Rumbulas memoriālā zemi klāj sniegs un pūš ledains vējš. Tomēr tas neattur tos, kas jūt vajadzību ar savu klātbūtni godināt nogalinātos.
“Tas jau lielā mērā nav stāsts par to, kas notika ar ebreju kopienu, kas notika ar ebrejiem. Tas ir stāsts par to, kas notika ar Eiropas kultūru. Un kā pēkšņi dažu gadu garumā mēs nonācām no kaut kādas vienas stadijas, kas ir varbūt ļoti slikta, līdz stadijai, kas ir ārpus saprotamā robežām, ārpus vispār veselā saprāta robežām. Un kad mēs atjēdzamies, tad ko mēs apkārt redzam,” stāstīja muzeja “Ebreji Latvijā” vadītājs Iļja Ļenskis.
Cilvēki pulcējušies ar svecēm un ziediem. Pieminot bojā gājušos, tiek ieturēta klusuma pauze, un atnākušie publiski saka arī pāris vārdus. Nav patīkami uzturēties vietā, kur dzīvību zaudējuši tik daudzi, taču atnākušie uzskata, ka viņiem šajā dienā šeit ir jābūt, un citas izvēles nav. Tāpat kā tiem, kas te mira.
“Es esmu visu laiku šeit. Visu garo mūžu es esmu šeit, sēroju un bēdājos, izjūtu kā pārmetumu, pašpārmetumu, ka neguļu es šeit ar savu ģimeni, ar visu ebreju pasauli,” teica Vestermanis.
Rumbulas upurus aicina pieminēt arī pie Brīvības pieminekļa, kur, sākot no plkst.18 vakarā, cilvēki aicināti nolikt sveces, veidojot gaismas starus jeb sveču takas. Tās simbolizē ebreju grūto ceļu uz Rumbulu un visus tos cilvēku, kuri gāja bojā. Sveces varēs nolikt līdz pat plkst.23.
“Es esmu laimīgs, ka nodzīvoju līdz šim brīdim, kad Latvijas vissvētākā vietā, Brīvības pieminekļa pakājē, tiek aizdedzinātas piemiņas sveces ebreju lielajai bēdai, lielajām sērām,”
uzsvēra holokaustā izdzīvojušais Vestermanis, kurš ir vēsturnieks un arī muzeja "Ebreji Latvijā" dibinātājs un bijušais direktors.
Vestermanis arī saka - sabiedrībā arvien vairāk aug izpratne, ka nedrīkst stāvēt malā, jo šie notikumi ir ne tikai ebreju, bet mūsu visu kopīgā traģēdija.
