Viņš norādīja, ka arvien vairāk Eiropā, tostarp Latvijā, tiek apšaubītas liberālisma idejas, ko apliecina par „labējiem populistiem” saukto politiķu augošā popularitāte.
Aiz visiem šiem cilvēkiem ir liela daļa sabiedrības, kas nav apmierināta ar notiekošo, un būtu nepareizi saukt pusi ASV iedzīvotājus par rasistiem, ja viņi atbalsta republikāņu kandidātu ASV prezidenta vēlēšanās Donaldu Trampu.
Tradīciju šāda veida politiķus saukt par „labējiem populistiem” viņš vispār nosauca par „prastu, brutālu propagandu”, kurā ir koncentrēšanās uz attiecīgā politiķa personību, nevis cilvēku neapmierinātību. „Nav gudri koncentrēties uz personībām, jo tarakānus vienmēr atradīs. Bet aiz viņiem stāv liela, liela sabiedrības daļa,” viņš pauda.
Hermanis par „moderno konservatīvismu” sauc sistēmu jeb dzīvesveidu, kurā modernās tehnoloģijas būs savienotas ar tradicionālajām vērtībām un attiecīgās komūnas mentalitāti.
Skaidrodams „moderno konservatīvismu”, viņš kā piemēru minēja arhitekti Zaigu Gaili, kura savā darbā modernā veidā atjauno tradicionālās arhitektūras vērtības.
Hermanis arī raksturoja Eiropas sabiedrību, vēlreiz atkārtodams, ka pat matemātisks aprēķins demogrāfijā jau liecina, ka „pasākums ilgi vairs nebūs”. Tomēr viņš uzsvēra, ka izrāde „Pakļaušanās” ir stāsts par eiropiešiem, nevis musulmaņiem. „Mēs esam vientuļu cilvēku sabiedrība. Tas ir tā izveidojies, ka katrs ir par sevi. Mums nekad nav bijis tik daudz cilvēku, kas dzīvo vieni. (..) Šī sabiedrība ražo vientuļus cilvēkus,” viņš norādīja uz ģimenes vērtību trūkumu Eiropas sabiedrībā.
Vēstīts, ka tieši izrāde „Pakļaušanās”, kas uzņemta pēc Mišela Velbeka romāna ar tādu pašu nosaukumu izraisīja asas diskusijas gan par pašu izrādi, gan par Eiropas sabiedrību. Hermanis atzina, ka arī viņam pašam pēc šīs izrādes iestudēšanas draugu ir mazāk.
