Šādu soli valstij nākas spert, jo, lai gan pašvaldības daudzviet aktīvi modernizē ūdenssaimniecību, iedzīvotāji kanalizācijas un ūdensapgādes infrastruktūrai mēdz pieslēgties visai kūtri.
Eiropas Komisija secinājusi, ka par spīti pašvaldību investīcijām ūdenssaimniecībā, Latvijai var būt grūtības ar Eiropas Savienības mērķu īstenošanu ūdenssaimniecībā, jo mājsaimniecības centralizētajiem ūdens un kanalizācijas pakalpojumiem pieslēdzas kūtri. Tāpēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir izstrādājusi likumprojektu, kas nozarē paredz būtiskas pārmaiņas.
Ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere skaidro, ka jaunais likumprojekts paredz noteikt valsts un pašvaldību atbildību ūdenssaimniecības jomā, kā arī to, cik daudz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija iesaistās ūdenssaimniecības pakalpojumu regulēšanā.
Tāpat jaunais likumprojekts dod pašvaldībām tiesības izdot saistošus noteikumus par ūdensapgādi un kanalizāciju savā teritorijā, nosakot lietotāju un pakalpojumu sniedzēju tiesības un pienākumus, kā arī ļauj piesaistīt pašvaldību līdzekļus, lai izveidotu mājsaimniecībām pieslēgumus ūdenssaimniecības tīkliem.
Vesere norāda - jaunā likuma ietvaros iedzīvotājiem tiks gan uzlikts par pienākumu, gan arī nodrošināts stimuls lietot centralizētās ūdenssaimniecības sistēmas.
Bieži vien ne visas mājsaimniecības ir gatavas pieslēgties no jauna izbūvētajiem ūdensapgādes tīkliem, jo tas prasa papildus izdevumus, bet jaunais likums ļaus pašvaldībām palīdzēt iedzīvotājiem.
Pašvaldības, uz kuru pleciem lielā mērā gulstas ūdenssaimniecības, kopumā likuma ieceri atbalsta, bet vēlētos tajā atsevišķus labojumus, liecina Latvijas pašvaldību savienības padomnieces vides jautājumos Guntas Lukstiņas teiktais.
Pašvaldības uzskata - likumā jānosaka, ka ūdenssaimniecība ir valsts stratēģiskā nozare un jāparedz, ka arī valsts var atbalstīt pieslēgumu no maģistrālā tīkla līdz mājsaimniecībām. Tāpat pašvaldību ieskatā valstij būtu jāizstrādā arī lietusūdeņu apsaimniekošanas politika, jādomā par to novadīšanu, jo nevar novadīt lietusūdeņus parastajā kanalizācijas sistēmā, kā tas paredzēts pašlaik.
Likumprojektā arī ir iekļauts tiesiskais regulējums, kas nosaka sniegto ūdenssaimniecības pakalpojumu uzskaites un norēķinu kārtību par saņemtajiem pakalpojumiem. Tāds nepieciešams, jo daudzi lietotāji var norēķināties par pakalpojumiem, neizmantojot skaitītājus, bet norēķini šādos gadījumos notiek pēc atšķirīgām patēriņa normām un bieži neatbilst faktiskajam ūdens patēriņam.
