Vietā, kur Mūsa satiekas ar Mēmeli un sākas Lielupes tecējums, dunēja zeme un gaisā celās dūmi. 1944.gada jūlijā, kad Sarkanā armija mainīja taktiku un nolēma Latvijā ienākt no Lietuvas puses, ļoti īsā laikā tika savākti ap 300 brīvprātīgo, kuri kopā ar dažām latviešu leģiona apmācību un dažām veselības rotām stājās pretī daudz lielākam Krievijas karaspēkam, lai aizkavētu pārcelšanos pār Bauskas upēm.
„Pietuvojās šīs sarkanarmijas uzbrūkošās vienības, kuras virzījās uz Jelgavu, kas bija galvenais triecienvirziens, un līdz ar to mums te izveidojās frontes sektors,” stāsta Latvijas Nacionālās karavīru biedrības vadītājs Edgars Skreija.
70 gadus pēc šiem notikumiem Ķirbaksalā atkal spindz lodes, vien šoreiz tā ir tikai kaujas rekonstrukcija, bet daudziem tas šķiet gluži kā toreiz.
„Es domāju, ka īsti. Es arī esmu kara laika bērns,” stāsta pasākuma apmeklētāja Grietiņa Bušmane. Viņa savas sajūtas raksturo kā „drausmīgas”: „Man nepatīk, es arvien tālāk un tālāk no šitā visa.”
Pateicoties baušķinieku patriotismam un varonībai, iedzīvotāji paspēja pamest pilsētu. Okupācija notika pusotru mēnesi vēlāk, bet par kritušajiem atgādina piemineklis, kura pakājē gulst ziedi.
Vien pašreizējā ģeopolitiskā situācija neļauj mierīgi pāršķirt šo vēstures lappusi. „Es tiešām domāju, ka tā situācija ir pat ļoti īpaša. Es kontaktējos ar draugiem Ukrainā un zinu, kāda ir tā situācija. Kopš tā brīža, kad sākās notikumi Krimā, man nav bijis neviena mierīga brīža,” saka Bauskas pamatskolas vēstures skolotājs Dainis Cipulis.
