Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā atrodas slavenā un vienīgā fotogrāfija, kurā ir iemūžināts Latvijas valsts piedzimšanas brīdis. Tas ir Viļa Rīdzinieka notvertais fotomirklis ar Latvijas valsts dibinātājiem. Bet šajā fotogrāfijā nav kāda ļoti svarīga cilvēka – Zigfrīda Annas Meierovica, kurš tolaik bija Londonā, bet kura aktīvās darbības dēļ Latvijas piedzimšana vispār kļuva iespējama.
Meierovicu no Pagaidu Nacionālās padomes nosūtīja uz ārzemēm jau 1918.gada jūlijā un viņš bija tas, kurš pēc tikšanās ar Lielbritānijas ārlietu ministru lordu Balfūru panāca, ka Lielbritānija atzina Latvijas neatkarību de facto – nedēļu pirms šī notikuma, respektīvi – nedēļu pirms Latvijas patiesībā deklarēja savu neatkarību.
Zigfrīdam Meierovicam bija vēl jāpanāk tas, ka Latvija tiek atzīta arī de jure, nevis tikai de facto.
“Viņam bija jābraukā šurpu turpu – jāmēģina izveidot diplomātisko dienestu un jāklauvē pie visām durvīm. Un, ja viņu pa vienām durvīm meta laukā, viņš gāja pa otrām, gandrīz vai pa logu!” stāstīja Ingrīda Meierovica.
“Un jūs varat iedomāties arī tajos apstākļos, kad Latvija bija tik nabadzīga, ka viņam bija pat brīžiem jāaizņemas nauda no lietuviešiem, lai viņi vispār varētu eksistēt. Un tajā laikā Parīzē, Versaļas konferences laikā – tur jau smējās – ka latviešiem naudas vispār nav! Gandrīz visi zvirbuļi Parīzē smējās par to, ka nabaga latvieši, kuriem naudas nav.. Šādos apstākļos panākt to, ka tās lielvalstis, kas toreiz bija, tie sabiedrotie - Itālija, Francija, Lielbritānija, Beļģija un Japāna, kas tad sprieda par to, vai tad atzīt vai neatzīt… Mums tas izdevās!” viņa sacīja.
Ingrīdai Meierovicai saglabājās arī kāda relikvija - standartiņš no Zigfrīda Meierovica automašīnas, kad viņš bija Ministru prezidents.
“Kā viņš nonāca pie mana vīra, es skaidri nezinu, jo viņš to nebija varējis paņemt līdz, jo viņš bija leģionā. Tā, ka varbūt, ka tā bija viņa mamma, kas to paņēma trimdā līdz un noglabāja. Tādu lietu, kas ir saglabājušās jau ir ļoti maz, tā ka tas ir brīnums, ka viņi to bija varējuši paņemt līdz,” sprieda Ingrīda Meierovica.
Viņa pauda, ka tas, kas šodienas Latvijas cilvēkiem ir būtiski, “ka mēs varam dzīvot vienā brīvā valstī, mēs varam runāt savā valodā, mēs galu galā varam arī izšķirt savu likteni lielā mērā, mēs varam arī pieņemt attiecīgos likumus un ievēlēt cilvēkus gan mūsu Saeimā, gan valdībā”.
“Ir tā, kā Rainis teica – mēs esam lieli tik, cik mūsu griba! Bet tik tiešām tas ir tā. Mums jāapzinās pašiem savas spējas, kas mēs esam, ko mēs varam,” uzsvēra Ingrīda Meierovica.
“Es vēlētos redzēt cilvēkus, kas apzinās – cik viņi dzīvo brīnišķīgā vietā pasaulē! Mums nav nekādas dabas stihijas, bet mums ir visas iespējas šeit dzīvot labi. Mums nevajag būt miljonāriem, bet vienkārši cilvēkiem, kas dara savu darbu, kas ir apmierināti ar to, ko viņi spēj sasniegt, audzina savus bērnus un būt priecīgiem par to, ko dzīve viņiem šeit dod!” viņa sacīja.
“Un es domāju – mazām valstīm pasaulē, īpaši šīs dienas pasaulē varbūt ir ļoti liela loma! Nē, mēs neesam mazi – mēs esam lieli savā garā! Un tādi arī paliksim. Es ceru!” uzsvēra Ingrīda Meierovica.
