Baznīca pamatīgi cieta Otrajā pasaules karā un padomju gados to izdemolēja. Pāri bija palikuši tikai seni mūri, bet tagad tajos lēnām atgriežas dzīvība.
Pati Latvijas mala, kur līkumus met Venta, un līdz Lietuvai vien 200 metru. Kluss nostūris, bet reiz te kūsāja dzīvība. Par to liecina 1580.gadā celtā baznīca, kuras sienas skauj veci, ķērpjiem apauguši koki.
Sagrauto dievnamu Griezes baznīcas mācītājs Atis Freipičs pirmo reizi ieraudzīja jaunībā, padomju gados. Laivojot pa Ventu, viņa uzmanību piesaistīja tornis.
„Tad vēl bija līdz pusei jumts baznīcai, bija kaut kādi griesti, grīdas fragmenti. [..] Es tolaik neko nezināju, par Dievu nedomāju, nebija nekādas saistības ar baznīcu. Bet es sajutu tādu vēlmi, ka šeit kaut kas jādara, to tā nevar atstāt, ka viss iet postā,” atcerējās Freipičs.
Uldis Žablis, kurš palīdz baznīcas atjaunošanā, stāstīja, ka pirmo reizi te bija, „kad tēvs brauca pa Ventu makšķerēt. Griezes baznīcai tad vēl bija slīps tornis, nebija nokritis līdz galam, un man jau kopš tiem laikiem bija sajūta, ka tas ir kaut kas ļoti īpašs”.
Pirms 14 gadiem Atis ar domubiedriem sāka rīkot talkas, lai sakoptu pamesto baznīcu, un lēnām sākās dievnama un arī draudzes atdzimšana.
Kad laiks ļauj, Griezē sabrauc brīvprātīgie. Jauc javu un mūrē. Paši gādā būvmateriālus.
„Cits noziedo materiālus, cits vienkārši nāk ar savu darbu, ir arī cilvēki, kuri ziedojuši naudu baznīcas atjaunošanai. Tie, protams, nav tūkstoši. Kādi simti. Ja mēs prātīgi, ekonomiski dzīvojam ar šo naudiņu, un paši strādājam, tad var diezgan daudz izdarīt,” atzina Freipičs.
„Tur bija vecas konstrukcijas sapuvušas, iekārušās, tādas, kas jebkurā brīdī nāks uz galvas, un industriālie alpīnisti mums paprasīja milzīgas naudas, kādas mums nebija. Bet te bija cilvēki, kas dabūja alpīnistu aprīkojumu un trenējas paši, un tas bija kā brīnums, ka mēs to izdarījām vienā pavasarī,” stāstīja mācītājs.
Arī visas sastatnes 27 etru augstumā ap torni paši cēla. Šogad trīs iecerētās talkas nācies atlikt lietavu dēļ.
Kopīgiem spēkiem atjaunota sakristeja, kur tiek noturēti dievkalpojumi. Bet vasarās lūgšanas notiek baznīcā zem zvaigžņotām debesīm.
„Ja man bērni kādreiz gribētu pārmest, ka viņiem tēvs ir par maz bijis vai es esmu kaut ko pāri nodarījis, lai atbrauc apskatīties, ka te tas viss ir aizgājis.. Vismaz kaut kas būs palicis...” sacīja Uldis Žablis.
„Entuziasti pētīja vecas baznīcas grāmatas, izrādās, ka šeit ir no manas mammas puses daudzi radi - mana vecātēva vecaistēvs, viņiem Griezes baznīca ir bijusi ģimenes baznīca. Te viņi ir kristīti, iesvētīti un laulāti. Tas viss ir bijis 1700. un 1800. gados. Ja tā padomā, es varbūt vienkārši atbraucis mājās,” piebilda Uldis.
Saglabājušies oriģinālie, vairāk nekā 400 gadus vecie mūri. Mūriem uzlikts konservācijas jumts, lai sienas nebojātos vēl vairāk. Tornī atjaunotas starpstāvu platformas un aizmūrēti kara laikā izšautie caurumi. Metru biezajām sienām bija gājuši cauri lielgabalu šāviņi.
Griezes baznīcu cēla pirmā Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera brālis Johans Ketlers kā privātu baznīcu. Tā bijusi ļoti grezna. Ar glazētu dakstiņu jumtu, vitrāžu logiem. Vietām saglabājušās unikālās, īpašā apmetuma tehnikā veidotās logu aiļu apdares.
„Redziet ap logiem tādas interesanta apdares - tas ir sgrafito tehnikā veidotas, ļoti maz kur Latvijā saglabājušās. Arī kaut kur 17. gadsimts varētu būt. Arhitekti visi priecājas, un saka, ka to noteikti vajag atjaunot,” stāstīja mācītājs.
Tomēr senais dievnams nav valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. No saraksta to svītroja astoņdesmitajos gados.
„Tas zināmā mērā ir plus, mēs varam brīvāk rīkoties. Mēs cenšamies maksimāli atjaunot, mūrējam arī ar kaļķa javu, viss maksimāli, kā tam jābūt. Bet zinot to, cik grūti ir, zinot, ka tas ir piemineklis, tad mēs šeit nevarētu uz savu roku šādi darboties tas būtu ļoti sarežģīti un izmaksas būtu nesalīdzināmi lielākas,” atzina Atis Freipičs.
Vēl palicis nedaudz, lai varētu uzlikt torņa smaili. Viena vācu draudze uzdāvinājusi 3 zvanus. Mācītājs grib pieredzēt dienu, kad tie pieskandinās apkaimi.
„Es nezinu, vai manas dzīves laikā te būs interjers un viss gatavs, bet es gribētu piedzīvot, ka ir jumts! Gribētos tomēr baznīcu ar jumtu, kur var normāli kalpot,” atzina mācītājs.
„No viens puses varētu domāt kāpēc mežā, nekurienē vajag baznīcu, draudze te ir ļoti maziņa. Draudzei patiesībā pietiek ar to, ko esam atjaunojuši - sakristeju ar kapelu. Bet tā vienkārši notiek. Varbūt pēc 50 gadiem te atkal būt daudz cilvēku, [..] ja ir aicinājums, viņam ir jāseko,” piebilda mācītājs.
Mācītājs cer, ka ar laiku Griezes baznīca izveidosies par kristīgas dzīves centru. Jau tagad vasarās te notiek dažādas nometnes un mākslas pasākumi.
