Aizdomas, ka kāds neatļauti paviesojies viņa dzīvesvietā, ģenerālprokuroram pirmo reizi radušās pirms aptuveni sešiem gadiem. Tas atkārtojies arī 2016. un 2017.gadā. Tikai tad Kalnmeiers vērsies pie likumsargiem.
Ģenerālprokurors skaidro, kāpēc neziņoja par aizdomām agrāk: “Nebija pietiekoša pamata. Nebija nekādu citu pierādījumu, kā manas aizdomas tikai. Bet, lai uzsāktu kādu procesu, ir acīmredzot vajadzīgs kaut kas vairāk, jo par kādu kriminālprocesu te var būt runa. Ar ko tas [ielaušanās] ir apstiprināts? Ar manām aizdomām tikai un vienīgi. Suni pie krimināllietas nepievienosiet un viņu nenopratināsiet.”
Pie kādas drošības iestādes vērsies, Kalnmeiers neatklāj. Drošības policija Latvijas Televīzijai norādīja, ka pretizlūkošanas un valsts noslēpuma aizsardzības jomā veiktās darbības nekomentē.
Kalnmeiers uzsver, ka nekāda pārbaude saistībā ar viņa aizdomām uzsākta neesot, viņš esot dienestu tikai painformējis: “Es tiešām neesmu lūdzis tāpēc, ka es vienkārši labi zinu, kādas ir iespējas, ko dienesti šeit var konstatēt – neko.”
“Es atvainojos, par šādu teicienu – tad jau arī pie viņa nav vērts vērsties, ja ir noticis noziegums. Kalnmeiera kungs nav tikai privātpersona, Kalnmeiera kungs ir ģenerālprokurors.
Šis galvenais uzraugs apšauba sistēmu, ko viņš uzrauga.
Tas neveicina uzticību ne tiesībsargājošajām iestādēm kopumā, ne pašam ģenerālprokuroram,” saka par prokuratūru atbildīgās Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Ainars Latkovskis (“Vienotība”).
Latkovskis uzskata, ka iespējamā noklausīšanās ģenerālprokurora dzīvesvietā būtu jāvērtē Nacionālās drošības komisijai. Tās bijusī vadītāja Solvita Āboltiņa Latvijas Televīzijai norādīja, ka iepriekš ģenerālprokurors komisijai savas aizdomas nav paudis.
