ĪSUMĀ:
- Internātskolā Gaujienā gan bērni ar īpašām vajadzībām, gan arī maznodrošinātie no plašas apkārtnes;
- Internātskolā bērni bieži nonāk mācību gada vidū;
- Internātskolās mācās aptuveni 1400 bērni bez veselības problēmām;
- Slēdzot internātskolu Drabešos, bērniem parādīts, ka var būt citādāk - mācīties arī citur.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) norāda, ka internātskolās ir atstumtības risks. Turklāt, kamēr internātskolas saņem valsts finansējumu par bērnu ēdināšanu, dzīvošanu internātā un citiem ar uzturēšanos saistītiem izdevumiem, citās pašvaldībās ir skolas ar internātu, kuru tās uztur pašas. No 15 internātskolām 2017. gadā tagad palikušas septiņas. Plus vēl ir divas, kur ir gan speciālā, gan vispārīgā programma.
Lai saprastu, kā izmaiņas izskatās realitātē, Latvijas Radio devās uz divām internātskolām - vienu, kas plāno strādāt arī pēc finansējuma patraukšanas, un otru, kas no internātskolas reorganizējās par modernu pamatskolu.
Internātskolā Gaujienā gan bērni ar īpašām vajadzībām, gan maznodrošinātie
Gaujienas ciemā Apes novadā skolas trīsstāvu ķieģeļu ēka uzreiz izceļas uz reto privātmāju fona. Te galvenokārt strādā ar bērniem, kuriem ir garīgie vai funkcionalitātes traucējumi, tomēr no 71 pamatskolas bērna vairāk nekā trešdaļa – 26 – ir bez veselības problēmām un mācās vispārīgajā mācību programmā.
Skola ir nesen izremontēta, skolas telpas gaišas, pie sienām ir plakāti un bērnu zīmējumi. Klases izveidotas tā, lai tajās varētu mācīties arī bērni ar speciālajām vajadzībām. Kad Latvijas Radio viesojas Gaujienas internātpamatskolā, ir pusdienlaiks un skolas ēdnīcā jau ēd pirmsskolas bērni.
Pusdienās ir vārīti kartupeļi ar mērci, kāpostu salāti un sautētas cūkgaļas gabaliņš. Vēl klāt arī saldais. Šeit par valsts pieciem eiro bērnus baro četras reizes dienā. Skolas internātā dzīvo četri līdz seši bērni vienā istabiņā. Visās istabiņās ir glīti klātas gultas, pie tām skapītis ar personīgajām mantām. Internātā ik nedēļu nakšņo gandrīz visi bērni, stāsta skolas direktore Vita Andersone.
„No vienas puses tas ir labi, jo šiem bērniem ir nepieciešams atbalsts un palīdzība. No otras puses, mēs zinām, ka pats labākais variants būtu, ja šis bērns katru vakaru būtu mājās. Mūsu internātskola katru piektdienu ved bērnus mājās un daļu atved svētdienas vakarā, daļu tikai pirmdienas rītā. Mēs pirmdienā pārkārtojam stundas, sākam tikai pulksten 10.40, lai tālākie bērni no Valmieras un Rūjienas [varētu tikt uz stundām]," stāsta Andersone.
Bērnu no Apes novada internātskolā ir mazākā daļa. Vispārīgajās klasēs šeit mācās bērni no visas apkārtnes - Alūksnes, Valmieras, Rūjienas un citiem novadiem. Skolā ir gan bērni ar uzvedības un mācību traucējumiem, gan arī no daudzbērnu vai maznodrošinātām ģimenēm.
Andersone šeit strādā jau 20 gadus un saka, ka redz vajadzības un iemeslus, kādēļ vecāki nolemj savus bērnus sūtīt uz internātskolu, nevis uz to, kas ir māju tuvumā.
„Ir tā, ka šiem bērniem ir vajadzīgs lielāks atbalsts, neskatoties uz to, ka viņiem nav šīs pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinuma. Un otra lieta varbūt ir arī tā, ka šiem vecākiem ir vajadzīgs šis atbalsts vairāk. Mūsu pusē, Apes un arī Alūksnes novadā daudzi vecāki brauc strādāt uz Igauniju, viņi vai nu ir reti mājās, vai reizēm vispār ir nakts maiņas, un tad viņi ir ļoti priecīgi, ka tie bērni ir uz nedēļu šeit internātskolā,” skaidro Vita Andersone.
Tikmēr skolas sociālā pedagoģe Dagnija Lukjanoviča saka - bieži vien bērni atnāk mācīties uz šejieni, jo iepriekšējā skolā ir abižoti, vai arī tiem ir sarežģīts materiālais stāvoklis. „Ne visi bērni var apģērbties tā, kā prestižās skolās. Mūsu bērni ir vienkāršāk saģērbušies, bet ne jau tajās drēbēs būtu tas galvenais. Un ir arī tādi, kam ir ļoti labi sasniegumi un, atnākot te, viņi atplaukst, piedalās visur un ir olimpiādēs labi rezultāti,” stāsta Lukjanoviča.
Skolas direktore Andersone piebilst, ka skola daudz piedalās sporta sacensībās un Latvijas Speciālās olimpiādes kustībā. Internātskolas bērni nevar konkurēt ar lielajām skolām zinību līmenī, bet Andersone ir pārliecināta, ka bērniem var iemācīt citas dzīvē noderīgas lietas. “Mums ir ir sava niša ar kuru mēs varam startēt. Mēs nevaram startēt ar sasniegumiem olimpiādēs. Mums bērni piedalās arī Alūksnes, Apes apvienotajās olimpiādēs. Reizēm. Mācām bērniem, ka galvenais varbūt arī nav tā pirmā vieta. Galvenais, ka viņš ir piedalījies un viņš savu latiņu ir pacēlis augstāk, nekā viņam bijis. Bet mēs balstāmies uz citiem sasniegumiem,” skaidro Andersone.
Viņa arī stāsta, ka internātskolā bērni bieži nonāk mācību gada vidū, kad sapratuši, ka iepriekšējā skolā nespēj iejusties vai nespēj tikt līdzi mācību saturam. Tieši tas internātskolām rada problēmas. Septembrī par bērnu jau naudu ir saņēmusi iepriekšējā skola, viņš pāriet uz internātu, bet nauda līdzi nenāk. „Man būtu 20 bērnu klāt, ja es viņus būtu paņēmusi. Bet es taču viņus neiešu apdalīt. Labi, skolotājam klasē mācīt, viņam ir īstenībā vienalga, viņš māca astoņus bērnus vai 12 bērnus, bet šī uzturēšanās nauda, ēdināšanas nauda,“ neslēpj Andersone.
Internātskolās mācās aptuveni 1400 bērni bez veselības problēmām
Tas nozīmē, ka interese par internātskolām joprojām ir augsta. Neskatoties uz to, ka arī viņām nauda vispārējai izglītībai būs tikai līdz nākamajam mācību gadam. IZM statistika liecina, ka
šobrīd internātskolās mācās aptuveni 1400 bērnu, kuriem nav veselības problēmu. Tas gan ir par 1000 mazāk nekā vēl pirms diviem gadiem, kad jautājums par finansējumu internātskolām kļuva aktuāls.
Ministrija runā par iekļaujošo izglītību un to, ka internātskolu bērniem jāmācās integrēties parastajās skolās. Tomēr Andersone uzskata, ka integrācija notiek arī Gaujienā.
„Speciālie bērni mācās atsevišķās klasēs. Viņi nekautrējās stundās no savu zināšanu līmeņa, viņi jautā atbilstoši šim gan zināšanu, gan attīstības līmenim. Bet starpbrīži ir visiem kopā, pusdienas mēs ēdam kopā, svētkus mēs svinam kopā, internātā viņi ir kopā, tātad viņiem jau ir šī integrācija. Bērni, kuri mācās parastajās vispārizglītojošajās klasēs, viņi jau pieņem šos bērnus. Viņi saprot, ka tādi ir, ka viņi ir mūsu sabiedrības daļa. Un tas jau ir tieši tas uz ko mēs ejam,“ pārliecināta ir Gaujienas internātpamatskolas direktore Vita Andersone.
Kad pēc pusotra gada būs jālemj par Gaujienas internātpamatskolas turpmāko darbību, tas būs Apes novada deputātu uzdevums. Valsts joprojām finansēs uzturēšanos internātā bērniem ar veselības problēmām, bet domei būs jārisina jautājums, ko darīt ar tiem, kas mācās vispārīgajās klasēs. Apes novada priekšsēdētāja vietniece Astrīda Harju stāsta, ka jau ir runāts ar citu pašvaldību vadītājiem, kā viņi skatās uz savstarpējiem norēķiniem.
„Citu pašvaldību vadītāji ir teikuši, ka viņi gatavi maksāt šos savstarpējos norēķinus arī par tiem bērniem, kuri nāk no viņu novadu teritorijām, jo viņi saprot, ka šiem bērniem ir nepieciešama palīdzība un atbalsts. Būs noteikti pašvaldības, kuru bērni netiks finansēti caur šiem savstarpējiem norēķiniem, iespējams, pieļaujam tādu varbūtību,“ stāsta Harju.
Lai gan skolā pēc pēdējiem domei zināmajiem datiem mācījās tikai 12 pašu novada bērni, likvidēt vai reorganizēt novads to nedomā. Arī domes izglītības speciāliste Gunta Ļuļe ir pārliecināta, ka Latvijā šādas skolas ir nepieciešamas. Viņasprāt, šiem bērniem būtu sarežģīti iekļauties citās skolās, lai gan uz nepieciešamību to darīt norāda gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan arī Tiesībsarga biroja atzinums liecina, ka internātskolas var radīt bērnu atstumtības risku.
“Bērns neviens, manuprāt, tur nejūtas atstumts vai pamests novārtā. Cits jautājums ir, kāpēc šo parasto programmu bērni vispār šajās skolās, kā Gaujienas skola, atrodas? Tas nozīmē, ka drīzāk atstumtība ir bijusi viņu ģimenēs, tajās skolās, kurās viņi sākotnēji ir mācījušies un nav spējuši iejusties. Drīzāk viņi jutās atstumti un nevajadzīgi tajās vietās, no kurām viņi ir aizgājuši,” uzskata Ļuļe.
Izglītības speciāliste Ļuļe arī neredz, ka šobrīd varētu apvienot abas Gaujienas skolas – internātskolu un pamatskolu, kuras ir tikai pārsimt metru attālumā. Viņasprāt, tas atkal novestu pie tā, kādēļ šie bērni pametuši iepriekšējās skolas.
“Apvienojot mēs atgriezīsimies, bet šoreiz jau Gaujienā, pie situācijas, kāda ir bijusi kāda cita novada izglītības iestādē. Tie ir īpaši bērni ar īpašām vajadzībām. Arī tad, ja viņi apgūst parasto izglītības programmu. Tas nozīmē, ka problēma nav ne ar domāšanu, ne ar garīgo veselību vai attīstību, bet problēma ir kaut kur citur,” saka Ļuļe.
Drabešu internātskola pārveidota par mūsdienīgu izglītības iestādi
Tomēr aptuveni 100 kilometru attālumā esošajos Drabešos pašvaldība lēma internātskolu slēgt. Pirms diviem gadiem te dzīvoja bērni no visas apkārtnes. Šobrīd neviens bērns vairs šeit nenakšņo, jo internātskolas telpās izveidota moderna Drabešu jaunā pamatskola.
No ārpuses Drabešu jaunā skola ar neko neizceļas. Iekštelpās sienas ir krāsainas, gaiteņos spilgti pufi. Katra klase atšķirīga, jaunas mēbeles, galdi ar ritentiņiem, lai viegli varētu pārvietot grupu nodarbībām. To pēc Amatas novada aicinājuma par mūsdienīgu izglītības iestādi pārveidojusi Kristīne Paisuma. Viņa saka, ka tas esot bijis viņas sapnis – uzbūvēt skolu no nulles, kurā arī viņa gribētu mācīties. To paveicot, visi internātskolas bērni esot pamazām pārgājuši uz citu skolu māju tuvumā, stāsta Paisuma.
„Agrāk, jā, šeit brauca bērni no Vangažiem, no Saulkrastiem, bet mēs ļoti daudz gada laikā izdarījām. Mēs viņus integrējām un soli pa solim strādājām tā, lai realizētu iekļaujošās izglītības saturu. Bērni, kas ir no Vangažiem, viņi tiešām ir iekļāvušies skolās Vangažos, Saulkrastu [bērni] ir Saulkrastos. Un tas ir brīnišķīgi. Un, ja tas ir atskaites punkts par 2017. un 2018. gadu, es esmu lepna,“ stāsta Paisuma.
Viņa gan nevar apgalvot, ka, pametot Drabešus, bērni nenonāca atkal citā internātskolā. Svarīgi tas, ka bērniem tika parādīts, ka var būt citādāk, var mācīties arī citur. Paisuma ir pārliecināta, ka visi bērni ir ieguvēji. „Lai cik skarba katram no šiem bērniem bijusi pieredze, viņi ir piedzimuši tādās ģimenēs. Gan mainīt šo ģimeni un iemācīt domāt citādi, raudzīties uz bērnu citādi, gan arī šim bērnam; tas, ka es tevi dzirdu arī tad, kad tu nekliedz, es arī saklausu tavu teikumu, ja tur nav neviena rupja vārda, - tur bija jāpaiet mēnešiem, bet mēs to izdarījām,“ stāsta Paisuma.
Skolotājiem bija jāmācās runāt ar internātskolas bērniem, kuri vēl turpināja mācīties, un veidot savstarpējo uzticēšanos. Daudzi vecie pedagogi nebija gatavi pārmaiņām, un 60% kolektīva aizgāja prom.
„Izlaidumā man tiešām bija žēl, ka tas gads ir beidzies, bet mums ir jādodas tālāk. Šīs skolas ideja ir doties daudz tālāk, nekā mēs būtu spējuši, sevi saglabājot internātskolas statusā. Tas vispār nebija tas mērķis un iemesls, kāpēc es te atnācu un kāpēc deputāti man deva šos trīs gadus, lai es sevi parādītu, kā var mainīties kvalitatīvi un izaugt ar pavisam citu skatpunktu. Šai skolai bija jāiedod cita elpa. Absolūti cita,“ pārliecināta ir skolas direktore Paisuma.
Jau tagad, zinot, ka ar finansējumu no valsts nekas nav skaidrs, divas pašvaldības – Iecava un Liepāja ir lēmušas internātskolu likvidēt vai apvienot ar citu skolu. Arī pārējām jādomā, ko darīt. Ja tās paliek, finansējums jāņem no pašu kabatas.
