Ilūkstes Bērnu un jauniešu centra seno lietu krātuves “Sēļu istaba ” vadītāja Vanda Rimša izrāda jaunāko krātuves papildinājumu. Un tas ir stāsts par ilggadējiem un cienījamiem nu jau mūžībā aizgājušajiem Ilūkstes 1.vidusskolas skolotājiem Paulīni un Vladislavu Čekāniem.
“Tās ir pagājušā gadsimta lietas, bet daudzas ir tādas, ko mēs jau pat esam piemirsuši, bet tās liecina par skolotāju darbu, dzīvi un viņu tādu īpašu attieksmi un uzmanību pret katru no šiem priekšmetiem, kas ir saglabāts ar mīļumu un nolikts nākamajām paaudzēm. Te ir pītas lādes, kuras var izmanot kā ceļojuma koferus. Te ir arī “Rīgas finiera” rūpnīcas koferis. Ir arī skolotāju saglabātie pulksteņi, un tie joprojām pat iet, tātad ļoti saudzīgi saglabāti. Bet pats interesantākais ir skolotāju rakstāmgalda piederumi, tie ir no koka un rotāti ar latvju zīmēm, ozollapiņām. Tas vēl no tiem laikiem, kad rakstīja ar spalvu un tinti. Un vēl šie skolotāji ir saglabājuši Ilūkstes Valsts ģimnāzijas 1937. gadā izdoto “Gatavības apliecību” un interesanti, ka tā izdota skolniecei ar vārdu Helēnai Rainis. Tātad varbūt Rainis nebija pseidonīms, jo pie mums tas bija uzvārds,” stāsta Rimša.
Ar Raini Ilūkstei ir savs stāsts, un ne tikai vēsturisks. Jau kādu laiku rīdzinieki un galvaspilsētas viesi pamanījuši, ka Raiņa piemineklim pie Nacionālās bibliotēkas ap kaklu apsieta šalle. Tā sagaidīti viesi uz bibliotēkā notiekošo Sēlijas dienu „Sēlijai būt!”, bet šalle irpašu Ilūkstes rokdarbnieču adīta.
“Tā ir sēļu karoga krāsās – tumši zaļš, pa vidu balts un bordo Latvijas karoga krāsās. Šo šalli aizvedām uz Rīgu Rainim, lai pievērstu uzmanību Sēlijas dienai un sēļiem,” stāsta Valija Gaudzeja. Viņa jūtas lepna un pagodināta par to: “Man bija tas gods uzticēts, ka adīju to zaļo krāsu Raiņa lielajai Sēlijas šallei, laikam divas nedēļas to adīju, seši kamolīši pa 100 gramiem aizgāja. Jā, tāds gods man bija.”
Valija Gaudzeja ir arī viena no tām, kas deva un joprojām dod savu pienesumu Sēlijas istabai, kurā ir gan viņas rokdarbi, gan bufete, gan bērnības gultiņa. “Te Sēļu istabā ir arī mana bērnības gultiņa, te mēs visi četri bērni izaugām. Es vienmēr atnāku uz muzeju un to apskatos. Ir arī mūsu ģimenes bufete, kādreiz apakšējos plauktos bija pilns ar lielajiem šķīvjiem, zupas terīnēm, bet, kad mūs 1949. gadā izveda, tad visus traukus savāca. Septiņus gadus mēs Sibīrijā nobijām. Šodien uz muzeju atnesu šalli, lakatu, maučus.”
Senlietu krātuve “Sēļu istaba” Ilūkstē papildinās ar lietām un stāstiem. “Mūsu seno lietu krātuvē nav nevienas mantas, kas atvesta no cita novada, tās ir visas mūsu novada iedzīvotāju atdotās, uzdāvinātās mantas, vēstures liecības, dzīvesstāsti, tā ir mūsu vēsture, mūsu puses, tieši Sēlijas vēsture,” lepojas Vanda Rimša.
Tas ir apliecinājums, ka sēļi dzīvi, tie ir un būs kā viena no baltu tautām, kas atstājusi paliekošas pēdas latviešu izveidē.
