ĪSUMĀ:
- Lai kāpņutelpā ierīkotu pastāvīgu pacēlāju, cilvēkam ar kustību traucējumiem jāsavāc 3/4 mājas īpašnieku balsu;
- Mobilā pacēlāja saņemšanai jāpierakstās garā rindā, kā arī nepieciešams asistents;
- Cilvēki ar invaliditāti nereti lūdz ziedojumus, lai iegūtu tehniskos palīglīdzekļus;
- "Apeirons": Valsts iegādājas zināmu daudzumu kaut kā un to dod cilvēkiem pat nezinot, vai tas der vai neder konkrētajam gadījumam;
- Atbildīgā ministrija meklē veidus, kā pilnveidot esošo kārtību;
- Rīgā rindā uz pacēlāju saņemšanu ir ap 140 personas;
- Sabiedrības attieksme pret invalidiem nereti ir izteikti ciniska.
Pacēlāja ierīkošanai jāsavāc 3/4 balsu
Aleksandram ir 42 gadi, taču viņš sasirdzis pirms desmit gadiem. Pakāpeniski attīstījušies kustību traucējumi, bet tieši pēdējā gada laikā pilnībā zaudējis spēju staigāt. Viņš gan saka, ka viņam ir paveicies, jo saskaras vien ar deviņiem no iespējamiem vairāk nekā piecdesmit slimības simptomiem un tikai trīs ir tieši saistīti ar kustību traucējumiem. "Pa 10 gadiem es no normāla cilvēka tiku līdz ratiņkrēslam, sākumā es pārvietojos ar spieķi, tad ar citiem palīglīdzekļiem un tagad jau ar elektrisko ratiņkrēslu," saka Aleksandrs. Vīrietim joprojām ir darbs reklāmas nozarē un viņš nevēlas to zaudēt. Taču, lai tas nenotiktu, vajag iespēju izkļūt no mājas.
Tāpēc Aleksandrs pieteicies pašvaldības atbalstam, lai kāpnēs ierīkotu vajadzīgo infrastruktūru – stacionāro pacēlāju, bet likumā noteikts, ka pirms iespējas pretendēt uz tiesībām par pieejamu mājokli invalīdam jākonsultējas ar pārējiem iedzīvotājiem.
"Lai ierīkotu stacionāro pacēlāju, man bija nepieciešams savākt 3/4 mājas īpašnieku balsu. Kopumā šeit ir 30 dzīvokļi, bet, kā izrādās, atsevišķos dzīvokļos dzīvo īrnieki vai ir vairāki īpašnieki vienam un te ir sasniedzams tikai viens no tiem, tāpat īpašnieki reizēm ir ārzemēs, reti te parādās un nav sasniedzami.
Tāpēc tas vajadzīgo parakstu skaits ir nesasniedzams līmenis, turklāt cilvēkam tas jādara tajā brīdī, kad viņš vairs nevar pārvietoties, bet jāapstaigā visi kaimiņi, jāuzrunā viņi un jāskaidro situācija – kāda būs iekārta, kā tas izskatīsies utt.,"
saka Aleksandrs.
Aleksandram parakstus vairāku mēnešu garumā vākt palīdzējusi sieva un galu galā savākti ap 20 derīgi iedzīvotāju paraksti. Lai arī nācies saskarties ar vairāku kaimiņu vienaldzību, viņš ir saprotošs, vienlaikus secinot, ka sistēma valstī patlaban nav virzīta uz cilvēku iekļaušanu sabiedrībā. "Taču man tīri cilvēcīgi, uz šo situāciju raugoties, nepatīk tas, ka cilvēki izdomā kaut kādus neiespējamus iemeslus, kāpēc tādu pacēlāju nevar šeit kāpnēs ierīkot," atzīst Aleksandrs. Cilvēki norāda, ka kaut kas var notikt saistībā ar drošību, ka ar to pacēlāju var kaut kā traumēties ejot garām. Tāpat nepatīk, ka līdz ar to pacēlāju sašaurināsies ieeja kāpņu telpā un tie ir ierobežojumi iedzīvotājiem.
Iznākumā Aleksandrs nesaņēma nepieciešamo atbalstu no kaimiņiem pacēlāja izbūvei. Ja nav iespējams uzstādīt stacionāru pacēlāju, kas ir kāpņu telpā iebūvēta sliede un pacēlāja platforma, kuru iedarbina pats, tad otrs variants ir mobilais pacēlājs, ko uzstāda tikai brīžos, kad persona kaut kur dodas, taču šim risinājumam nepieciešams asistents, kas ne visiem ir regulāri pieejams. Turklāt uz pacēlāju pašvaldībā esot vairāku gadu rinda.
"Tas ir nelabvēlīgs scenārijs, ka četrus gadus gaidi rindā, tad dabū mobilo pacēlāju, un tad tevi tāpat var izvest tikai asistents.
Brīdī, kad tu vēl pie tās dzīves ….." tā vīrietis.
Lai arī Aleksandrs neturpina, šķiet viņš runā par brīdi, kad ar nopietniem kustību traucējumiem joprojām ir vēlme turēties pie dzīves - būt neatkarīgam, būt aktīvam, iet sabiedrībā un doties uz darbu. Tādēļ viņš ir atradis risinājumu - kombinētu ierīci, kas ir ratiņkrēsls ar šķēršļu, tostarp arī kāpņu pārvarēšanas funkciju. Ierīce izmaksāja 9000 eiro. Arī šis risinājums nenāca viegli, jo Aleksandram nācās atdurties pret to, ka tieši šādu krēslu ar valsts vai pašvaldības līdzfinansējumu iegādāt nevar, tāpēc ģimene lūdza palīdzību "ziedot.lv" un naudu savāca.
Valsts iegādājas tehniskos palīglīdzekļus, bet nezina, vai tie der vai ne
Cilvēki ar invaliditāti šajā jomā var pretendēt uz divu veidu atbalstu - pašvaldības atbalstu infrastruktūrai, lai cilvēks varētu iekļūt ēkā, un valsts atbalsts mobilitātes ierīcēm, kā ratiņkrēslam, kuru var arī izvēlēties no valstī jau iepirktajiem. Taču, ja gluži kā Aleksandra gadījumā, persona izvēlas multifunkcionālu risinājumu, kas apvieno iekļūšanu ēkā un pārvietošanos pa ielām, tad valsts un vietvaras finansējuma grozus vajadzīgā krēsla iegādei apvienot nevar un nākas vākt ziedojumus.
"Iepirkumu sistēma, kas valstij līdz šim ir bijusi tehnisko palīglīdzekļu jomā, ir tāda, ka
mēs nopērkam zināmu daudzumu kaut kā un to dodam tiem cilvēkiem pat nezinot, vai tas īsti der vai neder konkrētajam gadījumam.
Mēs kā nevalstiskā organizācija cenšamies panākt, lai valsts nosaka kādu konkrētu naudas summu, piemēram, elektronisks vaučers, kur tā kompensācijas summa ir 2,4 vai 3 tūkstoši, un tad cilvēks pats ar savu ergoterapeitu var izvēlēties krēslu, kuru iegādāt ar šo atbalstu. Taču pagaidām tas nenotiek, ir kaut kādi mēģinājumi, bet lielākā problēma ir, ka cilvēki netiek konsultēti un saņem to, kas ir pieejams," situāciju iezīmē apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis.
Labklājības ministrijā apstiprina, ka valsts atbalsta programmā Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centrā arī ir rinda - patlaban ap 3000 personas, un rindā bieži jāgaida ilgāk nekā gadu. Turklāt var iegūt tos ratiņkrēslus, kas ir ministrijas veidotā sarakstā, kas kādas specifiskas ierīces var neietvert. Ministrijas pārstāve Ineta Pikša skaidro, ka Vaivaru centrs ir izveidojis konsultatīvu padomi no lietotāju un nevalstisko organizāciju (NVO) vidus, lai pilnveidotu sarakstu. "Un tad budžeta ietvaros mēs varētu iekļaut arī sarežģītākus palīglīdzekļus. Patlaban gadā šim mērķim paredzēti 7 miljoni eiro," tā Pikša.
Pērn Vaivaru centrā palīglīdzekļus saņēmuši ap 11 tūkstoši cilvēku ar kustību traucējumiem visā Latvijā.
Ministrijā pēdējos gados diskutē par grozījumiem Sociālo pakalpojumu likumā, lai uzlabotu atbalsta programmu un cilvēki varētu paši izvēlēties piemērotāko tehnisko palīglīdzekli, par kuru saņemt valsts līdzfinansējumu.
"Tiesa, nevarētu teikt, ka nebūs saraksts ar noteiktiem tehniskajiem palīglīdzekļiem, jo vienmēr būs kaut kādi griesti, ko valsts var vai nevar atļauties, bet cilvēkam būs vairāk iespējas brīvi izvēlēties un pašam komplektēt tās savas vajadzības. Tāda ir tā doma uz nākotni, bet tur ir virkne sagatavošanās darbu, kas ir jāveic. Šobrīd pieejamā kompensācijas mehānismā viņš var aiziet un nopirkt ratiņkrēslu, bet to, kas ir sarakstā, un tur ir noteikta iepriekšējā gada iepirkuma cena. Savukārt, ja vairs nebūs iepirkuma un visi varēs izvēlēties jebkādu palīglīdzekli, kuru vēlas, tad, lai valsts varētu kompensēt, jābūt kaut kādam analogam, kā noteikt cenu. Nākamgad plānojam vairākus pilotprojektus, lai saprastu, kā noteikt to atbalsta cenu, bet mēs vēl nezinām, vai tur būs pozitīvs rezultāts un kad to sistēmu varēs ieviest," skaidro Pikša.
Nākas lūgt ziedojumus
Savukārt atgriežoties pie infrastruktūras, piemēram, Rīgā kopumā 17 gadu laikā ir uzstādīti un privātpersonām lietošanā nodoti ap 200 stacionārie un mobilie pacēlāji. To iegādei, kā arī uzstādīšanai, apkopei un remontam no pašvaldības budžeta pērn izlietoti ap 150 tūkstoši eiro, šogad finansējums par 60 tūkstošim mazāks. Rīgas domes Labklājības departamenta direktora vietnieks Mārtiņš Moors norāda, ka šobrīd finansējums atbalstam ir ap 96 tūkstoši eiro. Savukārt 6000 eiro tiek atvēlēti vienam pacēlājam, un gadā iespējams uzstādīt aptuveni 8 līdz 10 pacēlājus. Rindā uz pacēlāju saņemšanu ir ap 140 personas. Rindas garumu lielākoties ietekmē finansējums, taču arī Moors apstiprina, ka ēku iedzīvotāju parakstu vākšana bieži kļūst par šķērsli pacēlāja ierīkošanai. Problēma aktualizēta arī Personu ar invaliditāti nevalstisko organizāciju konsultatīvajā padomē
"Mūsu dati rāda, ka apsaimniekotājs, veicot aptaujas, vidēji var saņemt tikai apmēram 20% atbilžu no iedzīvotājiem. Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likumu ir prasība, ka, pirms kādu lēmumu var pieņemt, pārvaldītājam nepieciešams veikt aptauju. Mēs šo jautājumu aktualizējām pērn vasarā – jūnijā nosūtījām vēstuli Labklājības ministrijai ar priekšlikumu izmaiņām likumdošanā.
Mūsuprāt, būtu nepieciešams ieviest piekrišanas prezumpciju, proti, ja atbildes nav, tad dzīvokļa īpašnieks piekrīt, jo patlaban bieži dzīvokļa īpašnieks nedzīvo ēkā, nav aktīvs vai neinteresējas par īpašumu un izīrē to, un tā dēļ cieš aktīvie mājas iedzīvotāji," norāda Moors.
Labklājības ministrijā apstiprina, ka pērn šis jautājums pacelts. Bijusi pat paredzēta sanāksme ar Ekonomikas ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciālistiem. Tomēr jautājuma virzība nav notikusi. "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta, norāda, ka bieži cilvēki vēršas ar lūgumu – palīdzēt savākt līdzekļus ratiņkrēslu vai pacēlāju iegādei. Gada laikā ziedojumus šādam mērķim savāc līdz desmit personas.
"Tā ir ierasta prakse, ka pašvaldība sedz kādu daļu un pašam jāsamaksā ap 50% no summas, kas parasti ir vairāki tūkstoši eiro.
Skaidrs, ka cilvēkam ar invaliditāti, kam ir ierobežotas iespējas nopelnīt, šādas naudas nav, un mēs palīdzam savākt līdzekļus.
Es gan uzskatu, ka tas nav pareizi - prasīt tik lielus līdzmaksājumus invalīdam. Tā dēļ daudzi šo pašvaldības atbalstu nemaz neizmanto un pie mums atnāk tikai tie, kas saņem drosmi, jo prasīt palīdzību nav tik vienkārši," saka Dimanta. Tāpat Dimanta vērtē, ka, lai arī ir pareizi pieņemt kopīgus lēmumus kopīpašumā, tomēr par to, vai ēka būs pieejama cilvēkam ar kustību traucējumam vai ne, tam nebūtu jābūt iedzīvotāju lēmumam.
"Ja runa ir par ēkas pieejamību un pārbūvi, tad tur nevajadzētu būt atļauju prasīšanai no daudziem dzīvokļiem, tas vienkārši ir jāizdara, jo šeit dzīvo cilvēks ar īpašām vajadzībām, jo kas tad slikts notiek, ja ēka tiek pielāgota ērtākai piekļuvei? Tas nav tā, ka kāds lūdz sev izbūvēt piekto stāvu vai bojā kopīpašumu. Es domāju, tas ir jāsakārto, jo, ja nav patlaban likuma izpratnes pēc būtības, tad tas ir jāmaina un jāuzraksta konkrēti izņēmumi. Tās, manuprāt, ir cilvēktiesības – spēja izkļūt un iekļūt mājā, kā arī spēja parūpēties par sevi, jo, ja cilvēki ar invaliditāti neizkļūst no saviem mitekļiem, tad viņi arī nekad nebūs ekonomiski aktīvi un vienmēr būs uz sabiedrības pleciem un nodokļu maksātājiem, tostarp arī tiem kaimiņiem caur nodokļiem nāksies viņu uzturēt. Klausītājs varētu iejusties tajā bezspēcīgajā situācijā, ka tu esi gatavs sakārtot savu dzīvi, lai tu nebūtu citiem uz kakla un vēlētos doties uz darbu, bet tev vajag izkļūt no mājas, taču nonāc strupceļā, jo teorētiski tev saka jā, bet praksē tas nenotiek," norāda Dimanta.
Invalīds - apkaunojums mājai
To, ka sabiedrības attieksme pret pieejamības vajadzībām tomēr ir hroniska, apstiprina arī kādā Vidzemes pašvaldībā dzīvojoša bērna invalīda mammas pieredze. Jana - kuras sešgadīgajam bērnam cerebrālā trieka liegusi pārvietošanās iespējas bez ratiem - saskārusies ar izteikti cinisku kaimiņu attieksmi. Zēns nupat sācis skolas gaitas, ģimene dzīvo daudzstāvu mājā otrajā stāvā. Ņemot vērā, ka dēls aug un kļūst arvien smagāks, mammai ir arvien grūtāk no auto viņu aiznest līdz dzīvoklim. Tādēļ mamma lūgusi kaimiņiem, lai atstāj vienu brīvu stāvvietu pie durvīm, taču lūgums ignorēts.
"Tad gāju uz pagastu lūgt, vai nevarētu ierīkot oficiālu invalīda stāvvietu, lai man nebūtu jālūdz kaimiņiem un es tur varētu novietot auto, jo man ir tāda atļauja. Pašvaldība piekrita. Es pati ar dēlu biju aizdevusies uz rehabilitāciju, un tajā dienā man zvanīja pagasta priekšsēdētājs un stāstīja, ka viņi bija devušies pie mājas tur uzstādīt zīmi, bet sacēlies liels skandāls.
Iedzīvotāji to neatbalsta un teikuši, ka tas ir apkaunojums mājai, ka būs kaut kāda invalīda stāvvieta.
Galu galā zīme netika uzstādīta un iedzīvotāji pat vāca parakstus pret šādas stāvvietas izveidošanu. Tā prasība bija tikai tāpēc, lai man nav jāiet pāri visam pagalmam ar dēlu un varu ieekonomēt 10 metrus," stāstīja Jana.
Patlaban pagalmā mājas iedzīvotāji atstāj mašīnas gar ietves malu, proti, darbojas nerakstīti noteikumi - pēc principa, kur nama iedzīvotāji ‘’vēsturiski’’ pieraduši nolikt tieši savu auto. "Man likās, ka ja es to stāvvietu dabūtu, tas būtu normāli un cilvēcīgi. Man neienāca prātā, ka cilvēkiem var kaut kas nepatikt, viena kaimiņiene pat man teica - beidzot mēs tev ierādījām tavu vietu. Te katrs pats par sevi. Es cenšos laist to visu garām un sapratu, ka tur nav jēgas cīnīties. Tagad reizēm sakrīt tā, ka bērniem stundas beidzas pusdienlaikā un es tieku nolikt mašīnu pie durvīm, kad vēl neviens nav tur nolicis savu auto," norāda Jana.
Savā pieredzē viņa saskārusies ar personām, kas ir izpalīdzīgas un atvērtas, bet ir arī liela daļa, kuri uzskata, ka cilvēkiem ar invaliditāti nav vietas un viņi ir liekēži. "Īpaši pret bērniem ir ļoti naidīga attieksme. Taču, ja mēs kādam nepatīkam, manuprāt, tā ir viņu problēma. Varbūt tā nav pareiza attieksme, bet citādi es jau sen būtu sabrukusi," uzskata Jana.
Savukārt Aleksandrs saka - ja viņam būtu iespēja izvēlēties un atteikties no viena slimības simptoma, viņš izvēlētos tieši vienu no "neredzamajiem", proti nogurumu. Viņa situācijā tas patiesībā ir kas daudz vairāk nekā vienkārši nogurums, jo caur sāpēm un ierobežojumiem tas stipri traucē cīnīties. Tāpēc, viņaprāt, ir būtiski maksimāli sakārtot vides pieejamības jautājumus, lai uzlabot iespējas cīnīties par aktīvu dzīvi
"Cilvēkam, kas turpina strādāt, lai arī pēkšņi kļūst par invalīdu – vai tā ir avārija vai progresējoša slimība -, nav iespējams šobrīd ātri saņemt palīdzību, lai viņi varētu palikt sabiedrībā.
Ir ļoti daudzas sarunas, intervijas, visādas komisijas, kur runā par to, ka invalīdi jāiekļauj sabiedrībā, jānodarbina utt., bet tās sarunas neko nemaina. Te ir nepieciešamība par šo cilvēku daļu cīnīties, lai viņiem bez pārtraukuma ir iespēja palikt apritē un pēc tam nav jāveic lieks darbs, lai viņus atgrieztu sabiedrībā," uzskata Aleksandrs.
