Viņa pastāstīja, ka skolas direktore Laila Roga rīko īpašas stundas, kurās stāsta par skolu, kā arī par novadnieci Mauriņu, kuras vārdā skola nosaukta.
Tomēr problēma neesot izplatīta tikai bērnu vidū.
Skolā esot saņemtas vēstules no valsts iestādēm, tostarp no Valsts policijas, kas adresētas Zentai Mauriņai. Tāpat arī kurjeri nākot un meklējot Zentu Mauriņu.
Zenta Mauriņa dzimusi 1897. gada 15. decembrī ārsta Roberta Mauriņa un pianistes Melānijas daudzbērnu ģimenē Lejasciemā, bet uzauga Grobiņā, kur tagad atrodas viņai veltīts muzejs.
Zenta Mauriņa savas dzīves gaitās kļuva par filozofi, rakstnieci, esejisti un tulkotāju. Piecu gadu vecumā bērnu trieka atņēma kustības brīvību, uz mūžu piesaistīja viņu invalīda ratiņiem. Būdama ar milzu gribasspēku apveltīta, viņa cīnījās ar veselības traucējumiem un par spīti visam pabeidza universitāti, aizstāvēja doktora disertāciju un kļuva par ražīgu, populāru rakstnieci un lektori.
Mauriņas dzimtās valodas bija latviešu un vācu, viņa brīvi pārvaldīja krievu valodu, vispār prata septiņas valodas. Mauriņa radīja latviešu literāri filozofisko eseju kā literatūras žanru. Viņa rakstīja par literatūru un rakstniekiem, komentēja to domas. Kara gados eseju galvenā tēma bija cilvēciskuma saglabāšana kara laika mežonīgumā. Trimdas laikā Mauriņa rakstīja autobiogrāfiskus darbus par latviešu tautas likteni, par latviešu kultūras vērtību un tradīciju saglabāšanu.
Viņa ir apbalvota ar Zviedrijas, Vācijas, Šveices stipendijām, prēmijām, goda zīmēm, saņēmusi Konrada Adenauera prēmiju un Pasaules Brīvo latviešu apvienības balvu. Rakstniece mirusi 1978. gadā Šveicē, apbedīta Vācijā.