Kalniņš LTV raidījumā “Viens pret vienu” pauda, ka attiecībā uz padomju laikiem ir daudz neizrunātu jautājumu, “mēs vispār neko neesam sākuši pārrunāt”, bet šādu jautājumu ir ļoti daudz, “piemēram, kas traucē šodien latviešiem būt vienotiem kā klintij, lai mūs neviens nesalauž”.
Kalniņš norādīja, ka viņš pat nerunā par politiskajām partijām, bet par to, ka latvieši bijuši Sarkanajā armijā, Hitlera armijā, cīnījušies par savu neatkarību gan Latvijā, gan cīnījušies Krievijā, tagad karavīri “nez kāpēc atrodas Afganistānā, Irākā” un sabiedrība nespēj izteikt atklāti šīs lietas, aizmirst šīs lietas un sākt darīt citas lietas savas valsts labā.
Ja cilvēks apjēdz lietas, kas dara ļaunu viņam, valstij, viņš spēj tās atšķirt, bet, ja nespēj, tad sāk rasties kolaboracionists, iztapšana kaut kam svešam, tā ir robeža, kas ir būtiska.
Kalniņš arī pastāstīja, kā viņš uzrakstīja dziesmu “Apliecinājums (Ļeņinam)”. Toreiz 1973.gadā pie viņa vērsās ar aicinājumu uzrakstīt Dziesmu svētkiem dziesmu ar patriotisku akcentu, “un mēs zinām, ka patriotisks akcents Padomju Savienībā varēja izpausties vai nu partijas vai sociālistiskās sistēmas slavināšanā”. Viņš lūdza Imantam Ziedonim uzrakstīt dzejoli, un tā tapa dziesma, bet “pasūtītājiem likās, ka nav pietiekami liels patriotisks akcents, ka viņa tur vienkārši nav”. Un tad komponists uzlika akcentu dziesmas nosaukumā – “Ļeņinam”, bet arī tas nebija pietiekami, un tad šo akcentu uzlika vēlreiz – dziesmas beigās.
Jautāts, vai tas bija pieņemami, Kalniņš atgādināja Bībeles tekstu - "dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder” – piebilstot, ka tā viņš varētu atbildēt par savu attieksmi.
Tagad, viņaprāt, nepieciešams, “lai visi, kas Latvijā dzīvo, sanākam pie viena galda un izrunājām lietas, noliekam arhīvos dziļos, uzlejam betona virsū, slāni smagu, izejam ārā un sākam mēģināt izdarīt pirmo soli, uzlikt pirmo ķieģeli”, lai būvētu valsti, no kuras mums negribēsies mukt prom.
