Dagnija Liepiņa Sibīrijā nokļuva septiņu gadu vecumā. Pirmās trīs klases mācījās tur. No ceturtās klases viņai saglabājušās pat divas liecības, viena no Sibīrijas Konstnatinovkas skolas, otra jau Latvijā – Vānes septiņgadīgās skolas. Savukārt Māra Apine kopā ar mammu, brāļiem un māsu tika izsūtīta tieši 1949. gada 25. martā. Viņa Sibīrijā beidza septiņas klases.
"Nebija ne grāmatu, ne rakstāmo, ne burtnīcu, nebija nekā, bet bija jāiet. Mamma bija skolotāja te Latvijā, iemācīja gan krievu valodu, gan franču. Viņa mūs mazliet skoloja un mēs gājām, jo bija jāiet uz to skolu, nekā nevarēja darīt, tā tas bija," teica Māra Apine.
Abas sirmās kundzes un daudzi citi represētie uz jaunās atmiņu grāmatas prezentāciju atnākuši ar saviem mazbērniem. Daži no viņiem ir tik veci kā vecvecāki, kad tik izsūtīti.
"Bērniem tas ir jāzina, tas ir jālasa. Tas ir gan emocionāli, gan izzinoši. Caur to viņi uzzina savu vēsturi. Man vienmēr nāk raudiens tad, kad montēju filmu, gan kad šo grāmatu apkopoju, bet cilvēks katrs no mums paliek labāks, tīrāks, gudrāks caur šādām atmiņām," uzskata grāmatas “Skola Sibīrijā” veidotāja Dzintra Geka.
Daudzi seniori atceras, ka jau neilgu laiku pēc skolas gaitu uzsākšanas krievu valodu zinājuši pat labāk par vietējiem bērniem. Viņi saka – mēs zinājām, ka mums nav cita pienākuma kā mācīties, cīnīties un izcelties.
Grāmatā "Skola Sibīrijā" apkopoti vairāku desmitu gan 1941. gadā, gan 1949. gadā izsūtīto cilvēku atmiņas. Tās ir gan skarbas un nežēlīgas, gan savā veidā amizantas ar stāstiem par to, kā, piemēram, ar tāfeles lupatām apmētātas Staļina bildes.
