Latvijas Radio: Kādus latviešus jūsu apvienība īsti apvieno? Kas tie ir par cilvēkiem?
Elīna Pinto: Mūsu apvienībā ir iesaistījušās jau 23 organizācijas no 18 dažādām valstīm. Skaits varbūt arī neliekas liels, bet pētījumi liecina, ka dažādās biedrībās iesaistījušies 11-12 % no ārpus Latvijas dzīvojošajiem. Ja ņem vērā, ka šobrīd Eiropā mīt ap 250 tūkstošiem Latvijas valsts piederīgo, kas ir tikpat daudz, cik dzīvo Daugavpilī, Liepājā un Jelgavā kopā, tad desmit procenti no šī daudzuma ir pietiekami liels skaits. Tie ir mūsu domubiedri, un viņu balsi mēs ļaujam sadzirdēt arī labāk Latvijā.
Šie cilvēki ir aktīvi iesaistījušies gan dažādos kultūras un mākslinieciskos kolektīvos – koros, deju kolektīvos, tāpat arvien aktīvāk savus klubus sāk veido jaunieši un uzņēmēji. Līdz ar to mums ir saskare ar cilvēkiem, kuri aktīvi uztur savu latvietību tās visdažādākajās izpausmēs - vai tā būtu dziedāšana, vai dejošana, vai arī domāšana par iespējām sadarboties ar Latviju ekonomikas vai pilsonisko jautājumu lauciņā.
Mums ir ļoti būtiski uzsvērt, ka Latvijas cilvēks Latvijai ir vērtība neatkarīgi no tā, kurā robežas pusē dzīvo.
Ņemot vērā sociālo raksturojamu – tie ir vairāk cilvēki ar labu darbu, tie, kas aizbraukuši mācīties uz ārvalstīm vai realizēt savas profesionālās ambīcijas, vai arī tie ir cilvēki, kas savulaik bija spiesti aizbraukt no Latvijas ekonomisku apsvērumu dēļ, piemēram, izdarīja to krīzes laikā?
Latvijas sabiedrība ārpus Latvijas ir tikpat raiba kā cilvēki šeit uz vietas. Tāpēc mēs nereti arī sakām, ka esam kā piektais novads.
Starp šiem cilvēkiem var atrast gan tādus, kas devušies veidot veiksmīgu karjeru starptautiskajos uzņēmumos vai institūcijās, gan vienkāršā darba strādniekus. Diezgan daudz ir arī studentu, kuri mācās un iegūst sev kvalifikāciju tādās profesijās, kādās Latvijā nav pat iespējams izglītību iegūt.
Līdz ar to mums ir jāatrod kopsaucējs, kas mūs visus vieno, un tam ir jābūt ne tikai tam, ka mēs visi dzīvojam ārpus Latvijas. Ir jāsaprot, kas ir mūsu vērtības vai problēmjautājumi, par kuriem esam gatavi runāt. Mēs cenšamies paust šo cilvēku bažas un ierosinājumus, kā Latvijai būtu tālāk jāattīstās.
Mēs redzam to, ka pat vienkāršā darba strādnieks var aktīvi iesaistīties dažādu jautājumu risināšanā, piemēram, par Eiropā mītošo Latvijas pensionāru vai topošo pensionāru neapliekamā minimuma aplikšanu ar nodokli pēc viņu atgriešanās Latvijā. 20% no tiem, kas mīt Eiropā, plāno atgriezties Latvijā pavadīt vecumdienas, bet viņiem šajā gadījumā jārēķinās, ka viņu pensiju minimumu, kuru mītnes zemē neapliktu ar nodokli, iebraucot Latvijā - apliktu. Starp aktīvākajiem šī jautājuma aktualizētājiem ir tieši vienkāršā darba darītāji, kuriem šī naudiņa ir ļoti būtiska.
Mēs gan Latvijā arvien biežāk runājam par to, ka trūkst darbaspēka. Jūs runājat par to, ka cilvēki domā par atgriešanos tad, kad būs jau pensijā. Kāpēc tā? Vai tomēr arī starp tiem darbaspējīgajiem ir interese par iespēju atgriezties Latvijā?
Aptaujas liecina par to, ka 30% cilvēku neplāno atgriezties, 30% - plāno, no kuriem šie 20% ir tie, kas plāno atgriezties vecumdienās, un vēl 35% ir gatavi atgriezties Latvijā atkarībā no dažādiem apstākļiem. Un šī ir tā lielā nezināmā grupa – kas ir tie apstākļi, kas varētu mudināt cilvēkus atgriezties. Tiekoties nu jau ar daudziem jauniem profesionāļiem, kas Latvijā ir atgriezušies pēdējos gados, redzam, ka Latvija tomēr nav tikai vieta, kur pavadīt savas vecumdienas.
Latvija sāk kļūt pievilcīga arī dažādu uzņēmumu vai jaunuzņēmumu veidošanai. Tā ir pievilcīga vieta, kur dzīvot – te ir samērā tīra vide, draugu un ģimenes locekļu tuvums, kas arī ir svarīgs apsvērums, lai atgrieztos arī jaunie profesionāļi ar savām ģimenēm.
Bija jāaizbrauc prom, lai novērtētu to, kas ir labs Latvijā?
Arī mākslas darbu mēs novērtējam labāk, ja no tā atkāpjamies. Protams, Latvijā vēl daudzi jautājumi jārisina, lai cilvēku dzīve kļūtu labāka. Ne tikai aizbraukušo dēļ, bet pamatā jau to cilvēku dēļ, kas šeit ir palikuši uz dzīvi, maksā nodokļus un smagi strādā. Lai mūsu valsts būtu labklājīgāka, tiesiskāka, lai tajā cilvēkiem būtu drošības sajūta par nākotni.
Runājot ar cilvēkiem, lai cik dažādi arī viņi nebūtu atkarībā no izglītības vai nodrošinājuma, tas pamata motīvs, domājot par atgriešanos – kāda būs mana un manu bērnu nākotne, cik drošs es varu justies. Nereti cilvēks ir gatavs pieciest spiedīgākus dzīves apstākļus, ja viņam ir ticība, ka valsts iet attīstības virzienā, ja ir drošība par vadītājiem, kas to valsti stūrē. Daudziem šobrīd tās trūkst.
Tieši ārpus Latvijas dzīvojošie ir daudz kritiskāki pret Latvijas valdību nekā Latvijas iedzīvotāji. No vienas puses, to var izskaidrot ar to, ka ir piedzīvoti citu zemju standarti – kā valsts var tikt pārvaldīta, kāda ir cilvēku iespēja tikt sadzirdētam, kādu viņi saņem sociālo atbalstu no valsts situācijās, kad nonāk grūtībās.
No otras puses, te varētu arī jautāt – cik lielā mērā mūsu mediji veido Latvija kā veiksmīgas, uz nākotni orientētas un cilvēkiem drošas valsts tēlu. Dzīvojot ārpus Latvijas, priekšstatu par to, kas notiek Latvijā, mēs iegūstam no medijiem un arī saviem tuviniekiem. Tāpēc mums visiem kopīgi ir jāpadomā par to, cik atbildīgi tas tiek darīts.
Mediji atspoguļo to, kas notiek. Nav iespējams ziņot labas ziņas, ja to nav. Ja ir labas ziņas, par tām arī stāsta.
Tas ir pats svarīgākais, lai cilvēkam, kas dzīvo attālināti, nerastos sagrozīts priekšstats un būtu iespēja izprast.
Šī akurātā informācija un analīze par Latvijas norisēm ir ļoti svarīga, lai cilvēks pieņemtu lēmumu - atgriezties vai nē.
Lai tās gaidas par smaržīgajām rudens lapām netiktu izjauktas ar to, ka nav skaidrības, kāda būs viņa pensija vai iespēja atrast mitekli Latvijā.
Minējāt to, ka ārvalstīs dzīvojošie ir kritiski par Latvijas valdību vēl vairāk nekā šeit palikušie. Vai tas nav saistīts ar to, ka daļa tomēr ir aizbraukusi ar rūgtumu sirdī?
Jā, šis rūgtums ir bijis daudziem. Tai pašā laikā arī daudziem Latvijā ir rūgtuma sajūta par esošo situāciju. Neskatoties uz sāpīgajām situācijām, grūtībām, reizēm pat bezcerības sajūtu, kas cilvēkus ir vadījusi aizbraucot no Latvijas, man patiešām ir liels lepnums redzēt, ka cilvēki, sākot savu dzīvi un darbu Eiropā bieži vien no nulles, no ļoti sarežģītas situācijas, tomēr spēj veidot savu karjeru – kļūst par menedžeriem, pilnveidojas profesionālajā jomā, mācās. Par spīti sākotnējām grūtībām turpina spert solīti pa solītim uz priekšu.
Pilna intervija klausāma audio versijā.