Viņš stāstīja, ka šogad, kad cilvēki atnāca pie Brīvības pieminekļa, nolika svecītes un bez patosa pieminēja Rumbulā nošautos ebrejus, viņš bija laimīgs, jo nav nekā sliktāka, kā justies izstumtam, nepiederīgam, nevajadzīgam, bet tagad šie cilvēki pie Brīvības pieminekļa pirmo reizi pateica, ka tā ir nevis “jūsu sāpe”, bet mūsu visu kopīga sāpe.
Vestermanis sacīja, ka holokausta laikā Latvijas sabiedrība stāvēja malā, sakot, ka tie nav mūsējie, jo pirmskara laikā nebija vienotās nācijas, nebija arī tāda mērķa izveidot vienotu nāciju, valsts necentās integrēt minoritātes.
Bet šobrīd Eiropā “nedomājošā pūļa” vēlme būt izolētiem no citādiem, būt tikai starp savējiem ir bīstama tendence, uzskata vēsturnieks.
Tagad Eiropā pūlis domā, ka nav vajadzīga nekāda solidaritāte, pūlis domā tikai vienu šaha gājienu uz priekšu, nesaprot, kas notiks trīs gājienus uz priekšu, bet šī tendence var novest pie tā, ka atkal Eiropa sašķelsies, būs arī lielākas ekonomiskās domstarpības, prognozēja Vestermanis.
Karš nav iedomājams, bet doma par Eiropu kā vienotu politisku veselumu aizvien vairāk no nedomājošās masas apziņas tiek dzēsta, uzskata vēsturnieks.
