9.klases skolnieki Gustavs un Hanna rāda, kā darbojas viens no Grundzāles pamatskolas nesenajiem ieguvumiem – gudrais velotrenažieris, tādi te ir četri. Proti, braucot ar velotrenažieri planšetdatorā var uzlikt, kādu distanci vēlies.
„Ļoti interesanti tas ir - tev ir tā apziņa, ka sēdi telpā, bet kaut kur brauc, tu reāli brauc pret kalnu un jūti, ka tev paliek grūtāk, brauc lejā no kalna un jūti, ka paliek vieglāk. Jābūt īstenībā lepniem, ka mums skolā ir veseli četri šādi, un es domāju, ka Latvijā nekur tādu nav, vispār pēdējā laikā skolā parādījies daudz kas jauns,” priecājas Gustavs.
Par to, kādas priekšrocības ir tā sauktajiem, gudrajiem velotrenažieriem stāsta arī skolotāja, projektu koordinatore Dace Kalniņa:
„Tur iekšā tajā sistēmā ir pilnīgi visa pasaule, un tad tu vari izvēlēties vietu, pa kādu tu gribi braukt, - vai pa līdzenu, vai gribi kalnos braukt, un tad viņi var izvēlēties un sajust, kā ir braukt lielajos Spānija vai Francijas kalnos augšā. Pāris minūtes pabrauc un saproti, ka nav nemaz tik viegli, tur visu laiku ir jāpārslēdz ātrumi.”
Gudrie velotrenažieri iegūti, startējot „Erasmus+” projektā, un tie iegādāti, lai skolēniem mazinātu stresu un uzlabotu koncentrēšanās spējas.
„Tas ir starptautiskais projekts „Min pedāļus, lai labāk mācītos”, sadarbības partneri un koordinatori mums ir Vācija, iesaistās arī Spānija un Dānija. Galvenais projekta mērķis ir tikt galā ar stresu, skolēniem minot pedāļus. Ideja nāca no Vācijas, viņiem arī ir skolā bērni ar īpašām vajadzībām. Nevis mācībās, bet psiholoģiski dažreiz ir grūti savākties; viņiem jau bija šādi riteņi un tāda programma, un viņi gribēja dalīties ar citām Eiropas skolām,” stāsta Dace Kalniņa, un viņa uzsver, ka velotrenažieri nebūt nav tikai brīvā laika aizpildīšanai, tie noder arī mācību procesā:
„Bioloģijā par pulsu mācījās, un viņi nāca uz šejieni, sākumā nomērīja pulsu, tad pabrauca pusminūti ar riteņiem, tad atkal mērīja pulsu, tad veidoja diagrammas, tātad izmantoja šos velosipēdus tādā veidā.”
Savukārt sporta skolotājs Māris Stabiņš ved rādīt slēpošanas trenažierus, kurus arī izdevies iegūt, startējot projektā par inventāra iegādi:
„Viņi domāti slēpošanas tehnikas pilnveidošanai. Es pirmo reizi viņus redzēju Siguldā, kur ir slēpošanas trase. Tā kā rakstījām projektu, tad nolēmām, ka mums arī vajadzētu. Nu šādu, es domāju, nevienā citā skolā nav.”
Par to, kas vēl iegādāts, domājot par slēpošanas un orientēšanās inventāra pilnveidošanu, sporta skolotājam, ko rādīt un stāstīt ir pat ļoti daudz, jo „tagad jau jāstrādā ir pa jaunam, lai būtu jaunās tehnoloģijas, arī bērniem ar galvu jādomā, jo dzīvē tas būs vajadzīgs.”
Un ieguvums ir ne tikai sporta stundām vai brīvā laika pavadīšanai. Startējot projektos, kuros, kā, piemēram, „Erasmus +”, ir arī partneri citās valstīs, skolēniem tā ir arī iespēja papildināt savas svešvalodu zināšanas.
Iesaistīšanās dažādos projektos vispirms ir skolotāju iniciatīva, un skolas direktore Valda Elstiņa vērtē, ka tagad tā jau dod jūtamu rezultātu:
„Mēs vienkārši domājam, ko mēs labu varam izdarīt paši un negaidīt tik daudz no citiem, domājam un darām. Mums ir arī ļoti augsti sasniegumi, labi rezultāti gan mācībās, gan sportā, tā ka ieguldītais darbs atmaksājas. Un mēs sarēķinājām, cik naudas mēs esam dabūjuši kopā par projektiem, - 10 gadu laikā tie ir 85 tūkstoši eiro.”
Sporta aprīkojums skolai gādāts arī ar domu, lai to izmantotu ne tikai skolēni, bet arī viņu ģimenes, kopā sportojot.
