PERSONA
Ilmārs Mežs kopš 1998.gada vada Starptautiskās Migrācijas organizācijas (apvieno vairāk nekā 150 valstis) Rīgas biroju. Kā eksperts un padomnieks ticis piesaistīts darbā Sabiedrības integrācijas ministrijā, Sabiedrības integrācijas fondā un valdības grupā Eiropas Padomes Nacionālo minoritāšu tiesību ietvarkonvencijas ratifikācijas valdības darba grupā.
- Ir liela starpība – bēgļi vai darba migranti. Jo darba migranti tūlīt sāk strādāt, maksā nodokļus. Taču bēgļi vismaz pirmajos gados ir jānodrošina, tostarp, viņiem ir jāatrod mājoklis. Visdrīzāk, ne pirmajā gadā, bet, kā rāda prakse, ne arī daudz ilgākā laika posmā viņi strādāt nesāk. Papildu darbaspēks ir atvieglojums ekonomikai. Bet bēgļi – apgrūtinājums.
- Domājat, ar laiku bēgļi nesāks strādāt?
- Ar laiku noteikti sāks. Taču tas noteikti nebūs ātrāk kā pēc gada. Taču, spriežot pēc prakses ar agrāk uzņemtajiem bēgļiem ne tikai Latvijā, lielākajai daļai no viņiem darbā iekārtošana aizņems vairāk nekā trīs līdz piecus gadus.
Vairākumam bēgļu ir ļoti grūti iekļauties darba tirgū. Tostarp ir arī objektīvas grūtības – cilvēkam ir jāapgūst jaunas prasmes. Ļoti bieži viņi prot tikai ganīt lopus vai celt mājokļus no māliem vai dubļiem, vai arī zvejot un medīt. Un kur Latvijā ir tās darba vietas, kuras viņiem var piedāvāt?
- Politiskās diskusijas laikā ne reizi netika runāts par problēmām ar darba prasmēm – galvenokārt runa ir par to, ka mēs principā negribam šeit šos cilvēkus ar „citādu ārieni”.
- Es domāju, ka negatīvā attieksme pret bēgļu kvotām ir skaidrojama ar to, ka mums nav ne mazākās informācijas par valstīm un apstākļiem, no kuriem šie bēgļi var bēgt. Taču ir ļoti viegli pateikt – neko nezinām un zināt negribam! It kā ši jautājums būtu līmenī „gribam vai nē”.
- Tātad sabiedrības noskaņojums vairāk ir nevis par to, kā šos cilvēkus adaptēt un atrast viņiem darbu, bet principā – „negribam un viss”?
- Bet kur ir citādi? Aizbrauciet uz Maskavu, uz Varšavu, uz Londonu, un pajautājiet tur cilvēkiem ielās. Es nezinu, vai jūs dzirdēsiet tikai politiski ieturētas atbildes. Taču jaukt bēgus ar migrantiem nevajag, tās ir dažādas tēmas. Kas attiecas uz bēgļiem – viņiem ir jāpalīdz. Tam skaitam, kuru Latvija var uzņemt. Es domāju, gadā – desmitiem bēgļu, bet ne simtiem. Un jautājums nav par to, vai mums tas patīk vai nē.
Ja cilvēki kaimiņos mirst, jūs nevarat pateikt „man viņš nepatīk, lai mirst”. Tas ir nepieņemami.
Darba migranti ir pavisam cits jautājums. Tagad ir par agru spriest, kāda pret viņiem būs attieksme. Kad viņi būs vajadzīgi mūsu ekonomikai – apmēram 2020.gadā –, tad sabiedriskā doma droši vien mainīsies. Pašlaik šī vajadzība ekonomikā ir salīdzinoši neliela, un daudzi cilvēki var uzskatīt, ka bez tā var iztikt. Taču es nezinu nevienu atvērtu ekonomiku, kas būtu iztikusi bez lielāka vai mazāka darbaspēka pieplūduma no ārzemēm.
- Ja jūsu prognoze ir pareiza, arī Latvijai vajadzēs vismaz 100 līdz 200 tūkstošus strādājošo no ārzemēm, droši vien būs arī runas, vai viņi neapdraud latviskumu un pareizu nacionālo proporciju sabiedrībā.
- Īstenībā draudus migrantos saskata gan latvieši, gan krievi.
Protams, ja šie cilvēki iebrauc no Krievijas, vietējiem krieviem saistībā ar viņiem būs mazāk negatīvu emociju. Taču, ja mēs runājam, ka šie cilvēki iebrauks no Gruzijas, Uzbekistānas, Ukrainas, nerunājot nemaz par Āfriku un Āziju, – šādā gadījumā arī krievi būs noskaņoti pret, bet dažos gadījumos vēl negatīvāk kā latvieši.
Šādi pētījumi par toleranci pret migrantiem ir veikti, un tajos bija interesantas atbildes uz jautājumiem, vai jūs esat gatavs, ka jūsu kaimiņš būs migrants no Āfrikas, Ķīnas, Krievijas... Bet jūsu ģimenes loceklis, piemēram, znots vai vedekla? Bija cilvēku grupas, kuras nav gatavas tādiem kaimiņiem, nemaz nerunājot par ģimenes locekļiem.
Bet pat tagad, kad mums šķiet, ka imigrācija nenotiek – patiesībā ik gadu Latvijā iebrauc no viena līdz trim tūkstošiem ārzemnieku. Gan no Krievijas, gan no Āzijas. Un paliek dzīvot Latvijā.
Vienkārši mēs bieži viņus nepamanām – iebraucēji no Krievijas vai Ukrainas izskatās kā vietējie. Ievērojam tikai tos, kuri ir no Āzijas vai Āfrikas. Šo cilvēku skaits Latvijā pakāpeniski palielinās. Tas arī nevar nepalielināties. Un tas ir`, ņemot vērā, ka pēdējos 15 gadus mēs bijām izolēti no pasaules migrācijas plūsmām. Lai gan Eiropā ir ļoti maz tādu galvaspilsētu, kurās var nodzīvot mēnesi un nesatikt nevienu citas rases pārstāvi.
- Domājat, tādas psiholoģiskās problēmas nākotnē būs aktuālas darba migrantu dēļ?
- Bet vai tagad tādu problēmu nav?
- Tagad taču arī šādu migrantu skaits nav kritisks.
- Jā, pagaidām viņu nav daudz. Viss var būt. Taču par to ir jādomā. Jo integrācijas politika pie mums tā arī nav uzņēmusi lielus apgriezienus. Un, ja mēs runājam par migrantu integrāciju no trešajām valstīm – pēc mēneša beigsies ES fondu finansējuma programmas, un integrācija no vietējās politiskās darba kārtības var tikt izsvītrota. Tās nebūs veselu gadu, bet varbūt pat vairāk. Man šķiet, tam būtu jāpievērš lielāka uzmanība.
- Jūs reiz teicāt, ka darba migrantus labāk piesaistīt grupās no dažādiem pasaules reģioniem, lai viņus būtu vieglāk integrēt. Iztēlosimies, ka no jūsu nosauktajiem 200 tūkstošiem trešā daļa – 60-70 tūkstoši – atbrauks no Āzijas. Domājat, veselu Purvciemu, kuru apdzīvo pakistānieši, bez problēmām pieņems vietējā sabiedrībā?
- Jā, tas ir sarežģīts jautājums. Ļoti grūti pateikt, no kādām tieši valstīm pie mums atbrauks. Pašlaik migrācijas plūsmā apmēram puse ir no Krievijas, vēl ceturtā daļa – no citām bijušajām PSRS republikām, un tikai atlikušie 25% - no pārējās pasaules, bet galvenokārt no Āzijas. Jau tagad Latvijā dzīvo daudzi simti ķīniešu, kuri oficiāli ir atbraukuši uz Latviju – izmantojot investīciju pagaidu uzturēšanās atļauju programmu, atverot savus restorānos, vēl kaut kā... Un ko Latvijas sabiedrība dara? Tā skatās, vērtē...
Skaidrs, ka vesels nosacīts Purvciems, kuru apdzīvo emigranti no Āzijas, šeit neparādīsies vienā dienā. Tas notiks pakāpeniski, vairāku desmitgažu laikā. Un cilvēki var pierast. No otras puses, ja saglabāsies pašreizējās imigrācijas tendences, lielākā daļa šo cilvēku būs no bijušajām PSRS valstīm, un viņi no mums pārāk neatšķirsies ārēji vai pēc kultūras īpatnībām. Viņi ļoti labi iekļaujas vietējā sabiedrībā.
- Vai piekrītat Vairas Vīķes-Freibergas viedoklim, ka galvenais izaicinājums migrācijas politikai Latvijā ir saglabāt pareizu nacionālo proporciju sabiedrībā? Saprotams, par ko ir runa.
- Daļēji piekrītu, bet ar precizējumiem. Daudz var izdarīt tai pašā demogrāfijā, lai pēc 20 gadiem šis mums nepieciešamais importējamo darbaroku daudzums būtu vairākas reizes mazāks. Ja mēs ieguldīsim savās jaunajās ģimenēs, tas palīdzēs saglabāt pašreizējo sabiedrības sastāvu. Ja mēs pie tā nestrādājam – ar katru paaudzi nesen ieradušos ārzemnieku īpatsvars palielināsies un sasniegs ne mazāk kā 10% no sabiedrības. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču Latvija šajā ziņā nav unikāla: tas notiek gandrīz visās Eiropas valstīs, sākot no Francijas un beidzot ar Somiju.
Protams, piekrītu, ka Latvijai kā nacionālai valstij par šiem jautājumiem ir jādomā. Ja to pavisam neņems vērā politikā, es pieļauju, ka pēc kādiem simt gadiem mūsu valsts iedzīvotāju vairākums var pajautāt, kāpēc šī teritorija vispār saucas Latvija, ja tad šeit dzīvos pavisam nedaudz pašreizējo pilsoņu pēcteču.
Pie šī jautājuma strādā katrā Eiropas valstī: cenšas saglabāt pašreizējās sabiedrības proporcijas, mācīt cilvēkiem valsts valodu, iekļaut viņus darba tirgū, lai nebūtu geto rajonu – turku vai ķīniešu, nezinu. Tas būtu ļoti nevēlami.
