Ielā, kur lauki ienāk pilsētā
Alūksnes muzejā, kurā vēlos noskaidrot kaut ko nedaudz vairāk par Alūksnes Brīvības ielas vēsturi, ierodos nedaudz pirms norunātā laika, brīdī, kad muzeja darbinieces iznākušas no muzeja, lai dotos pusdienās. Tomēr visas kā viena saka „nekas, mēs pielāgosimies!”. Šajā brīdī es vēl nezinu, ka pielāgošanās, pretimnākšana un viesmīlība būs tās lietas, kuras Alūksne pavada visu laiku.
“Iela kā tāda parādās Alūksnes pilsētas apbūves plānos 20.gados. Iela ir diezgan īsa – tajā ir četri krustojumi, četri līkumi un trīs uzkalni. Laikabiedru atmiņās šī ir vieta, kur lauki ienāk pilsētā. Te tāda jūtama lauku idille,” stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova.
Viņa atklāj – Brīvības iela jau vēsturiski bijusi pilsētas nomales iela, kurā aktīva tirdzniecība nav notikusi.
Tomēr vēsturiski Brīvības ielā atradusies katoļu draudzes mītne, dārzniecība. Ielā dzīvojis arī krāšņu mūrnieks, frizieris un fotogrāfs.
“Muzeja materiālos nav atrodama ielas nosaukuma izvēle, tās pamatojums. Bet nu tas ir, manuprāt, likumsakarīgi, jo ir noslēgušās Brīvības cīņas. Alūksne ir atbrīvota, un šis nosaukums ir izvēlēts neatkarības kontekstā. Atšķirībā no Alūksnes pilsētas ielām, kuras padomju okupācijas periodā ir pārdēvētas, Brīvības iela savu nosaukumu ir saglabājusi līdz pat mūsdienām,” par ielas nosaukumu turpina Zanda Pavlova.
Viesmīlīgās muzeja darbinieces sarunai ir gatavojušās – uz galda ir kafija, kūka un kliņģeris. Konditoreja, kuras gatavoto kūku liek galdā muzeja darbinieces, atrodas tieši Brīvības ielā. Nesaprast, kāda ir Brīvības ielas garša būtu nepareizi, tādēļ ļauju sev uzlikt gabaliņu un saprotu – Brīvības ielas garšā jūtu kakao krēmu, biskvītu un grauzdētas auzu pārslas – gardi.
Kartupeļu vagas kalnā
Pēc stāsta par Brīvības ielas vēsturi un gardā cienasta pozitīvi šokē vēl viena viesmīlības un pretimnākšanas deva – muzeja darbinieces, zinot, ka došos runāt ar cilvēkiem Brīvības ielā, jau pašas iepriekšējā dienā devušās uz šo ielu un sarunājušas man kādu cilvēku, kurš Brīvības ielā dzīvo jau ļoti sen. Mēs iekāpjam vēsturnieces Zandas Pavlovas automašīnā un dodamies Brīvības ielas virzienā.
Numurs 20. – fotogrāfa Vosvenieka nams, tālāk friziera Baloža nams. Tādā skaistā pagriezienā. Un vienā dzeltenajā namā dzīvo Jānis Skulte. Viņš Brīvības ielā Alūksnē dzīvo jau no mazotnes.
Viņš atceras, kā blakus mājai esošajā kalnā vectēvs sadzinis vagas, sastādījis kartupeļus, bet kalns bijis stāvs, un, uznākot lietum, visi kartupeļi noslīdējuši lejā.
“Es te piedzimu mājās pat. Te bija šaura ieliņa. Tur bija kalns – ar ragaviņām braucām krietni tālu, tikai atpakaļceļš garš bija. Visi tādi saticīgi, ļoti draudzīgi bijām. Te bija tāda kā kūtiņa, bet tur bija liela ģimene, 5 cilvēki bija dzīvojuši, gatavojuši paši logus bija. Pa diviem baļķiem ar zirgu veduši kokmateriālus. Diez cik jauki jau nebija. Te bija daudz lopiņu. Bija gandrīz visās mājas šeit. Ganības krietnas bija pa visu kalnu, tagad tur arī viss sabūvēts ir. Kaut ko vēl vajadzētu Brīvības ielai – nē, mēs esam ļoti priecīgi,” atmiņās dalās Jānis.
Kluss, bet ziemās slidens
Laipnās muzeja darbinieces ved tālāk. Dodamies uz jau iepriekš minēto konditoreju, kas atrodas Brīvības ielā. Atvados no jaukajām dāmām un dodos uz turp un tur sastopu Edīti Karasevu, kas pastāsta, ka strādā Brīvības ielā jau kādus 20 gadus.
Darba dienas vidus konditorejā ir aizņemts laiks, tādēļ ilgi tur neuzturos un dodos tālāk iepazīt Brīvības ielas iedzīvotājus. Satieku Anitu, kura vienā no nedaudzajām daudzdzīvokļu mājām Brīvības ielā dzīvo jau teju 14 gadus.
“Es domāju, citās pilsētās ir daudz vairāk ēku, garāka iela, bet mums jau te maz. Nu, man jau patīk pa logu skats, es bieži skatos. Ziemu gan te ir slidens. [..] 2016. gadā roku salauzu. Nokāpu, nogāzos un šausmīgi salauzu. Nu stipri,” stāsta Anita.
Kopš 1994. gada šeit dzīvo Anna. Viņa dzīvi Brīvības ielā raksturo kodolīgi.
“Nu, klusa, normāla dzīve ir. Ne jau tā kā pilsētas centrā,” viņa nosaka.
Tieši Brīvības ielas galā, tiesa gan, jau uz Jāņkalna ielas, atrodas, iespējams viena no pazīstamākajām Alūksnes vietām. Gulbenes-Alūksnes mazbānīša depo. Tas nozīmē, ka ikviens, kurš ar vilcienu pa šo šaursliežu dzelzceļu ierodas Alūksnē, pirmo ierauga tieši Brīvības ielu, kas tad, lai arī tālu prom no pilsētas centra, tūristiem kļūst par pirmo iespaidu Alūksnē. Un šajā ziņā alūksniešiem nav par ko kaunēties – mazā, sakoptā un gleznainā ieliņa ir gatava uzņemt ikvienu, kurš novērtē patiesu mieru un lauku idilli pilsētā.
