Aktuāli

VUGD pārstāvis Mārtiņš Baltmanis par ugunsgrēkiem apkures sezonā

Aktuāli

Dalībai 2020. gada «Expo» nāksies gatavoties lielā steigā

Sieviete ratiņkrēslā: Katrs brauciens ar vilcienu man ir kā cīņa

Iedzēruši palīgi, salūzuši pacēlāji un nepielāgoti vagoni - sievietes ratiņkrēslā ikdiena vilcienā

„Es vienkārši sēdēju stacijā un raudāju, līdz pienāca apsargi,” tā par vienu no daudzajām nepatīkamajām pieredzēm, ar ratiņkrēslu mēģinot tikt vilcienā Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā, stāsta Karina Volodina. Nestrādājošs pacēlājs, piedzērušies darbinieki – Karinas stāsti par invalīda pieredzi, ik nedēļu braukājot maršrutā Rīga – Jelgava, kārtējo reizi apliecina, ka Eiropas Savienības prasības par dzelzceļa infrastruktūras pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā joprojām nereti tiek pildītas vien „ķeksīša pēc”.

Volodina ratiņkrēslā ir jau 14 gadu. Tajā viņa nokļuvusi pēc avārijas. Rīgā strādā par pavāri vegānu restorānā, veido profesionālas ēdienu fotogrāfijas. 

„Es neesmu sliņķis, kurš neko nedara, vienkārši sēž uz sociālā pabalsta un pēc tam sūdzas. Es tiešām cenšos darīt visu, ko varu, būdama ratiņkrēslā, bet valsts man nepalīdz būt neatkarīgai. Es negribu savos gados būt atkarīga no valsts, man patīk darboties, maksāt nodokļus, redzēt skaistu pilsētu… Es labprāt par to visu maksātu, bet es gribu redzēt rezultātu!” saka Volodina

Darba dienās Karinai ir asistents, bet piektdienu vakaros uz Jelgavu pie vecākiem jātiek vienai. Teorētiski 1960. gados celtā Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija ir pielāgota cilvēkiem ratiņkrēslos, taču praksē tā katru reizi ir cīņa, atzīst Volodina

„Pacēlājs uz 7.ceļu nestrādā jau visu gadu. Tas nozīmē, ka man ar liftu jābrauc uz 1.ceļu un tad ar speciālu palīdzību jābrauc pāri visam dzelzceļam, sešiem sliežu ceļiem,” stāsta sieviete.

Volodina ar asistenti vēlāk parāda, kā tas izskatās – ar ratiņiem jāmēro vairāku simtu metru līkums līdz pārbrauktuvei, kurā starp sliedēm sprūst riteņi, kas bojā ratiņkrēslu un ir sāpīgi viņas traumētajai mugurai. Viena viņa pārbraukt sliedēm nevar, bet ar „Latvijas dzelzceļa” nodrošinātajiem palīgiem reizēm gadoties tā:

„Ir bijuši gadījumi, kad viņi vienkārši neatnāk un nepiezvana. Kad es zvanu viņiem, tad tur visi ir piedzērušies. Saka – jā, jā, tūlīt atnāksim, bet neatnāk. Piemēram, pirms divām nedēļām gaidīju šeit, lejā, pienāca apsargi un jautāja: meitene, kas ir noticis?

Es raudāju, jo biju ļoti nogurusi, biju palikusi viena Rīgā, bija vēls vakars, ārā lija lietus, un es nezināju, ko darīt…

Teicu: mans vilciens aiziet jau pēc piecām minūtēm, bet es nevaru tikt iekšā. Apsargi man palīdzēja tikt augšā pa kāpnēm uz 7.ceļu, un tur augšā pīpēdami gaidīja tie darbinieki [kuriem vajadzēja palīdzēt] un jautāja – a kāpēc tu vienkārši pati neatnāci šurp?”

Bet tikt līdz vajadzīgajam ceļam ir tikai pirmais solis. Lai iekļūtu vilcienā ar stāvajām kāpnēm, vajadzīgs vēl viens – mobilais – pacēlājs, kas jāpasūta vismaz divas dienas iepriekš.

„Bet problēma ir tajā, ka viņi diemžēl mēdz aizmirst, ka tev šāds pakalpojums ir vajadzīgs, un vienkārši neuzlādē pacēlāja akumulatoru, tāpēc tas nedarbojas. Vienu reizi viņi mani iecēla vilcienā uz rokām, bet tas bija ļoti bīstami, jo kāpnes ir stāvas un, ja es būtu kritusi, būtu salauzusi kaklu. Otrreiz no tā atteicos, un tad viņi vienkārši apturēja vilcienu. Visiem pasažieriem bija jāgaida pusstunda, kamēr viņi uzlādēs akumulatoru un pacēlājs varēs mani iecelt vilcienā. Visi bija tik dusmīgi, jo cilvēkiem vēlā vakarā vajadzēja gaidīt, lai vienu invalīdi ieceltu iekšā!” stāsta Volodina.

Viņa par šīm problēmām vairākkārt zvanījusi uz „Latvijas dzelzceļa” norādīto numuru, draugi rakstījuši vēstuli. Taču tikai tad, kad pēc ilgām pārdomām savu bēdu stāstu publicējusi „Facebook”, ar ko cilvēki dalījušies jau vairākus tūkstošus reižu, viņa saņēmusi zvanu no „Latvijas dzelzceļa”.

„Viņi man teica, ka visu to izlabos, paldies, atvainojiet, ka tā notiek, lūdzu, uzreiz sakiet to visu mums! Un iedeva man kaut kādu tiešo numuru, uz ko zvanīt, ja kaut kas notiek, un izstāstīt, piemēram, ja mani cēla vilcienā ar rokām vai darbinieks bija piedzēries. Bet ko darīt visiem citiem ratiņkrēslos, kuriem nav tāda VIP telefona? Vai tas nozīmē, ka tev Latvijā ir jābūt kaut kādai VIP personai, lai tevi varētu sadzirdēt un tev varētu palīdzēt?” sieviete ir sašutumā.

Volodina mīl ceļot un atzīst, ka ar ratiņkrēslu tikt vilcienā nav bijis problēmu pat Indijā, kur no perona varējusi iebraukt tieši vilcienā.

„Esmu bijusi kādās 15 valstīs, un diemžēl tikai manā dzimtenē, kuru es ļoti mīlu, man ir tādas problēmas,” saka Volodina

Pirmie jaunie vilcieni pa Latvijas sliedēm sāks kursēt ne agrāk kā pēc diviem gadiem. „Rail Baltica” ietvaros plānotā stacijas pārbūve sāksies vien pēc gadiem trim, četriem. Līdz tam Karinai Volodinai un citiem pasažieriem ratiņkrēslos ikreiz būs jācer, ka par divas dienas iepriekš pieteikto pacēlāju šoreiz neviens nebūs aizmirsis.

Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” vadītāja Ivars Balodis uzsver, ka cilvēki, kas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti, nedrīkst būt alkohola reibumā. "Tas vispār nav pieļaujams! Otrkārt – ja kāds no vides pieejamības risinājumiem salūst, un tā var gadīties jebkurai tehniskai ierīcei, ir jābūt paskaidrojošam uzrakstam, kā cilvēkam rīkoties. Ja nestrādā pacēlājs, ir jābūt uzrakstam, ka jāzvana pa tādu telefonu, jādodas uz citu pacēlāju vai apkārtceļu. (..) Mēs ceram, ka, līdz ko būs zemās grīdas tramvaji, daudz vairāk staciju būs pieejamas un cilvēkiem šis pakalpojums būs daudz izmantojamāks.

Bet, kamēr nav vilcienu, kamēr nav stacijas rekonstrukcijas, būtu jādarbojas šim pagaidu risinājumam. Taču šie pieejamības risinājumi ir ik pa laikam jāpārbauda.

Ir jāpārliecinās, ka cilvēki, kuriem tas ir vitāli svarīgi, var to izmantot. Nu, nevar būt situācija, ka ir salūzis pacēlājs uz peronu un pusgada laikā to nevar nopirkt," saka Balodis.

“Latvijas dzelzceļa” korporatīvās komunikācijas vadītāja Ieva Kustova intervijā Latvijas Radio atzina, ka viens no pacēlājiem ir salūzis un tā iegādei būtu jārīko konkurss. Savukārt prasība pieteikt palīdzības nepieciešamību divas dienas iepriekš esot atbilstoša Eiropas Savienības prasībām, un citās valstīs prakse esot līdzīga. Tas saistīts ar nepieciešamību nodrošināt noteiktā laikā un vietā gan pacēlāju, gan darbinieku, kuri ir attiecīgi apmācīti. Tāpat “Latvijas dzelzceļam” nākas sazināties ar “Pasažieru vilcienu”, kuram tieši tajā reisā jānorīko vilciens ar vietu ratiņkrēsla piesprādzēšanai.

Attiecībā uz, iespējams, darbinieka atrašanos alkohola reibumā Kustova norādīja, ka sūdzība nav saņemta un tagad ir grūti noskaidrot, kurš darbinieks tas varēja būt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti