Iet kopā ar karavīriem – apmācībās, uzdevumos, ikdienā. Intervija ar NBS virskapelāni Esteri Tumoviču

Nevis pazust vienaldzībā un sašķeltībā, bet tiekties uz to, kas ir labs, patiess un pilnīgs, šonedēļ Lāčplēša dienas dievkalpojumā aicināja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) virskapelāne, kapteine Estere Tumoviča. Kapelāna amatu sajūtot kā savu aicinājumu, pirms trim gadiem viņa sāka darbu kā pirmā sieviete kapelāne Militārajā policijā. Savukārt šovasar viņa kļuva par pirmo sievieti virskapelāni, šajā amatā nomainot ilggadējo Kapelānu dienesta vadītāju Elmāru Pļaviņu.

Intervija ar NBS virskapelāni Esteri Tumoviču
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Latvijas Radio: Tieši šajās dienās aprit četri mēneši, kopš Jūs esat jaunajā amatā kā NBS virskapelāne. Kāds ir bijis šis laiks?

Estere Tumoviča: Patiešām, es nebiju par to padomājusi – jau četri mēneši ir apkārt! Šis laiks ir paskrējis ļoti steidzīgi, darbīgi. Plānojot, tiekoties, domājot. Ļoti jaudīgi!

Attiecībā uz Jums ne vienreiz vien ir šis vārdiņš “pirmā”. Pirms trim gadiem Jūs bijāt pirmā sieviete kapelāne Nacionālajos bruņotajos spēkos, kopš šī gada jūlija jūs esat pirmā sieviete virskapelāne, un, ja pareizi saprotu, ne tikai Latvijā, bet NATO dalībvalstīs kopumā. Kāda ir Jūsu pašas attieksme pret šo jēdzienu “pirmā”. Vai tas Jums ir svarīgi, vai tā ir vairāk nejaušība?

Jā, tas patiesībā ir pārsteidzoši arī man. Jo šī nav lieta, ko es varēju izplānot vai nolemt – es uz to tagad iešu, lai es būtu pirmā. Nē, tas tā ir bijis, tā es esmu vadīta un tā es esmu nonākusi šajā vietā, un es esmu ļoti pateicīga un priecīga par to, jo tā ir arī liela atbildība. Jo, ja tu esi pirmais, tu arī paliec pirmais, un tev kaut kā tā latiņa ir jāuzceļ un jānotur.

Bet vai šo jēdzienu “pirmā” es paturu prātā ikdienā? Noteikti nē.

Es neesmu saskārusies ar kaut kādiem komentāriem, kas man liktu justies slikti vai, ka es neesmu savā vietā. Tas man ir devis pārliecību, ka viss ir pareizi, un to, ko es daru, es cenšos darīt pēc iespējas labāk.

Bet tagad jau Jūs vairs neesat vienīgā sieviete kapelāne, Jums ir arī sekotājas.

Jā, mēs ļoti par to esam priecīgi. Ir virsleitnante Anna Dobele, tagad mēs esam divas sievietes bruņotajos spēkos kapelānu dienestā. Un tas ir patiešām brīnišķīgi.

Tas visu dara tādu pilnīgāku, ja tā var teikt. Jo ir kaut kādas lietas, ko kapelāni vīrieši varbūt nesaredz un otrādi. Un tad mēs veidojam tādu kopīgāku to bildi kaut kādās lietās. Ja es kaut ko nevaru, es lūdzu viņiem, savukārt, ja viņi vēlas, kādu padomu, tad es dalos tajā ar viņiem, un viss veidojas tāds pilnīgāks. Un mēs ļoti labi sadarbojamies.

Kas īsti ir armijas kapelāna uzdevumi. Un vai Jūs varat padalīties ar kādu personiskāku stāstu Jūsu pašas kapelānes gaitās, kas īpaši apliecinājis šī darba vajadzību un nozīmību?

Kapelānam ir ļoti konkrēts uzdevums – viņš bruņotajos spēkos ir tāpēc, lai kalpotu Dievam un kalpotu tēvzemei. Pamatā ir Dieva vārds, un ar to arī atšķiras kapelāns, ka mēs nākam no konkrētas tradīcijas, no konkrētas konfesijas, un tā ir arī mūsu identitātes daļa, ko mēs nesam līdzi.

Kapelāns nodrošina garīgo aprūpi un reliģisko aprūpi. Tie ir divi virzieni. Reliģiskā aprūpe ir ļoti konkrēta, jo mēs nākam katrs no savas konfesijas un arī darbojamies tā, kā konfesija ir noteikusi. Tad savukārt garīgā aprūpe – tā vairāk nozīmē dot motivāciju, atbalstu, iedrošinājumu, kam blakus ir visas ceremoniālās daļas.

Kā Jūs uzzināt, kurā brīdī karavīram ir vajadzīga palīdzība, vai tas notiek sarunu ceļā?

Mēdz būt dažādi. Tā nav viena noteikta formula. Tāpēc kapelāns ir viens no tiem karavīriem, kurš ir tur, kur ir karavīri. Viņam ir jābūt blakus.

Viņš nevar sēdēt kabinetā un gaidīt, kad pie viņa pieteiksies uz vizīti. Viņš ir tas, kas iet kopā ar karavīriem – apmācībās, uzdevumos, ikdienā.

Un tur arī parādās tās lietas: vai tu esi vai neesi nepieciešams. Bet visbiežāk ir tā, ka tu esi nepieciešams kaut vai ar savu klātbūtni.

Protams, tās ir arī kristības, iesvētības, pāru attiecības, kur kapelāns var kalpot kā konsultants, kā iedrošinātājs. Tie ir svētbrīži, dievkalpojumi, aizlūgšanas. Piemēram, 1.septembris, kad tuvojas, visi mēs aizlūdzam par karavīru bērniem, un tas viņiem vienmēr ir ļoti svarīgi.

Bet, ja runājam par tiem piemēriem, tad ļoti sirdī silti palika, kad es vēl vakar sarakstījos ar kādu karavīru saistībā ar manu kapelānes darbu Militārajā policijā. Un viņš teica: paldies, ka tu biji to laiku pie mums, jo tava ienākšana vienībā man arī lika paskatīties uz lietām citādāk, uz dzīvi citādāk, uz savu būšanu militārajā dienestā citādāk. Un es tagad esmu pavisam cits cilvēks – piepildīts, priecīgs.

Un tās noteikti ir tās lietas, ka tu pat nezini, ko tieši tādu esi darījis, bet kaut kas saistībā ar to ir mainījis cilvēku, izmainījis viņa sirdi.

Vai kapelāns ir arī karavīrs?

Jā, mēs visi kapelāni esam arī karavīri. Bet mēs esam speciālisti – kapelāni, nevis, piemēram, karavīri-kājnieki, mēs neskrienam ar ieročiem. Mums ir konkrēts uzdevums – nodrošināt garīgo un reliģisko aprūpi.

Ieroci kapelāns nenēsā. Bet tas nenozīmē, ka kapelānam nav jāzina, kas ir ierocis un no kā tas sastāv.

Katrs kapelāns ir gājis pamatapmācības kursu, izgājis gan Alūksnē kājnieku skolu, pēc tam instruktoru skolu vienu sadaļu un tad noslēdzis akadēmijā, un kļuvis par virsnieku speciālistu.

Kas ir mainījies Jūsu darbā, kopš Jūs esat virskapelāne?

Tas, ka es mazāk esmu tiešajā kontaktā ar karavīriem. Kad es biju vienībā, tad man bija visas iespējas katru dienu būt blakus viņiem. Tad šajā gadījumā tas darbības lauks ir nedaudz cits un uzdevumi ir nedaudz citi. Tā ir plānošana, tās ir sanāksmes, tāda jau plašāka tā bilde. Un teikšu godīgi, šīs dzīvās saiknes ar karavīriem man nedaudz pietrūkst, jo tas ir kapelāna aicinājums – būt attiecībās ar cilvēkiem, sarunās.

Cik šobrīd kopumā Nacionālajos bruņotajos spēkus ir kapelānu?

Šobrīd mēs esam 15 profesionālajā dienestā un 15 – Zemessardzē.

Kas ir būtiskākās lietas, ko esat iecerējusi paveikt šajā amatā?

Mans moto ir: vienots, spēcīgs kapelānu dienests. Sakārtotas lietas. Un mums šai ziņā ir ļoti, kur augt un augt. Pēc diviem gadiem kapelānu dienests svinēs 30 gadu jubileju, un tā arī viena no lietām, kas jāsāk plānot, kā mēs sagaidīsim savu trīsdesmitgadi.

Jums ir interesanta dzīves bagāža. Jūs esat teoloģijas maģistre, bet pirms tam jūs esat studējusi gan apģērba modelēšanu, gan uzņēmējdarbību, gan režiju. Kā tas tagad palīdz arī kapelāna darbā?

Iespējams, varētu likties, ka tie ir tādi pretstati, bet patiesībā tā nav. Es pat pati esmu pārsteigta par to, ka visas tās lietas, ko es esmu darījusi pirms tam, ir tikai mani papildinājušas, attīstījušas, un iegūtās iemaņas ļoti noder pašreizējā darbā.

Mūsu saruna notiek valsts svētku noskaņās. Lāčplēša dienu šonedēļ ievadīja Jūsu uzruna dievkalpojumā, kas apliecināja, ka Jūs caur vēstures kontekstu ļoti daudz un dziļi esat domājusi par šodienu. Kā Jūs redzat, kas šodien notiek ar cilvēkiem, mūsu sabiedrību, un cik daudz mēs paši varam ietekmēt savu tālāko ceļu?

Pirmkārt, mums katram pašam ir jāskatās uz sevi. Jāizšķetina sava sirds, kritiski jāpaskatās, kas tad tur iekšā darās, kas notiek mūsu dzīvē. Jo šobrīd tas lielākoties nav skats uz sevi, bet vairāk citu vērtēšana. Bet jāatceras, ka mūsos katrā iekšā ir ļoti daudz lietu, ko ir nepieciešams sakārtot. Un krīzes brīžos tās uzplaiksnī īpaši spilgti, spilgtāk nekā mierīgā laikā. Cilvēkiem ir pirmkārt sevi jāsakārto un jāsaprot, ka pasaulē ir kaut kas vairāk nekā tikai manas vēlmes un iegribas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti