Cik bērnu cieš no vardarbības, precīzu ziņu nav. Par varmācību mēdz klusēt pat upuri. Bet policistu un psihologu ikdiena ļauj apjaust – daudz.
Vai Latvijā spējam bērnus laikus pasargāt no vardarbīgiem vecākiem?
ĪSUMĀ:
- Kara šausmas Ofēlijas tēvs ienes ģimenē.
- Bērnībā pārdzīvotais jaunu sievieti ietekmē joprojām.
- Policija lēš, ka uzzina tikai par 30% ģimenes vardarbības gadījumu
- Kad tēvs plostoja, Martu sūtīja prom no mājām.
- “Iemarinēti savā traumā” - no vardarbības cietušie pieaugušo dzīvē netiek galā
- Latvijas ir 1.vietā vardarbības tolerances ziņā
- Kā laikus pamanīt, ka bērnam, ģimenei ir nepieciešama palīdzība?
- Mudina ieviest praksi, ka psihologs iet pie ģimenes
Kara šausmas ienes ģimenē
Ofēlijai Spektorei ir īsi, zili krāsoti mati. Mugurā hūdijs, kā mūsdienu jaunieši sauc džemperi ar kapuci. To noklāj vārds “skumīgi”, kas atkārtojas daudzas, daudzas reizes. Un piebilde - “bet ne vienmēr”.
“Lai es runātu par vardarbību savā bērnībā, man ir nedaudz jāpaskaidro par savu tēvu. Cik es saprotu, viņš ir bijis ļoti spējīgs, gudrs, inteliģents cilvēks, bet tad viņu aizsūtīja padomju armijā. Uz Baku, kur tajā brīdī notika šausmas, tur tajā brīdī praktiski notika genocīds. Viņš nebija pirmajā vilnī, viņš bija tur vēlāk miera uzturētājs, bet viņš pavisam noteikti ir bijis aktīvajā karadarbībā, viņš pavisam noteikti ir piedzīvojis lielas kara šausmas. Viņš ir izgājis cauri lietām, kurām cilvēkam nekad nevajadzētu iet cauri,” iesāk jauniete.
Ofēlija piekrita pastāstīt par savu pieredzi, augot ar varmāku. Tēvu, kurš savai ģimenei lika iziet cauri lietām, kurām cilvēkam nekad nevajadzētu iet cauri.
Pēc armijas tēvs atgriezās ģimenē, pie sievas un Ofēlijas vecākas māsas, tad piedzima Ofēlija.
“Ap to laiku bija tā, ka viņš laiku pa laikam dzer. Mēdz parādīties epizodes, kurās viņš meklē savu automātu un bļauj uz mammu, kur viņa to ir noslēpusi,” atceras Ofēlija.
Pamazām tēvs sāka dzert arvien vairāk un kļuva valdonīgāks.
“Es pati un māsa, mēs pa lielam īsti netikām sistas. Tā bija daudz vairāk morālā vardarbība pret mums. Pazemošana, valdonība. Es nemācēšu pateikt, kurā brīdī precīzi viņš sāka sist mammu, es biju mazs bērns, es ne vienmēr sapratu visu, kas notika. Bet man tiešām pietrūka normālas bērnības.
Man bija reizes, kad es saucu policiju vai ātro palīdzību tāpēc, ka man bija bail, ka mammu nositīs,” stāsta Ofēlija.
Viņa atceras reizes, kad slaucījusi no dzīvokļa grīdas mammas asinis un raudājusi.
“Tas tika slēpts, tas tika ļoti slēpts, jo tas taču ir kauns. Cik es atceros, tēva ģimene, kad viņiem mēģināja pastāstīt, īsti neticēja, ka ir tik traki. No mammas ģimenes, cik es saprotu, viss tika slēpts, jo lietām taču jābūt glītām,” saka Ofēlija.
Taču jaunā sieviete spriež, ka cilvēki, visticamāk, zināja, bet neko nedarīja. Tēvs vienmēr bija valdonīgs, tādu viņu visi uztvēra, bet no ārpuses neviens ģimenes lietās neiejaucās.
Īsti nepalīdzēja arī dienesti. Vienā reizē, kad pēc Ofēlijas zvana atbrauca policisti, viņi tēvu aizveda.
“Pirmajā reizē, kad tas notika, viņš nonāca izolatorā un atgriezās šausmīgi piekauts. Protams, es kā mazs bērns arī par to jutos vainīga, jo policiju biju izsaukusi es,” atminas jauniete.
Kādā brīdī mamma pēc trakākiem skandāliem sāka iet uz slimnīcu. Viņa to darīja, lai šķiroties varētu pierādīt, ka cieš no vardarbības.
Mammu aplāpīja, tomēr vardarbību ģimenē neviens necentās novērst.
“Es atceros, ka bija reize, tā bija viena no pirmajām reizēm, es saucu ātro palīdzību ar tekstu, ka mans tētis ir sajucis prātā, viņš sit mammu. Un ātrā palīdzība man - tava mamma ir briesmās, viņai ir kaut kādi miesas bojājumi? Un vienā reizē pie mums atbrauca “Degpunktā”. Es nezinu, vai šobrīd tā vēl arvien notiek, bet pēc būtības policijai līdzi atbrauca “Degpunktā” filmēšanas grupa. Pēc tam pat bija sižets pa televizoru. Tas sižets bija tāds, it kā tas ir par mums, bet patiesību jau neataino.
Toreiz skandāls bija izcēlies vakariņu laikā. Pa gaisu lidoja šķīvji un ēdiens. Tēvs šausmīgi kliedza un uzbruka mammai.
Bērnībā pārdzīvotais ietekmē joprojām
Bet bija arī laimīgi brīži. “Jā, absolūti. Mums bija pāris svētas lietas. Mums bija ceptās reņģītes, mums bija mūzika, mums bija Vinnijs Pūks. Man tēvs agrāk bija dīdžejs, līdz ar to mums bija milzīga mūzikas kolekcija,” atceras jauniete.
Ofēlija pamanījusi, ka bija daži mūziķi, kuru skaņdarbu atskaņošanas laikā tēvs bija mierīgs un vardarbība nenotika. Viņa to izmantoja, kad gribēja, lai mājās ir miers. Viens no tādiem mūziķiem bija Maiks Oldfīlds.
Tēvs labi gatavoja ēdienu un lasīja meitām Vinniju Pūku. Bet viņš bija pilnīgi neparedzams. Nekad nevarēja zināt, kurš tēvs šodien atvērs mājas durvis.
“Es atnācu mājās no skolas, un viņš tur bija un man nebija nojausmas, kas tagad notiks, kurš tētis šodien būs. Vai es varēšu viņam kaut ko pajautāt par skolu, vai man būs droši vienkārši atnākt mājās un pildīt mājasdarbus. Vai tikai uz mani paskatoties sāksies kašķis, kas eskalēsies tālāk, it kā kašķis sāksies ar mani, bet tajā brīdi, kad mamma pārnāk mājās, kašķis turpināsies ar mammu.
Nevarēja zināt, cik tālu tas aizies, tā būs kliegšana, aurošana un morāla pazemošana, vai jau fiziska,” saka Ofēlija.
Pēc skandāliem, diezgan klasiski, tēvs mēdza mammai atnest puķīti.
Ja tev iesit, ej prom uzreiz, negaidi otru reizi, saka Ofēlija. Viņai šausmas beidzās 13 gadu vecumā. Mamma saņēmās un varmāku pameta. Pēc šķiršanās tēvs vēl nāca un ģimeni traucēja - Ofēliju ar māsu vainoja par šķiršanos, abas sauca par sliktiem bērniem.
Ofēlija saka, mamma bija salauzta. Laulību šķīrusi tiesa ar nosacījumu, ka māte varmākam nopērk dzīvokli. Māte tam piekritusi un mitekli nopirkusi kredītā, ko joprojām atmaksā.
“Nebija tā, ka tēvs aizgāja un sākās skaistā dzīve. Tur bija vēl pēc tam milzīgas sekas. Tas viss vēl arvien mani spēcīgi ietekmē,” atzīst sieviete.
Ofēlija stāsta, ka pēc bērnībā pieredzētās vardarbības viņas attiecības ar vīriešiem nav vienkāršas.
“Man šobrīd ir ļoti skaistas 4 gadus ilgas attiecības ar manu vīrieti. Viņš ir absolūti labākā lieta, kas ar mani dzīvē notikusi. Viņš mani atbalsta, viņš mani mīl, viņš man palīdz. Bet burtiski dažas dienas atpakaļ notika parasts sadzīves negadījums, es izlēju gultā glāzi ūdens. Protams, tas ir nepatīkami, bet viņš nopūtās, kas ir pilnīgi loģiski šādā situācijā. Bet manā prātā notika tas, ka uz mani tūliņ kliegs, mani sitīs, mani sodīs. Un šī reakcija ir par spīti tam, ka viņš pilnīgi nav darījis neko, lai radītu šādu sajūtu. Viņš pretēji vienmēr ir bijis atbalstošs un pieņēmis mani tādu, kāda es esmu,” stāsta Ofēlija.
Tagad attiecību ar tēvu meitai nav. Viņa domā, ka tēvs tā arī neapjauta, ko ģimenei nodarījis.
Ofēlija cer, ka tēvs kādu dienu tiks ar sevi galā un meklēs palīdzību. Pašlaik viņa priecājas, ka tēvam nav citas ģimenes, jo nevēlas, lai cita sieviete un citi bērni pieredz to, ko pieredzēja viņa. Tagad viņa saprot, ka nedrīkst notikušajā vainot sevi. Bērnībā bieži to nesaprata.
Ofēlija arī mudina cilvēkus apzināties, ka vardarbība kaimiņu dzīvoklī aiz sienas nav viņu privāta lieta. Tā ir visas sabiedrības lieta.
Prakse nerunāt par vardarbību ģimenē, viņasprāt, nāk no padomju laikiem.
“Bet tas nav attaisnojams, jo padomju laiku beidzās 30 gadus atpakaļ. Tur ir vesela jauna paaudze izaugusi, kuriem jau ir savi bērni. Drīzāk es domāju, tam netika pievērsta uzmanība. Mēs ļoti vēlu sākām pievērst uzmanību tam, ka šīs lietas notiek,” uzskata jauniete.
Ofēlija pati netika sista. Taču viņa saka - tēva sitieni mātei sāp arī bērniem. Cik daudzi bērni mūsdienu Latvijā ģimenē piedzīvo vardarbību – vienalga, emocionālu vai fizisku, skaidri nav zināms.
Policija lēš, ka uzzina tikai par 30% ģimenes vardarbības gadījumu
Vardarbība ģimenē, kā raksturo policijā, ir latents noziegums - to ir tieksme slēpt ne tikai varmākam, bet arī upurim. Likumsargi lēš, ka viņi uzzina par apmēram 30% gadījumu, ja mājās cietis ir pieaugušais. Par bērniem ziņas atnāk vēl retāk.
Oficiālā statistika rāda, ka policija katru mēnesi saņem 160 līdz 180 izsaukumus par iespējamu vardarbību ģimenē pret bērnu.
Ziņojumu skaits parasti pieaug, kad atklātībā nāk kāds ar ģimenes vardarbību saistīts skandāls.
Tad skolas, paziņas, kaimiņi sāk aktīvāk ziņot par bērna regulāru raudāšanu aiz sienas. Apmēram ceturtajā daļā gadījumu vardarbību neapstiprina.
Biežāk policijas redzeslokā nonāk tās ģimenes, kuras sauc par sociāli nelabvēlīgām. Tajās vecāki lieto alkoholu, ir skandāli, kuri traucē kaimiņiem, tāpēc izsaukumi ir biežāki.
“Ģimenēm, kurām nav sociāli nelabvēlīgās vides, viņu vide ir vēl latentāka. Tāpēc var šķist, ka problēmas ir tikai riska grupās, bet tā nav. Arī tā dēvētajās labajās ģimenēs bērni cieš no vardarbības,” norāda stāsta Valsts policijas Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics.
To savā darbā redz arī psiholoģe Santa Ozoliņa. Viņa ar vardarbībā cietušiem bērniem strādā krīžu centrā „Skalbes”.
Bērni pie viņas parasti nonāk brīdī, kad vardarbību fiksējuši sociālie dienesti vai policija. Reizēm vecāki atzīstas, ka norāvušies, nav tikuši galā un saklieguši vai iepļaukājuši. Ozoliņa saka, tās ir salīdzinoši labākās situācijas. Tad var strādāt gan ar bērnu, gan pieaugušo.
Taču ir vecāki, kas pāridarījumus bērniem noliedz. Vai arī vardarbīgās metodes uzskata par pareizu, stingru audzināšanu.
Un tad ir grupa, kurus sauc par strīdniekiem, kur vecāki šķiras un bērns ir ierocis vienam pret otru.
Šādu ģimeņu ir daudz, Latvija ir līdere šķirto laulību ziņā. Ozoliņa zina gadījumus, kad strīdi par bērnu ilguši 10 un vairāk gadus. Katrs vecāks mēģina pierādīt, ka otrs ir slikts. Rausta bērnu katrs pie sava psihoterapeita, lai ar tā palīdzību pierādītu savu pārākumu pār otru vecāku.
“Meitene 13 gadus veca teica, ka es jūtos tā, it kā vecāki viens otram šautu ar bultām, bet tās bultas trāpa man,” stāsta Ozoliņa.
Bērni jūtas vainīgi, ka vecāki šķiras, un jūtas vainīgi katra vecāka priekšā.
Viņi viena vecāka klātbūtnē baidās teikt, ka mīl otru vecāku. Šo gadījumu ir daudz, un ar tiem ir grūti strādāt.
“Jārunā ar strīdnieku vecākiem, kuri dala savus bērnus. Viņi nesaprot savu ļaunprātīgu rīcību, viņi reti kad atšķir, ka tas, ko viņi dara, ir atriebība otram vecākam, nevis bērna pasargāšana. Bet viņi tik tālu sev iestāsta, ka es pasargāju, ka tas otrs vecāks ir slikts, viņš neaizveda uz pulciņu. Kad es pajautāju, kad jūs kopa dzīvojāt un viņš neaizveda uz pulcinu, arī skrējāt uz bāriņtiesu sūdzēties? Nu nē…” šādas attiecības raksturo psiholoģe.
Krīžu centrā „Skalbes” un policijā runā arī par tādu izplatītu vardarbības formu kā pamešana novārtā.
“Konstatējam, ka bērns uz ielas viens naktī, nepieskatīts, un abi vecāki ir alkohola reibumā, nespēj rūpēties. Tāda ir liela daļa no šiem gadījumiem, kad pieaugušie neaprūpē bērnus,” stāsta policijas pārstāvis Andis Rinkevics.
Taču tā nav tikai dzērāju ģimeņu problēma. Novārtā bērnus pamet arī par sociāli labvēlīgām sauktās ģimenēs, kurās abi vecāki daudz strādā un par bērnu aizmirst.
Kad tēvs plostoja, meitu sūtīja prom no mājām
Psiholoģe Santa Ozoliņa saka, jau sen nevar runāt tikai par fizisko vardarbību, jo smagas sekas atstāj arī emocionālā.
Viņa „Skalbēs” palīdz arī pieaugušajiem, kuri joprojām jūt bērnībā piedzīvoto traumu sekas.
Speciālistu palīdzību 30 gadu vecumā joprojām vajag sievietei, kura par pieredzēto piekrita pastāstīt anonīmi. Sauksim viņu par Martu.
“Man ir ļoti bail no vīriešiem, jo es nekad nevaru zināt, kad viņi zaudēs savaldību,” atzīst Marta.
Kad, gatavojot šo raidījumu, sociālajos tīklos Latvijas Radio aicināja atsaukties tos, kas bērnībā pieredzējuši vardarbību, pieteicās vairāki cilvēki. Runāt bija gatavi tikai divi – Ofēlija un Marta.
Arī Marta uzauga ģimenē, kurā tēvs bija vardarbīgs pret mammu. Viņu sita, kliedza, mētāja mēbeles. Emocionāli pazemoja ģimeni.
“Es atceros, ka es trīcēju. Tās ir nedabiskas bailes, tev nedrīkst būt bail no saviem vecākiem, jo ģimene ir visa pamatā, tas nedrīkst būt cietums,” uzsver Marta.
Tēvs bija alkoholiķis, mēdza plostot mēnesi no vietas. Šie periodi bija briesmīgākie.
Tomēr Marta domā, ka alkohols nav varmācības iemesls. Viņš varēja būt vardarbīgs arī skaidrā.
“Man bija ļoti bail uzturēties ar viņu mājās vienai, jo es nezināju, ko viņš darīs, uz ko viņš būs spējīgs,” saka Marta.
Plosta laikā dažkārt mamma Martu sūtīja prom pie radiem vai draugiem. Kad skandāli bija lieli, Marta arī pati muka no mājām.
“Tu nejūties droši, tu nevari mierīgi pildīt mājasdarbus. Bet tu nevari arī aiziet un draugiem izstāstīt, jo kauns, un tu esi nenormāli vientuļš. Un tu esi nepareizs, jo ar normāliem cilvēkiem tā nenotiek,” sajūtas apraksta sieviete.
“Iemarinēti savā traumā” - no vardarbības cietušie pieaugušo dzīvē netiek galā
Martas skolā bija psihologs - skolotāja, kura bija izgājusi papildu kursus. Bet… pēc viņas apmeklējuma nāca papildu trieciens - par meitenes problēmām zināja visa skola.
“Ja tas notiek mājās, tā vainas sajūta nāk no daudziem apstākļiem. Pirmkārt, tas nekad nav tikai fiziska vardarbība, tā ir fundamentāla personības izdzēšana. Tie ir komentāri, ka tu esi tāda un tāda un visu dari nepareizi. Vienreiz man tēvs piedzērās un viņam sākās agresija, jo mamma ne tā reaģēja uz revolūciju Gruzijā. Tur varbūt jebkas. Viņš tev sistemātiski atņem pašapziņu,” skaidro Marta.
Mamma mēģinājusi varmāku pamest, bet nesekmīgi. Marta domā, ka sava loma vardarbīgo attiecību nepārtraukšanā bija abu katoļticībai, kas šķiršanos neatzīst.
Tuvāko atbalsta mammai nebija, bet vērsties krīzes centros viņa nevēlējās. Turklāt tēvs turpināja vajāt.
Marta un arī Ofēlija savā ziņā, ja tā var teikt, ir labākais piemērs. Abas spējušas iekļauties sabiedrībā. Psiholoģe Santa Ozoliņa redz arī smagākas sekas.
No vardarbības cietušie pieaugušo dzīvē netiek galā ar dzīvi. Nereti viņiem nav izglītības, jo skolas laikā nemitīgās vardarbības dēļ ir bijušas grūtības mācīties.
Psiholoģe savā praksē zina tikai vienu gadījumu, kad pusaudze, kura no vecāku puses piedzīvoja seksuālu vardarbību, skolā sāka labāk mācīties. Meitene terapijā sacījusi, ka vēlas iegūt labu izglītību, lai ātrāk tiktu prom no mājām un atrastu labu darbu. Tas ir izņēmums.
Biežāk vardarbībā cietušie nonāk prostitūcijā. Savā praksē viņa redzējusi arī daudzus vardarbības upurus, kuri stājas fiktīvās laulībās, lai iegūtu līdzekļus dzīvošanai.
Viņiem ir ne tikai slikta izglītība, bet arī vecāku iedzīta pārliecība, ka viņi ir nevajadzīgi. Vēl arī atkarības.
“Te ir kompleksā trauma. Un, kas ir jāsaprot par komplekso traumu, ka
tie cilvēki ir kā iemarinēti tajā traumā. Un viņiem nav iespējas atgūties un tikt gala ar to pirmo traumu, kad jau ir nākamā,” stāsta Ozoliņa.
Cilvēki var tikt galā ar problēmām, ja viņi māk tās risināt. Traumētie cilvēki to nemāk. Viņi var uzvesties diezgan infantili. Viņiem vajag tagad un tūlīt. Piemēram, kādu apreibinošu vielu. Ja vēlme nepiepildās, seko vardarbība.
Latvijas ir 1.vietā vardarbības tolerances ziņā
Tik daudz salauztu dzīvesstāstu nebūtu, ja mūsu sabiedrība kopumā nebūtu tik iecietīga pret vardarbību.
Pēc pasaules pētījumiem Latvijas ir 1.vietā vardarbības tolerances ziņā.
“Mēs visvairāk esam iecietīgi pret to, ja skatāmies uz citu valstu fona, mēs visvairāk mākam pievērt acis uz to. Vai attaisnot to, ka šajā gadījumā jau tas bija tikai tā, vai tā jau nebija īsti fiziska vardarbība. Vai es jau tikai drusku paaugstināju toni, tā jau nebija vardarbība, nebija rupju vārdu. Mēs paši ļoti bieži attaisnojam,” zina stāstīt Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Zita Mustermane.
Par to ikdienā pārliecinājies arī psihoterapeits Nils Saks Konstantinovs, kurš strādā ar pusaudžiem, kuriem ir problēmas. Piemēram, depresija.
“Ģimene ne vienmēr saprot, ka tas, kas notiek, ir bērnam kaitīgi.
Piemēram, tēvs ir vardarbīgs. Bet mamma saka, ka viņš Latvijā ir tikai nedēļu, pārējo laiku ir prom ārzemēs. Bet ir bērns, kas sācis slikti mācīties,” piemērus min Konstantinovs.
Vardarbību var samazināt, beidzot pret to izturēties toleranti. Cilvēkiem ir jāzina - ja viņi tā rīkosies, tad sabiedrība nosodīs. Nils Sakss Konstantinovs velk paralēles ar smēķēšanu. Kad ieviesa aizliegumu smēķēt krogos un kafejnīcās, cilvēki sāka to mazāk darīt. Jo juta - ja aizsmēķēšu, mani nosodīs.
Ja kāds per savu bērnu, tad viņš nesaprot, kur ir problēma, jo sabiedrība nosoda tikai smagu vardarbību.
Kā laikus pamanīt, ka bērnam, ģimenei ir nepieciešama palīdzība?
Labklājības ministrijā stāsta, ka skolas, sociālie dienesti un speciālisti tiek nemitīgi izglītoti, lai vardarbības upuri atpazītu. Un jau ne tajās smagākajās pakāpēs, kā tas bijis līdz šim.
“Šobrīd liels darbs ir vērsts uz sociālajiem dienestiem, lai tie spētu savlaicīgi iesaistīties problēmu risināšanā ģimenē, lai nenonāk līdz tam, ka bērns jāizņem no ģimenes. Izstrādā metodiku risku atpazīšanai. Lai tā ir vienāda visur, un tas ātrāk ļaus atpazīt pārkāpumus pret bērnu,” stāsta Zita Mustermane no Labklājības ministrijas.
1.augusta stājas spēkā normatīvajā regulējumā, kas nosaka obligātu pienākumu policijai ziņot sociālajam dienestam par vardarbību, iepriekš bija tikai tad, ja persona vēlas ziņot.
Tā gan ir vēlamā aina. Mustermanes pieminētais policijas pienākums par vardarbību ziņot un notikušā apstākļus noskaidrot visos gadījumos tika ieviests tikai pēc sabiedrības spiediena - pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” publikāciju sērijas, kas rādīja, ka ne vienmēr likumsargi ģimeņu konfliktus uztvēra nopietni un vardarbības upuriem kāds palīdzēja.
Tiesībsarga birojs uzskata, ka Latvijā ir piemērots mehānisms bērnu pasargāšanai no vardarbības, taču kļūdas rada cilvēciskais faktors.
Sociālie dienesti un bāriņtiesas mēdz iekrist divos grāvjos. Viens – ātri izņem bērnus no ģimenēm, kurām īstenībā nepieciešams atbalsts. Otra, biežāk izplatīta galējība - no varmācīgām ģimenēm bērnus izņem pārāk vēlu.
“Otra galējība, kas ir vairāk izplatīta, ka neizņem ilgstoši. Tur, kur ir vardarbība ģimenē, gan fiziska, gan emocionāla. Un neizņem bērnu ilgstoši, atstāj tajā vardarbīgajā vidē. Viens varētu būt iemesls, ka netic bērniem. Vai labas attiecības ir bāriņtiesai ar aprūpētāju vai vecāku. Respektīvi, ka piever acis uz šādām situācijām,” stāsta Tiesībsarga Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
“Mēs tomēr redzam cilvēcisko faktoru, piemēram, ja tas vardarbīgais vecāks ir domes deputāts, kas ir vienlaikus darbadevējs bāriņtiesai, tur bija tāda neiesaistīšanās pilnīgi nepamatota. Jo, ja ir vardarbība, tas ir, bāriņtiesai jābūt neitrālai. Jāaizsargā bērns katrā situācijā,” uzsver Laila Grāvere.
“Redzam to, kur ir labi situēti vecāki, izglītoti, un advokāti būs, ar tiem tā piesardzīgi, bet tur, kur ir sistēmas bērni, kur jāuzņemas būtu atbildība par to, kāpēc tas vecāks ir tāds, kāds ir, tur ir vienkārši - aizgādības tiesības pārtraucam un tā. Kur sagaida kādu pretreakciju, tur piesardzīgi, kur zina, ka vēcāks nespēs par savām tiesībām iestāties, tur ar vieglāku roku šķiram bērnus no ģimenes,” stāsta Grāvere.
Labklājības ministrijas pārstāve Zita Mustermane piekrīt – bērnus no ģimenes kritiskās situācijās lielākoties neizņem mazo pašvaldību bāriņtiesās, kur cilvēki viens otru zina.
Un kaimiņš kaimiņam nevēl bērnu no ģimenes izņemt.
Šo problēmu ministrija cer atrisināt ar jauno novadu izveidošanu un, bāriņtiesu pārraudzību uzticot Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, nevis pašvaldībām kā līdz šim.
Kopumā bāriņtiesu pieeja ir neņemt bērnu ārā no ģimenes, ja nav informācijas, ka bērna veselībai vai dzīvībai draud briesmas.
Tas ir galējais līdzeklis, līdz ar to ne vienmēr nepieciešama tūlītēja bērna izņemšana no ģimenes. Bāriņtiesa liek sadarboties ar sociālajiem dienestiem un novērtē riskus.
Ģimenei uzdod mājasdarbus un pēc laika vērtē, vai ir uzlabojumi. Iespējams, vecāki ir vardarbīgi, jo viņiem pietrūkst zināšanu, kā bērnu disciplinēt. Tad viņiem ir iespēja apmeklēt nodarbības par bērnu audzināšanu un emociju pašregulāciju.
Tiesa, krīžu centri tās piedāvā par maksu, un 10 nodarbību cikls vienam vecākam izmaksā ap 125 eiro.
Lielākoties vecāki esot motivēti darīt visu, lai bērns paliktu ģimenē. Psiholoģe Santa Ozoliņa gan ir saskārusies ar gadījumiem, kad vecāki mēģina izmainīt bērnu, nevis sevi arī.
“Man viena mamma teica, nomieriniet viņu tā, lai viņš nekaitina tēvu, lai tas tēvs viņu nesit. Izdariet kaut ko, lai viņš ir mierīgāks. Viņi grib izmainīt bērna temperamentu, pilnīgi normāls bērns bija,” stāsta Ozola.
Taču nevar gaidīt, ka mainīsies tikai bērns. Viņa uzvedība visbiežāk ir saistīta ar vidi, kurā viņš dzīvo, mācās. Mainīt vidi – tas ir vecāku uzdevums.
Mudina ieviest praksi, ka psihologs iet pie ģimenes
Ozoliņa mudina valsts institūcijas pārņemt Vācijas praksi, kur psihologs iet pie ģimenes un strādā ar to vidē, kur šie cilvēki dzīvo un notiek konflikti.
“Ja es atļautos sapņot un uzrunāt ministrijas, intervences ģimenes. Tā, kā antropoloģijā ir lauku pētījumi, tā arī šeit, asajā situācijās, kur tas notiek, esot uz vietas, var labāk palīdzēt,” skaidro psiholoģe.
Psiholoģe uzskata, ka vecāki ir jāizglīto nevis jānosoda.
Ja sabiedrība pārāk asi vērsīsies, tad ģimenes vardarbība atkal nonāks pagrīdē. Un aplis sāksies no jauna.
“Ja bērns aug ģimenē, kurā ir vardarbība, ir liela iespēja, ka viņš izaugs par varmāku, jo nav citas galā tikšanas stratēģijas,” saka Ozoliņa.
Cik bieži vecākus sauc pie atbildības par vardarbību, skaidras kopainas nav. Pērn tiesās bijušas 32 lietas par vardarbību pret nepilngadīgo. 19 gadījumos varmākām piemērots piespiedu darbs.
Tiesu prakses apkopojums liecina, ka tas ir biežāk piespriestais soda veids vardarbīgiem vecākiem, jo cietumsodu, pat nosacītu, tiesas uzskata par pārāk bargu.
Taču tiesu prakse arī liecina, ka piespiedu darbs varmākām nav efektīvs soda veids un neattur no atkārtotiem pāridarījumiem. Viņiem būtu nepieciešama sociālās uzvedības korekcija, bet tāda notiek reti.
Gan Marta, gan Ofēlija savas bērnības traumas joprojām dziedē pie psihologiem. Atveseļošanās ir lēna. Un arī dārga.
“Tas, ko es mēģinu pastāstīt, man pēc būtības ir iznīcināta bērnība. Es biju vientuļa, tēvs bija nepieskaitāms, mamma bija salauzta, viņai bija jāapgādā ģimene, jātiek galā ar visām šīm lietām. Draugu man īsti nebija, skolā man nebija kapacitātes un spēka visam pieslēgties, jo loģiski, tev galvā visu laiku notiek šis viss, tu nevari mierīgi aiziet mājās un pildīt mājasdarbus. Tev ir jāuztraucas, vai tūlīt atkal sāksies skandāls. Tas beidzās ar to, ka es nepabeidzu skolu. Man ir 26 gadi, un savā dzīvē es kopumā algotā darbā esmu strādājusi mazāk nekā 3. Vidusskolu es tā arī neesmu pabeigusi. Manas attiecības ar cilvēkiem ir ļoti ietekmētas. Man ir bail, ka mani pametīs, man ir bail, ka tūlīt kaut kas sāks notikt,” stāsta Ofēlija.
Marta saka – ja sabiedrība ģimenes vardarbību citādi nesaprot, varbūt tā jāpārvērš “Excel” tabulā. Jāsarēķina, cik daudz valsts naudas zaudē, jo vardarbības upuris traumas dēļ nespēj iegūt izglītību, atrast darbu un bieži vien ir sociālo pabalstu saņēmējs, nevis labs nodokļu maksātājs.
