Piektdien jaunieši Cēsīs ar lielu entuziasmu iemēģināja Cēsu kaujām par godu izstādīto militāro tehniku, ieročus un karavīru dotos uzdevumus. “Nū, nav tik grūti. Vienkārši es jau eju jaunsardzē un esmu pieradis (..) Man ļoti jaunsardze patīk un man patīk lietas, ko viņi dara (..) šaudās ar ieročiem, braukā ar smagajām mašīnām,” norāda 7. klases skolnieks Aleksis.
No Ādažiem atbraukušie sabiedroto karavīri, kas izgājuši smagās militārās apmācības, uz pusaudžiem kaujas laukā veras ne tik romantisku skatu. “Stāsti par mūsu vēsturi ir līdzīgi – par jauniem puišiem un vīriešiem, kuri tik ļoti vēlējās cīnīties, ka meloja par savu vecumu. Kad es pievienojos armijai, man bija 20, un es jutos ļoti jauns, un vēl joprojām jūtos. Nespēju iedomāties, kā ir doties cīņā tik agrā vecumā,” atzīst Kanādas bruņoto spēku karavīrs Roberts Kioraks.
Bet tieši šī cīņa bijusi viena no svarīgākajām neatkarīgas Latvijas pastāvēšanai. Daļa vēsturnieku uzskata – izšķirošā.
“Ja nebūtu Cēsu uzvaras, nebūtu ne Bermontiāde, nebūtu arī šis miera līgums (..) Mums ir daudz piemiņas dienu un atceres dienu, bet nu beigās, uzvaras diena, pacelsim galvu un skatīsimies patiesībai acīs,” saka NBS Instruktoru skolas militārās vēstures pasniedzējs Jānis Liepkalns.
Esot Cēsīs, nekad nerodas šaubas par šīs dienas nozīmīgumu. Tur tā vienmēr ir plaši atzīmēta, savukārt citviet Latvijā, tostarp, galvaspilsētā, 22. jūnijam pievērš krietni mazāku vērību.
Tikmēr Igaunija, kam uzvara pie Cēsīm toreiz bija tikpat būtiska kā Latvijai, jau kopš 1934. gada Cēsu kaujas atzīmē kā uzvaras dienu.
Kaimiņiem tā ir arī brīvdiena, kuru kopumā Igaunijā ir ievērojami mazāk nekā Latvijā. “Rīt būs ļoti lielas svinības mūsu dziesmu svētku estrādē, un prezidents uz dažādām Igaunijas vietām sūtīs uzvaras uguni,” stāsta Igaunijas vēstniecības Rīgā vadītāja vietniece Merje Stanciene.
Latvijas pirmsākumos 22. jūnijs bija svētku diena, bet 1934. gadā to no oficiāli atzīmējamo dienu saraksta svītroja neviennozīmīgā tā laika apstākļu vērtējuma dēļ.
