Panorāma

Igaunijā apšaudē nogalināti divi cilvēki

Panorāma

Panorāma

Kā radās himna

Himna «Dievs, svētī Latviju!» - kā radās nācijai tik nozīmīgā dziesma

“Dievs, svētī Latviju!” Kārlis Baumanis jeb, kā teica tolaik, Baumaņu Kārlis sacerēja 1872. gadā. Visticamāk, Pēterburgā, kur strādāja par vācu valodas skolotāju. Par pirmatskaņojuma brīdi uzskata 1873. gada 26. jūniju, kad Rīgā notika Pirmie latviešu dziedāšanas svētki.

Tiem gatavojoties, ļaudis bija aicināti komponēt laicīgās dziesmas. Dažas aizsūtīja arī Baumaņu Kārlis. Starp tām arī tautas lūgšanu “Dievs svētī, Latviju!”, ko tomēr neiekļāva Dziesmusvētku programmā. Taču Baltijas skolotāju semināra vīru koris to nodziedāja svinīgā pasākumā Rīgas latviešu biedrības namā. 

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš paskaidroja, ka cariskās Krievijas politiskā cenzūra neļāva dziesmu ar vārdiem “svētī Latviju”. "Latvijas taču vispār tādas nav uz tobrīd oficiālās Eiropas kartes, lai viņa tāda skanētu," teica profesors. "Vienīgais, ko varēja toreiz izdabūt, ka [dzied] tādā vairāk slēgtā svinīgā sarīkojumā."

"Dziesma ir īsa, vienkārša, un, kā mēs sakām, pielīp," atzina Limbažu muzeja galvenā krājuma glabātāja Diāna Nipāne. "Nenoliedzami, manā uztverē tas ir simtprocentīgi, ka dziesmas likteni vairāk vai mazāk izšķīra vārdi “Dievs, svētī.” Jo tajā laikā cilvēki ļoti tic Dievam."

Lai cariskās valdības cenzori ļautu dziesmai skanēt, afišās un koncertu programmās bieži vien norādīja nevis “Dievs, svētī Latviju”, bet svētī Baltiju vai Tēviju.

Pirmā reize, kad dziesmu iekļāva kopkora repertuārā, bija ceturtie vispārējie dziesmu svētki 1895. gadā Jelgavā. Pateicoties svētku organizētāja, toreizējā Jelgavas latviešu biedrības vadītāja Jāņa Čakstes uzņēmībai.

"Viņš [Čakste] bija mācījies Maskavā. Viņam no studiju gadiem bija paziņas, caur kuriem viņš varēja nokļūt pie valsts galvenā cenzora un tur izmantojot tādus iemeslus, kā cik nu tur tie gadi kopš Kurzeme pievienota Krievijai un ķeizarienei Katrīnai jubileja un ka šiem notikumiem izcilajiem Krievijas vēsturē par godu tiks rīkoti lieli svētki Latvijā, latviešu sabiedrībā," pastāstīja Jāņa Čakstes dzimtas muzeja “Auči” vadītāja Ineta Freimane. "Un viņš saņem atļauju. Tāds ļoti diplomātisks gājiens, ļoti viltīgi iemesli pieminēti."

Ļaudis toreiz dziesmu klausījušies klusumā un atsegtām galvām. 

“Dievs, svētī Latviju” dziedāja 1905. gadā un pirmajā Pasaules karā. To sāka uztvert kā tautas himnu.

1918. gada 18. novembrī, kad pasludināja Latvijas Republiku, “Dievs, svētī Latviju!” nodziedāja trīs reizes. 

Jautājumu par himnu tobrīd neviens neuzdeva, paskaidroja profesors Kudiņš. "Tādas oficiāli nav, bet visi saprot, ka nez kādēļ no daudzām skaistām un ļoti vēsturiskām citām patriotiskām dziesmām ir jādzied tieši šī dziesma."

Oficiālu valsts himnas statusu tā ieguva vēlāk - 1920.gada 7.jūnijā ar Latvijas Pagaidu valdības iekšlietu ministra Arveda Berga rīkojumu:

“Valsts himna ir tautas svinīgā lūgšana. Viņas nozīmi velti valkā, ja to izpilda nepiemērotās vietās un apstākļos bez vajadzīgās nopietnības un cieņas. Tāpēc aizliedzu valsts himnu, izpildīt restorānos, viesnīcās un kafejnīcās, ēdienu namos, dārzos un citās izpriecu vietās. Valsts himnu atļauts izpildīt tikai svinībās, izrīkojumos un sapulcēs. Pie tam visiem klātesošajiem jāstāv kājās un vīriešiem jānoņem cepures.” 
 

"Tur nav neviens vārda teikts, kas ir himna," stāstīja Kudiņš. "Tautas svinīgā lūgšana, bet kāds ir tās nosaukums? Saprotiet, tur ir tas joks. 1918. gada 18. novembrī visiem saprotami šķiet, ka mēs dziedam Dievs, svētī Latviju. Neviens pat neuzdod jautājumu, kāpēc mēs nedziedam citu tēvu slavinošu dziesmu? Viņa ir aizgājusi tobrīd, cilvēkiem ir tik pašsaprotami jāsecina, ka pat ministrs valdības oficiālajā laikrakstā nemaz nosaukumu nepiemin. Visiem ir skaidrs, ka šī tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju!”."

Rakstniecības un mūzikas muzeja pētnieks Dzintars Gilba piebilda, ka

nolikums par himnu pieņemts tikai 1928. gada 25. septembrī pirms Latvijas valsts desmitgades.

"Acīmredzot himna bija iegājusies tautā, cilvēku prātos un sirdīs tik ļoti, ka papīra neesamību, likuma neesamību neviens pat nepamanīja," viņš paskaidroja. "Beidzot, kad vajadzēja papīrus sakārtot, tad 1928. gadā pieņēma nolikumu."

Himnas statusu “Dievs, svētī Latviju!” zaudēja 1945. gada jūlijā, kad padomju vara par himnu apstiprināja Anatola Liepiņa “Dziesmu par Padomju Latviju”. Okupācijas gados tautas lūgšanu brīvi dziedāja trimdas latvieši. Ar jaunu spēku “Dievs, svētī Latviju!” atkal skanēja 1990. gada 4.maijā, kad valsts atguva neatkarību.

Izvērstu likumu par Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju!”, to atkārtoti apstiprinot un aizsargājot, Saeima pieņēma 1998. gadā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti