Ideja par atsevišķu Vides ministriju saistīta ar pašreizējās VARAM darba lietu apjomu, kurā ir vides, reģionālās un e-lietas, skaidroja Zaļo un zemnieku savienībā (ZZS) ietilpstošās Latvijas zaļās partijas valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars. Viņaprāt, vienam ministram ir sarežģīti tikt galā ar trīs dažādām jomām. Viņaprāt, būtu svarīgi parādīt, ka vides jautājumi ir tikpat svarīgi kā ekonomiskie, reģionālās attīstības un citi jautājumi.
Šāda ministrijas atjaunošana nozīmētu ne tikai pārmaiņas Ministru kabinetā, bet arī pašas ministrijas reorganizāciju un budžeta pārdali. Tomēr, pēc Tavara sacītā, Vides ministrijai papildu vajadzētu pāris cilvēkus, bet ne jaunu ēku vai transportu.
Savukārt Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas vadītāja, asociētā profesore Iveta Reinholde šādu ideju saista ar valdības veidošanas procesu un mēģinājumu atrast līdzsvaru, izveidojot jaunu amatu. Turklāt pašlaik tā ir iespēja iesaistīties pašreizējās valdības veidošanā.
Ja vides jautājumi tiks izstrādāti kā horizontālā prioritāte, tad šāds lēmums varētu tikt pieņemts, lēš Reinholde. Viņa gan atgādināja, ka savulaik vides jautājumi bija nodalīti atsevišķā ministrijā, taču tos savienoja, jo tie ir savstarpēji saistīti.
Tikmēr valsts pārvaldes eksperte Inese Voika ideju par Vides ministriju dēvē par labu, jo katrai no šīm jomām vajadzīga politiskā vadība, atskaitīšanās un atbildība. Iepriekšējos gados pieņemto lēmumu par vienotas VARAM veidošanu viņa sauc par sasteigtu, jo vide un reģionālā attīstība bieži vien ir pretrunīgas vērtības. Voika gan piebilst, ka tādā gadījumā arī Zaļajai partijai vajadzētu atdalīties no ZZS.
Viņasprāt, uzraudzība pār vides jautājumiem pašlaik nav pietiekama, un pārvaldības jautājumi par šo jomu miljoniem eiro vērtajos projektos tikai iegūtu. Veidojot jaunu ministriju, gan būtu nepieciešama inventarizācija, piebilda Voika.
Ideja veidot atsevišķu Vides ministriju ir loģiska, saka valststiesību eksperts Arvīds Dravnieks, pamatojot – jo vairāk politiķu valdībā, jo vairāk atbildīgo un konkrētāka atbildība. Taču svarīgi runāt par to, kāds būtu šādas ministrijas statuss, jo Latvijā iespējami arī ministri “bez portfeļa”. Tāpat viņš norāda, ka katru reizi, kad kādu nozari izdalām, tas nozīmē reformas, kas iekavē darbus par pusgadu.
Būtiski ir arī tas, ka VARAM pārraudzībā ir dažādas savstarpēji saistītas lietas, tad jautājumus par tām nāktos saskaņot Ministru kabineta līmenī, ka savukārt nozīmētu lielāku darba apjomu tam. Tāpēc vajadzētu atjaunot nozaru komitejas, kur ministri ar līdzīgiem jautājumiem saskaņotu viedokļus. Varbūt laiks runāt par plašāku politisko instrumentu klāstu, tomēr tas atdurtos pret politiskās kultūras telpu.
Viņš arī piebilst – ideja par Vides ministriju ir jēdzīga, bet būtisks ir jautājums par to, cik tas izmaksās un kādi ir sasniedzamie mērķi.
