Iespējams, vairāki viena dzimumdziņas dzīta garīgi slima cilvēka izvaroti pansionāta iemītnieki - gan vīrieši, gan sievietes. Un kliente, kura, te mītot, paliek stāvoklī un dzemdē bērniņu, bet viņas tuvinieki par to neko nezina. Visi šie notikumi saistās ar pansionātu "Ziedkalne", kas atrodas nomaļā vietā starp Eleju un Tērveti.
Pie esošās attieksmes, kāda mums ir Latvijā pret cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, tam tā bija jānotiek. Tas ir šokējoši, bet tā ir aisberga redzamā daļa," norāda biedrības "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle.
Aisberga neredzamā daļa ir seksualitāte, šo cilvēku attieksme pret savu ķermeni, attiecības, kā arī centru darbinieku prasme vai neprasme palīdzēt un respektēt šīs jūtas.
Sociālās aprūpes centru cilvēki ir tādi neredzamie cilvēki. Centri ir laukos, mežos. Un politiskā griba ir tā, ka šie cilvēki nekad nav patrāpījušies apčubināmo cilvēku kategorijā, atšķirībā no pensionāriem," stāsta bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele.
Par to netieši liecina arī intervija ar Labklājības ministrijas juriskonsulu Māri Knoku. Viņš apliecina, ka ministrija bija zinājusi par klientes grūtniecību, bet tam īpašu uzmanību nepievērsa.
Ziņas par to, ka pagājušajā gadā klientei šeit piedzimis mazulis, nāca klajā tikai tad, kad Latvijas Televīzija sāka interesēties par pārkāpumiem.
Ko izvēlas darīt? Slēpt problēmu vai meklēt ceļus, kā to atrisināt. Mana pārliecība ir, ka slēpšana ved uz pilnīgu bezizeju," uzsver Viņķele.
Viņķeles laikā vairākos centros sāktie pilotprojeti liecināja, ka darbinieki ir gatavi mācīties, mainīties un palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti dzīvot pēc iespējas pilnasinīgāk. Savulaik arī "Papardes zieds" apmācīja 100 sociālos un aprūpes darbinieku - kā reaģēt, ja klientam ir izteikta dzimumdziņa, kā palīdzēt ar kontracepciju, kā strādāt ar pāriem, kas izveidojas. Tagad viss apstājies kā strupceļā.
Par to liecina daudzi zvani mums. Zvana vecāki - lūdzu, piezvaniet uz tādu un tādu pansionātu un pasakiet, ka viņiem ir jūtas, ka šādi cilvēki drīkst mīlēt. Darbinieki viņiem pat aizliedz skūpstīties," norāda Ķelle.
"Vai nu ministrs iedrošina, vai ir otra pieeja - neko negribu zināt un lai tikai publiski nekas neparādās," pauž Viņķele.
Pastāv aizdomas, ka Labklājības ministrija iet tieši šo ceļu. To apliecina 6.jūnijā ministrijas izplatītais iekšējās aprites dokuments. Tajā pakļautības iestāžu darbinieki tiek instruēti, kā viņiem turpmāk jārunā ar žurnālistiem. Ieteikts interviju neatteikt, bet visu sakāmo saskaņot ar ministriju, neaizslēgt kabinetu žurnālista deguna priekšā un nevest žurnālistus pārāk greznās telpās. Tāpat ieteikts izvairīties no "off the record" sarunām jeb neformālas sarunas pirms mikrofona ieslēgšanas, lai nepateiktu ko tādu, kas žurnālistam nav jāzina.
