, tāpat kā man personīgi, iespaids ir: gan Latvijā, gan Igaunijā tiek mēģināts problēmas kontrolēt. Es teiktu tā: pirms divdesmit gadiem viss bija daudz smagāk. Tūliņ pēc valsts neatkarības atjaunošanas problēmas ar krieviski runājošajiem bija nesalīdzināmi sarežģītākas. Notikumi bija kontraversi. Bija demonstrācijas, sadursmes. Daži pat tolaik pieļāva, ka var izcelties pilsoņu karš. Paldies Dievam, nekas tāds nenotika.
Jaunā Latvijas sabiedrība visus šos gadus līdz pat šodienai ir bijusi spējīga problēmas risināt. Tomēr jāņem vērā, ka pirms 20 gadiem Krievija bija vāja. Krievijas valdība jau tolaik mēdza runāt par „mūsu tautiešiem“ Baltijā, kuri tiek diskriminēti, apspiesti. Bet Krievijas valsts vēl ar to nenodarbojās nopietni. Šodien ir citādi.
Putins jūtas spēcīgs un daudz aktīvāks krievu minoritāšu instrumentalizēšanā un politizēšanā. No otras puses, Latvijas un Igaunijas valstis un sabiedrības ir nesalīdzināmi labāk konsolidētākas nekā tolaik.
Tām ir divdesmit gadu pieredze problēmu risināšanā un, esmu pārliecināts, tās spēs arī turpmāk ar tām tikt galā."
Atšķirībā no Ukrainas, Baltijas valstis un Polija ir NATO dalībvalstis. Tādēļ, ja notiktu tas, kas, Zimona vārdiem, nekādā ziņā nedrīkstētu notikt un kādudien Krievijas karaspēks ienāktu Rīgā, tā būtu pavisam cita situācija. Tomēr, lai nemānītu sevi, būtu jāatzīst: mēs nezinām, kas īsti notiktu, kā reaģētu NATO un Rietumvalstis. NATO 5. paragrāfs, uzsver Zimons, neparedz automātisku militāru atbalstu, bet gan „konsultācijas“. Ja ASV tajās izšķirtos par militāru iejaukšanos, tad tām pievienotos arī Rietumeiropas valstis. Bez ASV atbalsta Vācija un Francija to darīt neuzņemtos, paredz Zimons.
