Latvijā 84% cilvēku, kuri mājās runā krieviski, dod priekšroku Krievijas TV kanāliem. Turklāt arī auditorijā kopumā pieaug izvēle par labu Krievijā veidotam saturam, bet Latvijā veidotās programmas izvēlas arvien mazāk. Tie ir tikai daži no aspektiem, kas liek domāt par Latvijas informatīvās vides stiprināšanu. Tādu nepieciešamību uzsver drošības iestādes un par to šodien diskutēja arī Saeimas cilvēktiesību komisijā, kur savu redzējumu izklāstīja par mediju politiku atbildīgā Kultūras ministrija. Tur atzīst, ka šobrīd dara tik, cik ļauj pieejamie resursi .
„Pagaidām mūsu prioritāte pieejamo līdzekļu apjomā ir Latgale, īpaši Latgales reģionālā prese, kas ir uz izzušanas robežas un tā ir tur nozīmīgs informācijas avots, kam sabiedrība uzticas, tā jāprot nosargāt,” saka Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Lielpēters.
Tomēr kopumā vajadzīgo darbu saraksts ir krietni garāks – atbalsts gan drukātajiem, gan elektroniskajiem, gan interneta medijiem visā Latvijā, mediju profesionalitātes stiprināšana un arī auditorijas izglītošana, lai veicinātu tā saukto medijpratību jeb spēju kritiski izvērtēt medijos pieejamo informāciju.
Saeimā uzsver – tas viss prasa naudu. Bet, lai to piešķirtu, esot jāsaprot, tieši kas vajadzīgs. „Mēs visi varam iedomāties, kā jādara, bet pasaulē tiešām ir pierādīts, ka uz zinātniskiem pamatiem var veidot pētījumu, lai saprastu, kas tad ir jāmaina, kas jādara. Manuprāt, ir ļoti būtiski saprast, ko tad mēs gribam izpētīt, kas to varētu izdarīt, aprēķināt, cik tas maksā,” pauž Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (NA).
Tikmēr Krievija savus centienus saglabāt ietekmi arī Latvijā tikai pastiprina. Krievijas politikas pētnieks Māris Cepurītis atzīst, ka šīs valsts klātbūtne valsts informatīvajā telpā bijusi jau kopš neatkarības atgūšanas, bet īpašas uzmanības vērti ir pēdējie divi gadi. „Tas, kas ir noticis pēdējos gados kopš Ukrainas ir tas, ka Krievija ir noslīpējusi šos ietekmes mehānismus. Viņi jau vairāku gadu garumā ir testējuši un pielieto ar daudz lielāku efektivitāti,” norāda Cepurītis.
Turklāt ar lielu neatlaidību līdz Latvijas auditorijai Krievija cenšas nokļūt arī latviešu valodā, piemēram, caur Kremļa propagandas mediju „Sputņik”, kuram Latvija gan atļauju darboties šeit nedeva. Taču Krievija to apgāja sākotnēji izveidojot interneta platformu, taču, kad Latvijā aizliedza arī to, darbu tā turpina ar starptautisko domēnu. „Tā nav normāla prakse. Bet tas parāda šo Krievijas mērķtiecīgumu, ka viņa ir izstrādājusi, ka viņa ir ieguldījusi šos resursus „Sputņik” izstrādē, un ka tā nebūt nav gatava to zaudēt,” sacīja Cepurītis.
Tas, ko varam gaidīt tuvākajā laikā Latvijas informatīvās vides stiprināšanai, tagad izšķirsies budžeta veidošanas laikā, kad politiķi lems, kam piešķirt naudu. Bet jau tagad runā, ka tās būs mazāk, kā sākotnēji prasīts.
Šī iemesla dēļ arī nenotiks pilnīga sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus, caur ko bija plānots sabiedriskos medijus padarīt neatkarīgākus no reklāmdevēju naudas, un stiprināt komercmedijus, kuri savukārt varētu cerēt uz lielāku finanšu pieplūdumu, pārdalot reklāmas tirgu. Visdrīzāk reklāmas apjoms sabiedriskajos medijos tikšot samazināts pakāpeniski.
