Tiešsaistes kamerā, kas uzstādīta pie mazā ērgļa ligzdas Aizkujas ciemā Madonas novadā nedēļas sākumā pārmaiņus bija dzirdama te motorzāģa rūkšana, te ērgļu mammas kliedzieni.
Ligzda ar dažas nedēļas veco mazā ērgļa cāli atrodas Latvijas valsts mežu valdījumā esošā teritorijā. Zāģēšana – aptuveni 250 metru tālāk, privātīpašumā. Tiešraides skatītāju bažas, ka zāģēšana ligzdošanas laikā ir bīstama, apstiprina arī Latvijas valsts mežu pārstāvis, ornitologs Uģis Bergmanis.
“Tie 200-300 metri – tas ir kritiskais attālums, kādā ligzdošanas laikā mežsaimnieciskā darbība vienkārši nav pieļaujama,” norāda Bergmanis.
“Mazo ērgļu mātīte var ilgstoši pamest ligzdu, jaunais ērglēns būtu mammas nepieskatīts, līdz ar to viņš var kļūt par upuri citam plēsējam, sliktos laika apstākļos viņš var arī atdzist un iet bojā.”
Privātā zeme, kur koki zāģēti, atrodas Madonas novadā, Kujas dabas parkā. Tā ir viena no piecām īpaši aizsargājamām teritorijām, kas izveidotas tieši mazo ērgļu aizsardzībai un iekļauta arī Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo teritoriju tīklā “Natura 2000”. Šādās teritorijās mežizstrāde putnu ligzdošanas laikā no marta vidus līdz jūlija beigām ir aizliegta, bet – tikai meža teritorijā. Šajā gadījumā zāģēšana notikusi uz tā sauktās nemeža zemes – aizaugušā lauksaimniecības teritorijā. Tādās reizēs nepieciešama pašvaldības atļauja, kas savukārt vēršas pēc saskaņojuma pie Dabas aizsardzības pārvaldes. Tā rakstiski apliecinājusi, ka šajā gadījumā atzinums nav nepieciešams.
“Darbības veicēji neko, manuprāt, nav pārkāpuši, jautājums, kāpēc tika saskaņota šāda darbība, zinot, ka 200 metru attālumā atrodas apdzīvota mazā ērgļa ligzda,” atzīmē Uģis Bergmanis.
Dabas aizsardzības pārvalde apstiprina, ka šo gadījumu ir vērtējusi un tiešām devusi zaļo gaismu koku zāģēšanai, bet norāda, ka šoreiz tās rokās nav bijis pilnīgi nekādu tiesisku instrumentu, lai rīkotos citādi.
Kā skaidro pārvaldē, katrai mazā ērgļa ligzdai individuāli apkārt tiek noteikta mikrolieguma teritorija, kurā zāģēt nedrīkst vispār. Aiz tās izveidota vēl arī buferzona, uz kuru zāģēšanas ierobežojums attiecas tieši ligzdošanas laikā. Bet šajā gadījumā konkrētā teritorija, lai arī salīdzinoši tuvu mazā ērgļa ligzdai, nav bijusi iekļauta nevienā no šīm aizsargzonām.
“Kad veidoja šo mikroliegumu, ornitologs – eksperts varēja izvērtēt un iekļaut šo teritoriju arī mikroliegumā, vismaz buferzonā, kur būtu jau šis ierobežojošais termiņš, neskatoties, vai tā ir meža vai nemeža zeme,” skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Dagnis Vasiļevskis.
Zonējumu šoreiz pieteicis tieši Uģis Bergmanis, kurš skaidro, ka iekļaut buferzonā nemeža teritoriju neļauj likums, bet Dabas aizsardzības pārvaldei ligzdas tuvumus būtu bijis jāņem vērā tik un tā.
Tikmēr ligzdas apkārtnē atkal ir kluss.
Privātīpašnieks pēc Dabas aizsardzības pārvaldes lūguma zāģēšanu uz laiku pārtraucis, tomēr, vai vēl mēnesi gaidīt ligzdošanas perioda beigas, ir tīri viņa paša ziņā.
“kad es ar viņu sazinājos, viņš minēja, ka viņam būtu nepieciešamas vēl divas intensīvas dienas, viņam ir iesaistīta vēl viena firma, kas teorētiski gaida šo samaksu par padarītu darbu, līdz ar to arī atliekas šie maksājumi,” norāda Dagnis Vasiļevskis.
Par darbu atlikšanu kompensāciju saimnieks nesaņemtu. Tā pienākas, ja privātīpašumā dabas aizsardzības mežistrāde ir daļēji vai pilnībā aizliegta. Pērn Latvija šādās kompensācijās izmaksāja vairāk nekā četrus miljonus eiro, tiesa arī pretendentu ik gadu ir daudz, ap trīs tūkstošiem, attiecīgi par hektāru gadā var saņemt no 45 līdz 160 eiro.
“Savulaik valsts bija nolēmusi meža zemju īpašniekiem, kuriem ir šie striktie ierobežojumi, samaksāt vienreizēju kompensāciju, par to, ka viņi nedrīkst gūt ieņēmumus no sava meža. Tomēr valsts budžeta līdzekļi nav tik lieli,” skaidro Lauku atbalsta dienesta direktora vietnieks Indulis Āboliņš.
Tādēļ tagad kompensācijas tiek maksātas ik gadu, bet mazākas un daļēji no Eiropas Savienības līdzekļiem.
