Reģioni Krustpunktā

Skultes pagasta pievienošana Saulkrastu novadam atzīta par neatbilstošu satversmei

Reģioni Krustpunktā

Nodibinājums "Dzīvnieku policija" joprojām cīnās ar sekām

Iedzīvotāju skaits samazinās visā Latvijā. Latgalē – visstraujāk

Iedzīvotāju skaits samazinās visā Latvijā, bet Latgalē visstraujāk

Pēdējos desmit gados Latvijā iedzīvotāju skaits samazinājies par 177 tūkstošiem, liecina tautas skaitīšanas dati. Aptuveni tāds ir iedzīvotāju skaits trīs lielajās pilsētās kopā – Daugavpilī, Liepājā un Rēzeknē. Iedzīvotāju skaita samazinājums vērojams visos reģionos, tomēr vislielākais samazinājums bijis Latgalē. To smagi izjūt Aglonas novadā. Tā kā uzlabojums nav plānots, svarīgs ir valsts un pašvaldību atbalsts iedzīvotājiem. 

ĪSUMĀ:

Aglonas novads smagi izjūt iedzīvotāju samazinājumu

Aglonas novada Šķeltovas pagasts pēc administratīvi teritoriālās reformas tiks iekļauts Krāslavas novadā. Dienas vidū pie pagasta pārvaldes tiek pļauta zāle un manāma cilvēku rosība. 

Tieši mazie pagasti ir tie, kuros iedzīvotāju skaita samazināšanās acīmredzami ietekmē pagasta dzīvi. Pirms diviem gadiem te slēgta pamatskola, jo tajā mācījās vien aptuveni 20 skolēni. Slēgts arī bērnudārzs. Abas ēkas stāv tukšas.

„Šis jautājums ir ļoti sāpīgs, jo mūsu iedzīvotāju skaits ar katru gadu sarūk. Uz gada sākumu mums bija aptuveni 540 iedzīvotāju, jauniešu līdz 18 mums ir aptuveni tikai 70,” stāsta pagasta pārvaldes vadītāja Irēna Maļuhina. 

Skola ir divstāvu ēka ar malkas apkuri, ēka ir labā stāvoklī, tikai nav neviena, kam tā būtu vajadzīga. Domāt un gaidīt, ka Šķeltovā var ierasties investors, kurš izveidos ražotni un piedāvās darbavietas, – tas vairāk līdzinās nereālam sapnim.

„Piemēram, ja kāds uzņēmējs pie mums brauktu un uztaisītu rūpnīcu, – ja tas būtu pirms 30 gadiem, tad vēl bija darbaspēks, bet šodien, ja pie mums atvērtu kādu rūpnīcu, tad uz rokas pirkstiem var saskaitīt, kas ietu strādāt,” norāda Maļuhina. 

No tiem, kuri ir darbspējīgā vecumā, lielākā daļa ir devusies uz ārzemēm vai strādā un dzīvo lielākās pilsētās. Ja nav darba, nav arī cilvēku. Ja nav cilvēku, nav arī bērnu.

„Dzimstība ir ļoti maza. No 2009. gada gadā viens divi varbūt, kurš gads laimīgāks – tad trīs jaundzimušie. Mūsu bērni dzīvo pavisam citur, tā jaunatne, kas šeit varētu būt, un mūsu mazbērni dzimst vai nu ārzemēs, vai arī lielajās pilsētās, tur, kur ir darbs. 

Uz vietas ir palikuši tikai tie, kuriem ir sava saimniecība, kuri ir izveidojuši savu saimniecību pa šiem trīsdesmit gadiem, kad iestājās Latvijas neatkarība. Kuri nenoturējās, tie ir bezdarbnieki. Bezdarbnieku saime pie mums ir liela. 

Bēdīgākais, ka tie cilvēki ir pirmspensijas vecumā, – darba stāžu viņi nav nopelnījuši, jo, kad pajuka mūsu paju sabiedrība, viņi palika bez darba, ne katrs varēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem,” stāsta Maļuhina. 

Pagastā ir vien piecas lielākas zemnieku saimniecības, darbu piedāvā divas no tām, pārējās tiek galā pašu spēkiem. Cilvēki rindā gaida, lai varētu  strādāt pagasta algotajā pagaidu sabiedriskajā  darbā.

Pie pagasta ēkas strādā Marija, ravē puķes. Viņa dzīvo un strādā Šķeltovā. „25 gadus, es šeit atgriezos no Zemgales, no Bauskas puses, bet šeit es esmu dzimusi, Izvaltas skolā mācījos, tad Jelgavā un tad atbraucu šurp. Es šeit strādāju, kopju puķu dobes, stādu, rušinu. Reti kuram šeit ir darbs, bet tie, kuriem šeit ir darbs un mājas, tie var būt laimīgi, kaut gan bērni visi ir projām Anglijā,” stāsta sieviete.

Atbildot uz jautājumu, kādu viņa redz pagastu pēc 5–10 gadiem, Marija saka: „Ļoti klaju, ļoti tukšu, daba būs skaista, kāds jau šeit strādās, nekādu īpašu perspektīvu es šeit neredzu.”

Šķeltovā ir savs feldšeru punkts, reizi nedēļā brauc ģimenes ārste, ir bibliotēka, tautas nams, veikals. Aglona no pagasta centra ir 12 kilometru attālumā, jābrauc pa grants seguma ceļu.

Škeltovas ciems Latgalē

Aglonā šobrīd pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem ir vairāk nekā 3200 iedzīvotāju. Triju gadu laikā iedzīvotāju skaits samazinājies par teju 300.

No slēgtās Šķeltovas pamatskolas bērni nāk mācīties uz Aglonas vidusskolu. Taču arī Aglonas vidusskola izjūt negatīvo demogrāfisko tendenci.

Aglonas vidusskola atrodas skaistā vietā, pa skolas logiem redzams Cirīša ezers. Aglonas vidusskolā pēdējos gadus skolēnu skaits ir ap 170, skolas direktore atceras, ka laikā, kad viņa mācījās, Aglonā vidusskolā bija vairāk nekā 400 skolēnu. Taču, gadiem ejot, iedzīvotāju skaits samazinājās.

„Kritums bija tad, kad ļoti daudzi brauca uz ārzemēm. Tas bija ļoti liels kritums, jo tiešām juta – viens pēc otra brauc projām,” 

situāciju raksturo Aglonas novada vidusskolas direktore Lidija Šatilova. 

Aglonas vidusskolas direktore Lidija Šatilova

Uz Aglonu mācīties brauc arī no blakus novadiem, iecienījis esot Krāslavas novads. Taču trūkst jaunu pedagogu, skolotāju vecums skolā ir 40–60 gadi.

„Es jau visvairāk uztraucos, ka būs viens brīdis, kad var no skolas aiziet uzreiz astoņi skolotāji, bet jauno mums nav. Arī šogad – datora speciālists, – mēs iztikām kaut kā paši, sporta skolotāja jauna. Viņa dzīvo šeit, viņai ir māja, viss kārtībā,” saka direktore.

Jaunieši pēc vidusskolas absolvēšanas dodas studēt un reti atgriežas Aglonā.

„Mums liela daļa aiziet uz medicīnas pusi. Tad mums aiziet uz militārajām skolām – uz robežsardzi, policiju. Jā, robežsargi ir, kuri atgriežas, bet principā visi, kas aizbrauc, viņi paliek tur,” saka Lidija Šatilova. 

Veikals Aglonā, tajā ir dažādas saimniecības preces, apģērbs, apavi. Veikala vadītāja Jeļena stāsta, ka šis laiks ir īpaši grūts, tomēr jau pāris gadus ar tirdzniecību nevedas pārāk veiksmīgi.

„Man šeit ir bizness jau četrus gadus, un ar katru gadu kļūst sliktāk un sliktāk. Tagad vēl ar šo visu situāciju valstī, ar kovidu maz ir tūristu, bet mēs izdzīvojam. Bez vadītājas veikalā ir divas pārdevējas, cenšamies maksāt īri un nodokļus, bet paliek arvien grūtāk. Un žēl to cilvēku, kuri atnāk un skatās, bet nopirkt nevar, jo nav naudas.”

Aglonā uz ielas satiktais jaunietis ir viens no tiem, kurš iztikas līdzekļus pelna ārzemēs. 

„Es pa ārzemēm, tikai tagad uz šo laiku esmu šeit, kamēr pandēmija. Nav darba šeit, nav ko darīt, ja tur aizbrauc tur var vairāk nopelnīt. Es pastrādāju pusgadu un tad šeit esmu. Esmu bijis Ziemeļīrijā, Vācijā. Tas ir izdevīgi.”

Demogrāfs norāda, ka nākotnē samazinājums turpināsies

Runājot par iemesliem, kāpēc iedzīvotāju skaits Latgalē strauji samazinās, tie nav tikai zemās dzimstības un salīdzinoši augstas mirstības rādītāji reģionā, bet arī emigrācija, ne tikai uz ārzemēm, bet arī tepat Latvijā, pārceļoties uz Rīgu, Pierīgu vai citiem reģioniem. 

Iedzīvotāju skaita izmaiņas komentē demogrāfs Ilmārs Mežs.

Kādas sekas ir gaidāmas pēc desmit, divdesmit gadiem, vai ir pamats domāt, ka tendences var mainīties?

Būtībā mēs redzam, ka visa Latvija zaudē ļoti daudz iedzīvotāju. Diemžēl nākotnē samazinājums turpināsies. 

Mēs varbūt varam cerēt, ka tas mazliet palēnināsies, bet tik un tā arī Latgalei jārēķinās, ka vismaz viens procents iedzīvotāju gadā zudīs. 

Jo ir sasniegta tāda situācija, ka arī jauno ģimeņu relatīvi ļoti maz palicis Latgalē. Es neko pozitīvāku nevaru teikt. Brīnumi nenotiek. Vai otrādi – ir jānotiek brīnumam, lai šeit kaut kas mainītos. Es nezinu, vai kādam cilvēkam maz ir tāda burvju nūjiņa, kuru var novicināt un tad rodas te darba vietas. Kādas šaurākas nišas strādājošajiem – kas kaut ko audzē vai strādā tūrismā – tā ir maza Latgales iedzīvotāju daļa, kas sev atradīs labas darba iespējas. Es īsti neredzu tādas reālas iespējas, kā šos demogrāfijas procesus pagriezt otrādi. Varbūt ar kādu īpašu programmu. Piemēram, Somijā ir īpaši labi apstākļi Ziemeļu daļas reti apdzīvotajiem novadiem, kur ir kaut kādas piemaksas vai nodokļu atlaides. Varbūt valdībai jārunā par šādiem apstākļiem.

Vai var teikt, ka salīdzinājumā ar pārējiem Latvijas reģioniem Latgale ir visdrūmākajā situācijā, vai tomēr situācija ir vienlīdz neiepriecinoša visā valstī?

Tas demogrāfiskais stāvoklis drīzāk ir mērāms attālumā no Rīgas. Tas attālums, kas ir nosacītā stundas pusotras braucienā no Rīgas, tur situācija ir cerīga. Tātad virzienā Rīga–Valmiera, Rīga–Ogre, Rīga–Jelgava, Rīga–Tukums. Šis rādiuss varētu būt izņēmums no pārējās Latvijas. Bet Latgalē ir mazliet drūmāka situācija demogrāfijā, salīdzinot ar Vidzemi un Kurzemi.

Problēmas sākums ir vispārējā globalizācija. Latgalē ir bijis visblīvākais lauksaimniecības apdzīvojums, kas izveidojās gan 19. gadsimtā, it īpaši 20. gadsimta pirmajā pusē, jo tolaik dzimstība Latgalē bija divreiz augstāka nekā pārējā Latvijā. Līdz ar to tur radās tik daudz cilvēku, kuriem saprotamu iemeslu dēļ nebija liekās zemes pat toreiz. Pat toreiz vairums latgaliešu iepirka jaunsaimniecības vai devās kalpu gaitās uz citiem Latgales novadiem. Un tas turpinājās arī visus pēckara laikus. Ja mēs skatāmies latgaliešu uzvārdu izplatību, tagad vairāk latgaliešu uzvārdu ir ap Rīgu, Vidzemē un Zemgalē, nekā būs palicis pašā Latgalē. Tā kā tie cilvēki tepat Latvijā ir, vienkārši viņi seko tur, kur ir darbavietas.

Ja mēs paši esam skaitā tik maz, kāda varētu būt nākotne, vai mēs esam interesanti citu valstu iedzīvotājiem kā vieta, kur dzīvot vai strādāt?

Jā un nē. Vienmēr būs atsevišķi cilvēki un atsevišķas ģimenes, kas spēs atrast savu vietu Latvijā. Lielais vairums arī no jauniebraukušiem cilvēkiem, kaut vai tie būtu baltkrievi vai no kādām tālākam valstīm, viņi arī paliks Rīgā, tās apkārtnē, kur ir darbavietas. Ja darba iespējas ir tik nelielas, tik šaurās nišās, mēs nevaram runāt par kaut kādu tūkstoti darbavietu kaut kādās Latgales nomalēs. Ja tās būs, tās visdrīzāk būs Rēzeknē, Daugavpilī. Bet mazajiem lauku pagastiem ir jādomā, kā saimniekot tālāk. Būtu samērā naivi domāt, ka tagad jebkurā mazā novadiņā parādīsies ražotne, kas nodarbinās visa pagasta iedzīvotājus. Tas vienkārši ir neiespējami. Tur, kur ir šie darbaspējīgie cilvēki palikuši, tur arī jāmeklē iespējas, kā viņus piesaistīt. 

Svarīgs valsts un vietējo pašvaldību atbalsts  

Šobrīd Latgalē jau darbojas īpaši reģionam paredzētas atbalsta programmas ekonomikas stiprināšanai un jaunu darbavietu radīšanai, tomēr, kā norāda Viļakas novada domes priekšsēdētājs un Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja vietnieks Sergejs Maksimovs, daudz kas atkarīgs no pašvaldību un valsts atbalsta ģimenēm ar bērniem arī uzņēmējdarbības, jo īpaši lauksaimniecības stiprināšanai lauku novados. 

“Šobrīd valsts kopīgi ar pašvaldībām izstrādājusi dzīvokļu celtniecības programmu, un arī tas ko mēs paši darām pašvaldībā, – nodrošinām bērniem brīvpusdienas, apmaksājam lielāko daļu no interešu izglītības. Un otra problēma, kas nav saistīta ar demogrāfijas tendencēm, tas, ka laukos ienāk mehanizācija. Un šobrīd mēs esam dilemmas priekšā – ražot lētu un kvalitatīvu produkciju, mehanizējot un samazinot darbaspēka izmaksas, vai ražot, ieguldot vairāk darba, kas sadārdzinās produktu. Eiropas Savienība ir noteikusi zaļo kursu, ka līdz 2030. gadam 25% no lauksaimniecības zemes ir jābūt apstrādātai bioloģiski. Viens aspekts ir veselīgums, otrs – darbaspēks lauksaimniecībā.

Bioloģiskā lauksaimniecība prasa vairāk roku darba, un tas ir viens no elementiem, kā saglabāt cilvēkus laukos. 

Mēs arī ļoti atzinīgi novērtējam Lauku atbalsta dienesta programmas jaunajiem zemniekiem. Un arī tā programma, kad pirmspensijas vecuma zemnieki nodod savas zemes mantiniekiem. Tādā veidā jauniešiem ir interese attīstīt savu uzņēmumu,” stāsta Maksimovs.

Kā vēl vienu svarīgu aspektu viņš min Latgales Speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) darbību reģionā un arī augstākās izglītības pieejamību. 

“Esam panākuši, ka arī darbaspēku ieskaitīs kā šī SEZ rezultātus, kas citstarp palīdz ienākt informācijas  tehnoloģijām, šūšanas uzņēmumiem, kad uzņēmums ar ļoti atvieglotiem noteikumiem var izņemt dividendes. Svarīgi arī zināt, ka valsts ir manā pusē. Vācijā, piemēram, ir programmas, kur daudzbērnu ģimenēm ir bezmaksas augstākā izglītība. Tas būtu milzīgs atbalsts arī Latvijā,” spriež Maksimovs.

KONTEKSTS:

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 17,6 tūkstoši bērnu, kas ir par 6,6 % mazāk nekā 2019. gadā. Un tas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā. Savukārt nomira 28,9 tūkstoši cilvēku, kas ir par 4,1% vairāk – tā liecina Centrālās statistikas pārvaldes tautas skaitīšanas dati.  Vislielākais iedzīvotāju skaita samazinājums pērn bija Latgalē – par 1,8%.

Lai gan Latgalē ir izteiktāks iedzīvotāju skaita samazinājums, tendences ir līdzīgas visos Latvijas novados. Pēdējos desmit gados Latgale zaudējusi 52 tūkstošus iedzīvotāju, Vidzeme 29 tūkstošus, Kurzeme – 35 tūkstošus, Zemgale – 27 tūkstošus, Rīga – 45 tūkstošus, un pieaudzis vienīgi Pierīgas iedzīvotāju skaits. Latgalē ir arī mazākais bērnu un pusaudžu īpatsvars.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt