Nabadzīgajā, purvainajā mežā jeb grīnī sīkas priedes mijas ar bērziem un virsājiem. Meliorācijas ietekmē Grīņu ezers laika gaitā aizaudzis ar meldriem. Arī bijušā mežsarga Grunska māja „Ceriņi” turpat gadus divdesmit atstāta likteņa varā. Vēl līdz 70.gadiem Grīņos saimniekojuši latgaļi, kuri šeit ieceļojuši 30.gadu sākumā. Par to liecina vien kapsēta un baznīcas vieta. Tagad bijušie grīņenieki kavējas atmiņās par šeit pavadīto bērnību un jaunību.
Vera Meire, bijusī Grīņu iedzīvotāja, saka - latgaliski prot gan dziedāt, gan arī dancot. Viņa Grīņos nodzīvojusi 25 gadus. Bijušais Grīņu iedzīvotājs Jānis Adamans atceras, ka ar zirdziņu braucis uz Akmensraga bāku, lai jūras mēslus vezumiem vien vestu mājās ļoti smilšainās augsnes uzlabošanai.
Grīņu dabas rezervātu pirms 80 gadiem nolēma izveidot tā laika dabas pētnieki, lai paglābtu no cilvēku darbībām unikālo, neparasti askētisko dabu - vēl nepārveidoto grīni un tajā augošās reto augu sugas. Rezervāta lepnums - grīņu sārtene, kas līdzīga viršiem paslēpusies mežu klajumos. Kā atzīst pētnieki, pēdējos gados atklātās platības ļoti strauji aizaug, līdz ar to jāmeklē veidi, kā saglabāt šo augu vēl nākamajām desmitgadēm.
Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte pastāstīja, ka ir teritorijas, kur vislabāk grīņu sārtene aug - šī vieta pagājušajā gadsimtā degusi vismaz divreiz, gan 60.gados, gan 90.gadu beigās. Uguns ir ļoti svarīgs faktors, jo grīņu sārtenei, lai vairotos ar sēklām, nepieciešams ugunsgrēks.
Grīņu dabas rezervātā konstatētas īpaši aizsargājamas 33 augu un 16 putnu sugas.
